Plašu protestu akciju neesamība varētu maldīgi norādīt uz baltkrievu samierināšanos ar pie varas esošo režīmu, tomēr tas neatbilst Baltkrievijas iekšpolitiskās krīzes realitātei.
Bēate Livdanska ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētniece
Režīma pretinieki Baltkrievijā aizvadītās Uzvaras dienas svinības gaidīja ar cerībām un aicinājumiem atsākt masu protesta kustību pret Baltkrievijā valdošo režīmu, kā arī atgādināt starptautiskajai sabiedrībai par aizvien nerimstošajiem cilvēktiesību pārkāpumiem pret civiliedzīvotājiem un baltkrievu iekšējo pretošanos režīmam, reizē aicinot Briseli pastiprināt sankcijas pret Aleksandru Lukašenku un citām Baltkrievijas augsta ranga amatpersonām. Tomēr masu protesti izpalika, to vietā A. Lukašenka vēl vairāk apstiprināja, kādēļ Rietumos tiek uzskatīts par neleģitīmu prezidentu, izdodot dekrētu par varas nodošanu Drošības padomes rokās savas nāves gadījumā. Masu protestu neesamība un Lukašenkas jaunais dekrēts liek uzdot loģisku jautājumu: vai teātra izrādei par Baltkrieviju bez Lukašenkas ir nolaists priekškars?
Protestu dārgā cena
5. maijā viens no Baltkrievijas opozīcijas līderiem, Pāvels Latuška, aicināja baltkrievus un jauniem masu protestiem Uzvaras dienai veltīto svinību laikā. Kā norādīja opozicionārs, no vienas puses, masu protestu atsākšanās sniegtu skaidru signālu, ka baltkrievi nepadodas, nepiekrīt aizvadītā gada neleģitīmo prezidenta vēlēšanu iznākumam un režīma nerimstošajām represijām pret civiliedzīvotājiem, kā arī vēlreiz atgādinātu starptautiskajai sabiedrībai, ka baltkrievi nevēlas A. Lukašenkas režīmu. No otras puses, Uzvaras dienas svinības, būdamas oficiāls valsts pasākums, kalpotu par platformu, lai leģitīmi piedalītos masu protesta akcijās visā Baltkrievijas teritorijā, uzsverot, ka atkārtotas iespējas baltkrieviem var nebūt.[1] Neskatoties uz šiem un arī iepriekšējiem opozīcijas līderes Svetlanas Tihanovskas aicinājumiem atsākt protestus martā,[2] baltkrievi nesteidza iziet ielās, kā tas tika pieredzēts aizvadītā gada vasarā. Protesti Uzvaras dienas svinību laikā nepulcēja tūkstošiem cilvēku, Minskas ielās un reģionos pulcējās vien neliela saujiņa režīma pretinieku, kas vēlāk tika aizturēti.[3]
Protestu akciju neesamība varētu maldīgi norādīt uz baltkrievu samierināšanos ar pie varas esošo režīmu, tomēr tas neatbilst Baltkrievijas iekšpolitiskās krīzes realitātei. Baltkrievijas režīms ir darījis visu, lai pretošanos režīmam padarītu teju neiespējamu – jebkura pret režīmu vērsta aktivitāte, pat sarkanbaltu zeķu nēsāšana, var apdraudēt dzīvību. Nonākšana apcietinājumā pielīdzināma cīņai starp dzīvību un nāvi. Aprīļa sākumā, no Akrestinas apcietināšanas centra Minskā, atbrīvotie ziņojuši par vēl agresīvāku metožu izmantošanu pret apcietinātajiem. Kameras ir pārpildītas, tajās nav ko elpot, bet, lai šos apstākļus padarītu dzīvībai bīstamus, tajās tiek ielieti spaiņi ar balināšanas līdzekli, kā rezultātā apcietinātie nevar paelpot, tiem pazūd redze un tiek dedzināta rīkle.[4] Pie šāda apmēra represijām, protesta kustībai nav nepieciešamo apstākļu, lai pulcētu tūkstošiem cilvēku, kas ar tikpat lielām cerībām un rīcībspēju, būtu gatavi iziet ielās. Lai arī baltkrievi šobrīd neriskē ar dzīvību un apcietinājumu uz vairākiem desmitiem gadu, neapmierinātība ar valdošo režīmu joprojām ir klātesoša. Tas ir primārais nosacījums, kas A. Lukašenkam un viņa režīmam, pat apstākļos, kur cilvēki neiziet ielās, neļaus pilnībā normalizēt situāciju valstī. Pat tad, ja vismaz uz brīdi iestājies situācijas virspusējas nostabilizēšanas periods, vismaz no valdošā režīma skatupunkta. Salīdzinājumā ar šodienas protestu kustības apspiešanu un to, kas notika 2006. un 2010. gadā, svarīgi uzsvērt, ka netiks panākts līdzsvars starp “zaudētājiem un uzvarētājiem”. Tolaik režīma pretinieki, šķiet, samierinājās ar A. Lukašenkas uzvaru un pieņēma viņa leģitimitāti, neapmierinātiem paliekot vien atsevišķiem opozicionāriem. Šodienas realitāte Baltkrievijā ir pavisam citādākā. Režīma pretinieku ir daudz vairāk, neapmierinātība ar valdošo režīmu ir augusi augumā un vairs nevar būt ne runas par samierināšanos ar A. Lukašenkas leģitimitāti, jo opozīcijai ir skaidri formulēts mērķis: Baltkrievijas nākotne ir iespējama tikai bez A. Lukašenkas.
