Notikumi Habarovskā atgādina, ka pārmaiņas Krievijas politikā var notikt ne tikai Maskavā un Sanktpēterburgā, bet arī lielajos reģionu centros. Alekseja Navaļnija pēdējo laiku aktivitātes, izgaismojot shēmas un korupciju Tālajos austrumos un Sibīrijā, ir bīstamas Putina režīma pastāvēšanai.
Tuvojas 13. septembris – vienotās balsošanas diena Krievijā, kad tiks vēlēti vairāki gubernatori, vienpadsmit reģionālajās vienībās tiks vēlēti arī vietējie parlamenti. Tas attiecas arī uz Novosibirsku, par kuru nesen Aleksejs Navaļnijs izveidoja filmu “Kurš ir sagrābis Sibīrijas galvaspilsētu un kā to atbrīvot?”[1]. Kad skatījos minēto video, sapratu, ka korupcijas izgaismotājs Navaļnijs ir beidzot ticis līdz kaut kam tādam, kas var sašūpot Putina varas troni tik stipri, kā nekad iepriekš. Filma par Novosibirsku rāda, ka “Vienotās Krievijas” kundzība reģionos var tikt apšaubīta, ja brīvi domājoši vēlētāji mobilizējas un balso par vienu, Kremlim alternatīvu spēku. Sergejs Boiko Novosibirskas mēra vēlēšanās ieguva otro vietu, tātad viņa izveidotajam koalīcijas spēkam ir izredzes sacensties ar kremlistiem. Novosibirska ir trešā lielākā pilsēta Krievijā, viss, kas tur notiek, ir svarīgi visas valsts līmenī. Novosibirskas realitāte kārtējo reizi atgādina, ka putinisms var pastāvēt Krievijā, tikai tāpēc, ka ir daudz “putinu” un viņu atbalstītāju. Novosibirskas “putins” ir “Vienotās Krievijas” biedrs un pilsētas domes deputāts Aleksejs Džulaijs, kuram pieder būvfirma un būvniecības materiālu uzņēmums, kam nav konkurences. Ja privātpersonas neizpērk dzīvokļus viņa visai nekvalitatīvi būvētajos namos, tad to izdara pilsēta sociālajām vajadzībām. Šādu shēmu piemēru Krievijā ir daudz.
Notikumi Habarovskā
Krievijas 20. gs. revolūcijas un apvērsumi ir sākušies Sanktpēterburgā un Maskavā. Lauku iedzīvotāji bieži vien ir tikuši vēlāk iepazīstināti ar jauno varu. Pašlaik varam vērot neredzētu precedentu Vladimira Putina valdīšanas laikā. Šovasar sāktie Habarovskas protesti ir pārspējuši Maskavas protestus ilguma ziņā. Demonstrāciju masveidība ir skatāma relatīvajos nevis absolūtajos rādītājos. 25. jūlijā Habarovskas ielās protestēja ap 50 000 cilvēku, kas proporcionāli iedzīvotāju skaitam Maskavā, galvaspilsētas protestos tas nozīmētu ap vienu miljonu.
Liberāldemokrātiskās partijas politiķa Sergeja Furgala arests un apsūdzība izraisīja nebijušu rezonansi Habarovskā. Te nav īpaši svarīga gubernatora krēslu un brīvību zaudējušā Furgala partijas piederība. Svarīgākais ir tas, kas habarovskieši ievēlēja “savu gubernatoru”, nevis Maskavas protežē. Sauklis – “iniciatīva ir sodāma” darbojas Putina režīmā līdzīgi kā PSRS laikos. Furgals pat pats necentās īpaši izlēkt, cilvēki paši viņu vēlējās vairāk nekā Vienotās Krievijas kandidātu Vjačeslavu Športu. Furgals uzvarēja 2018. gadā ar 70% vēlētāju atbalstu, salīdzinājumam – Putins prezidenta vēlēšanās ieguva 66%. Tā nedrīkst! Kolektīvais sods – Tālo austrumu galvaspilsētas statusa pārcelšana no nepaklausīgās Habarovskas uz Vladivostoku. 2019. gadā “Vienotā Krievija” zaudēja visas (!) vietas Habarovskas pilsētas domē. Savukārt, Habarovskas novada parlamentā Putinu atbalstošā “varas partija” ieguva tikai divas (!) vietas. 2020. gadā balsošanā par Konstitūcijas izmaiņām Habarovskā piedalījās 44% balsstiesīgo, tas bija par maz, jo vajadzēja 70 – 80%. Kā teica mana klases audzinātāja: “Kad vadzis ir pilns, tas lūzt.” Kremlī pacietība beidzās un Furgals bija jāarestē.