Lukašenkas mēģinājums stiprināt savas pozīcijas
Uzvaras dienas svinību laikā plānotie masveida protesti izpalika, tomēr tas nebūt nenozīmēja, ka Baltkrievijas līderis A. Lukašenka samierinātos ar savām esošajām pozīcijām. Gluži pretēji, Baltkrievijas autoritārais līderis 9. maijā parakstīja dekrētu, kas ļautu nodot prezidenta pilnvaras Baltkrievijas Drošības padomei, ja viņš tiktu nogalināts vai kā citādi nespētu pildīt prezidenta amata pienākumus.[5] Drošības padome, kā centrālā pārvaldības struktūra, garantētu, ka tiks saglabāta drošības sektora privileģētā situācija valstī (seši Drošības padomes locekļi nāk no tiesībsargājošām iestādēm). Pašlaik tieši šīs iestādes ietekmē Baltkrievijas prezidentu un viņa pieņemtos lēmumus, ko pierāda masu represijas pret civiliedzīvotājiem un jebkādas pretošanās režīmam apspiešana. Ņemot vērā, ka dekrēts parakstīts un stājies spēkā tieši 9. maijā, tam, visticamāk ir izteikti simboliska nozīme, jo sevišķi tādēļ, ka savā oficiālajā Uzvaras dienas svinību laikā, Lukašenka vairākkārtēji atgriezās pie tik ierastās retorikas par pret Baltkrieviju vērstiem ārējo spēku draudiem, kuru mērķis ir destabilizēt situāciju Baltkrievijā. Tādējādi, no vienas puses, dekrēts ir kļuvis par daļu no Baltkrievijas komunikācijas politikas, kuras mērķis ir atainot Baltkrieviju kā valsti, kurā pastāv iespējami draudi no Rietumiem, tādējādi izmantojot šo vēstījumu, lai pastiprinātu represijas pret civiliedzīvotājiem un opozīciju valsts iekšienē.
No otras puses, nav iespējams izslēgt scenāriju, kurā, ar šāda dekrēta parakstīšanu un varas nodošanu Drošības Padomei, A. Lukašenka raida nepārprotamu signālu, ka paliks amatā līdz sava mūža beigām, taču savas nāves gadījumā, iespējamais varas tranzīts tiktu risināts ar vakantā prezidenta amata piešķiršanu kādam no Drošības padomes locekļiem, kuru rindās ir tikai A. Lukašenkas lojālisti. Nepārprotami, ka pie šāda scenārija tiktu nodrošināta A. Lukašenkas autoritārā mantojuma pēctecība. Tomēr būtu svarīgi atcerēties, ka teju neviens A. Lukašenkas solis un lēmums pēdējo mēnešu laikā nav bijis brīvs no ciešas Maskavas uzraudzības. Oficiālā Krievija, šķiet, biežāk kā pats A. Lukašenka pēdējo mēnešu laikā ir izmantojusi katru Lukašenkas un citu augsta ranga amatpersonu tikšanos un telefona zvanu, lai raidītu nepārprotamus signālus par nepieciešamību īstenot Konstitūcijas grozījumus, lai dienas kārtībā ieviestu jautājumu par nepieciešamo varas tranzītu Baltkrievijā. Iespējams, ka arī 9. maijā spēkā stājušais dekrēts ir daļa no plašāka spiediena, kas vērsts A. Lukašenkas virzienā, ar nepārprotamu zemtekstu par nepieciešamību ne vien uzsākt varas tranzīta procesu, bet arī atrisināt ieilgušās diskusijas par pilnīgu abu valstu ciešākas integrācijas projekta noslēgumu. Ja atminēsimies aprīli, tad 17. aprīlī A. Lukašenka nāca klajā ar paziņojumu, ka Baltkrievijas VDK kopā ar Krievijas FSB kolēģiem ir apturējuši pret Lukašenku un viņa ģimeni plānotu “coup d’état” (apvērsuma mēģinājums).[6] Lai arī abu pušu versijas par notikušo atšķīrās, eksperti sliecās domāt par nepārprotamu Krievijas “rokrakstu” operācijas vadībā, kuras mērķis bijis A. Lukašenkam atgādināt, ka Maskava ir nogurusi no Baltkrievijas līdera ierastās laika vilcināšanas taktikas un ir gatava paātrināt varas tranzīta procesu saviem spēkiem, ja Lukašenka tam turpinās pretoties.
Nobeigumā
Iekšpolitiskā krīze Baltkrievijā ne tuvu nav beigusies, gluži pretēji: ledus ir sakustējies un gatavojas kust. Baltkrievijas režīma represijas ir šķietami pilnībā iznīcinājušas masu protestu kustību. Visticamāk, ka tik tuvā nākotnē vairs neredzēsim tūkstošus baltkrievu, kas vienkopus maršē pa Minskas un citu reģionu ielām, ar mērķi pretoties autoritārā līdera valdīšanai garu un nogurdinošu divdesmit sešu gadu garumā. Režīma represijām ir pārlieku augsta cena: dzīvības cena. Baltkrievi, šķiet, šobrīd ir pierimuši, jo vēlas ne tikai izdzīvot, bet drīzāk pārdzīvot šo krīzi, lai dzīvotu pēc A. Lukašenkas aiziešanas. Šobrīd, vairāk kā jebkad, režīma stabilitāte atgādina melīgas reklāmas izkārtni. Baltkrievijas valdošais režīms un A. Lukašenka ir sevi ne tikai izsmēluši, bet spiesti darboties augstas psiholoģiskās spriedzes apstākļos, kur uz katra soļa A. Lukašenkam, šķiet, no Rietumiem un visvairāk jau Krievijas, tiek atgādināts, ka šī režīma dienas tiek skaitītas. Šobrīd vairāk kā jebkad iepriekš Rietumu partneriem un Baltkrievijas aktīvajai opozīcijai būtu jāizdara vēl lielāks spiediens uz Baltkrievijas režīmu, jo īstā cīņa par Baltkrievijas nākotni ir sākusies tieši šobrīd.
[1]“Pavel Latushka announces new protests in May”, 05.05.2021. Belsat, https://belsat.eu/en/news/05-05-2021-pavel-latushka-announces-new-protest-action-in-may/
[2] “From Vilnius, Tikhanovskaya calls for renewed battle against Lukashenko”, 19.03.2021. LRT, https://www.lrt.lt/en/news-in-english/19/1368488/from-vilnius-tikhanovskaya-calls-for-renewed-battle-against-lukashenko
[3]“Victory Day 2021: few people in Minsk streets and detentions in regions”, 10.05.2021. Belsat, https://belsat.eu/en/news/10-05-2021-victory-day-2021-few-people-in-minsk-streets-and-detentions-in-regions/
[4] “На Окрестина камеры заливают хлоркой, в Жодино избивают, в Могилеве будят среди ночи. В каких условиях содержатся арестанты?”, 06.04.2021. Правозащитный центр «Весна», Available: http://spring96.org/ru/news/102802
[5] “Lukashenka Signs Contingency Decree On Presidential Powers”, 09.05.2021. Radio Free Europe Radio Liberty, Available: https://www.rferl.org/a/lukashenka-signs-contingency-decree-on-presidential-powers/31245171.html
[6]““Coup d’état” in Belarus: why now”, 27.04.2021. Belarus Security Blog, Available: https://bsblog.info/coup-detat-in-belarus-why-now/