Kad pirms dažiem gadiem lidoju no Helsinkiem uz Tokiju pāri visai Krievijai, tad vēlreiz apjautu tās lielumu. Tālākā vieta Krievijā, virzienā uz austrumiem no Maskavas, kur esmu bijis, ir Jakutska. 1988. gadā ar Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta (tagad LSPA) studentu vienību “Hērakls” lidojām no Maskavas līdz Jakutskai sešas stundas, un Habarovska ir vēl tālāk… Kad tās iedzīvotāji ceļas no rīta, lai ietu uz darbu, tad daļa maskaviešu vēl tikai liekas gulēt. Habarovska ir tālu, tāpēc Kremlis var eksperimentēt ar reakcijas metodēm. Jānogaida, varbūt pagurs un vairs ielās neies? Protestēji Tālajos austrumos lieto ne tikai ar Furgalu saistītus saukļus, bet arī: “Krievija mosties!”, “Nost ar caru!”, “Putin atkāpies!”. Tādi vārdi nacionālajam līderim nevar patikt, jo padomju laika bērni zina, ka “no dzirksteles aizdegsies liesma”. Nav vairs padomju laiki, kad par komunistu zvērībām, apspiežot bada dumpi Novačerkaskā, nogalinot cilvēkus, lielākā daļa PSRS pilsoņu nemaz neuzzināja. “Levadas centra” aptauju dati rāda, ka 83% Krievijas iedzīvotāju ir informēti par protestiem Habarovskā, 45% atbalsta tos. Protesti Habarovskā atgādina, ka pastāv Krievija arī ārpus Maskavas un Sanktpēterburgas. Kā klājas reģionu iedzīvotājiem?
Reģioni? Lai dzīvo centrs!
Ģeogrāfiski lielas valsts ekonomiku var vadīt sektorāli un teritoriāli. Sektorālā pieeja paredz administratīvo resursu un varas koncentrāciju valsts galvaspilsētā, kur nozares ministrijas un valsts uzņēmumu vadība kūrē savu nozares pārstāvniecības un apakšuzņēmumus, kas Krievijas gadījumā atrodas tūkstošiem kilometru no Maskavas. Šāda pieeja nenodrošina pienācīgas rūpes par reģioniem, kur apakšuzņēmumi ir izvietoti. Savukārt, teritoriālā pieeja paredz decentralizāciju un procesa optimizāciju, kas Krievijā nozīmētu ne tikai reģionālu uzņēmējdarbības centru straujāku attīstību, bet arī atbalstu federatīvai valsts pārvaldei ar lēmumu pieņemšanu tuvāk to īstenošanas vietai.
Maskavas pilsētas straujā augšana padomju laikā bija centralizētas vadības un sektorālās pieejas rezultāts. Pie normālas (kapitālistiskas) ekonomiskās attīstības Krievijas demogrāfiskie rādītāji atšķirtos un urbanizācija būtu noritējusi citādi. 1900. gadā Krievijas daļā, kas atbilst mūsdienu Krievijas robežām, bija 75 miljoni iedzīvotāju. ASV tajā pašā laikā bija 76 miljoni. 2019. gadā Krievijā bija ap 147 miljoniem, bet ASV – 329 miljonu.[2] Komunisms, totalitārisms, autoritārisms un padomju “attīstītais sociālisms” ir kaitīgs veselībai un dzīvībai. Pašlaik Krievijā ir 15 pilsētas, kurās ir viens un vairāk miljonu iedzīvotāju. Salīdzinājumam, ASV, kas ir iedzīvotāju ziņā divtik liela un teritorijas ziņā divtik maza, ir 10 pilsētu ar vismaz miljonu iedzīvotāju. Toties, ASV ir 304 pilsētas ar iedzīvotāju skaitu no 100 000 līdz vienam miljonam. Lielajā Krievijā ir tikai 156 šādas pilsētas.[3] Viens no atšķirību iemesliem ir mazās un vidējās uzņēmējdarbības attīstība ASV, iepretim Krievijas padomju laika un mūsdienu lielo uzņēmumu veidošanai, kas uztur monopilsētu[4] izdzīvošanu. Otrs iemesls ir ASV štatu lielā patstāvība, kas ir pretstatā Krievijas pārvaldes unitārajai pieejai.
Dmitrijs Medvedevs, būdams valsts prezidents, tēloja demokratizāciju, modernizāciju un decentralizāciju. 2011. gadā tika izveidota Kozaka-Hlopoņina decentralizācijas komisija, kas prezentēja Medvedevam ziņojumu par eventuālu vairāk kā simts varas funkciju pārcelšanu no federālā uz reģionālo līmeni. Putins 2012. gadā atgriezās “savā vietā” un par minēto ziņojumu nācās aizmirst.
Reģionu ekonomiskā situācija ir ļoti atšķirīga, Krievijā ir gan reģioni – donori, gan tie, kuri bez centra subsīdijām nespētu izdzīvot pat vienu gadu. Tā, piemēram, Ingušijas ieņēmumos 87% veido pārskaitījumi no federālā budžeta. Līdzīgi piemēri ir Čečenija – 82% un Dagestāna – 70%. Kā kontrastu var minēt Sahalīnu, kuras izdevumus pilnībā sedz ienākumi no enerģētikas projektiem “Sahalīna – 1” un “Sahalīna – 2”. Bez federālā centra palīdzības daudzi reģioni varētu nonākt uz bankrota robežas. Tomēr centra palīdzības iespējas pēdējos gados būtiski ir ietekmējusi naftas cenu krišanās, ierobežotā pieeja ārvalstu finanšu resursiem un ekonomisko sankciju sekas. Lielās atšķirības starp Krievijas reģioniem tiek daļēji kompensētas ar valdības finansiālajām subsīdijām. Tomēr, šāds modelis funkcionē, nerēķinoties ar to, ka arī donoru reģionu iedzīvotāju dzīves līmenis ir zems salīdzinājumā ar Maskavu un Sanktēterburgu.[5]
“Elektorālie sultanāti”
Kāpēc Kremlī ir izvēlējušies sektorālu pieeju ekonomikas vadībai un politiskās varas centralizāciju? Bieži dzirdēta atbilde – lai novērstu separātismu un valsts sabrukumu. Varbūt. Tomēr, ir novērots, ka autoritārisms bieži darbojas vienkārši sevis atražošanai, varas, kā augstākās vērtības saglabāšanai. “JUKOS” īpašnieks Mihails Hodorkovskis varēja radīt priekšnosacījumus Maskavai alternatīvu ekonomisko centru attīstībai. Kremlī bažījās, ka ekonomiskā decentralizācija varētu radīt priekšnosacījumus arī Putina varai alternatīvu politisko centru izveidei. Bizantijas tradīciju sajaukums ar VDK un komunistu valsts vadīšanas praksi, kā arī personiskās ambīcijas neļāva Putina režīma būvētājiem dalīties ar varu. Rezultātā “JUKOS” tika saplosīts un Hodorkovskim bija ilgi jāsēž cietumā.
Fondu sadale “no augšas” kombinācijā ar Krievijas korupcijas tradīcijām ir veicinājusi specifisku lobija grupu izveidi, kuras piedalās resursu sadalē. Tajās ietilpst ar naftu, dabasgāzi, cauruļvadiem, aizsardzību un infrastruktūras būvniecību saistītas uzņēmējdarbības struktūras federālā līmenī ar tiešu pieeju Kremlim. Zemāk ir pakārtota reģionālā birokrātija, kas ir iebūvēta unitārajā Putina varas vertikālē. Reģionālajiem veidojumiem ir jāizrāda viennozīmīga lojalitāte Maskavai, citādi pie resursu sadales netikt. Un te parādās brīvajai pasaulei neierasta parādība – nabadzīgākie reģioni nevis paliek dusmīgi uz centrālo varu, par problēmu nerisināšanu, bet gan izrāda nebijušu lojalitāti. Tā veidojas Kremļa t.s. elektorālie sultanāti, kuros “Vienotā Krievija” saņem grandiozu atbalstu (piemēram, 2016.g. vēlēšanās: Čečenija – 91,4%, Dagestāna – 78,3%, Mordovija – 70 %, Kabardino-Balkarija – 70%). Visās minētajās republikās ir arī augsts atbalsts Putinam prezidenta vēlēšanās. Cita vienojoša iezīme ir šo republiku atrašanās Krievijas federālo subjektu saraksta apakšgalā, vērtējot pēc vidusslāņa īpatsvara, kas robežojas no 1,9 % (Ingušijā) līdz 6,3 % Mordovijā.[6] Tie ir kliedzoši rezultāti, kas liek uzdot jautājumus par centra subsīdiju sadali reģionos. “Elektorālie sultanāti” ir viens no Putina režīma balstiem.
Sibīrijas bagātības
Kā jūtas sibīrieši, kuri augsto aviobiļešu cenu un labu zemes ceļu trūkuma dēļ līdz Maskavai aizceļo reti? Krasnojarskas novads kopā ar Novosibirskas, Irkutskas apgabaliem un citiem reģionālajām vienībām ietilpst Sibīrijas Federālajā apgabalā. 90. gadu sākumā izskanēja idejas par “Sibīrijas partijas” izveidi, tomēr, tas nebija iespējams, jo Krievijā ir aizliegts veidot reģionālas partijas (kāds pārsteigums!). 1991. gadā Krasnojarskā tika runāts par Jeņisejas vai Centrālās Sibīrijas Republikas izveidi. Reģionālās padomes vadītājs Vjačeslavs Novikovs 1993. gadā ierosināja apvienoties ar Irkutskas reģionu un dibināt Austrumu Sibīrijas Republiku. 1992. gadā aizdomājās pat līdz Sibīrijas naudas izveidei, kas sauktos “augram”, un sākotnēji tiktu izmantota paralēli rubļiem reģionālajos veikalu tīklos.[7]
No Sibīrijas pa cauruļvadiem tiek piegādāta dabasgāze Krievijas Eiropas daļai un ārvalstīm, kamēr pašā Krasnojarskā un tās kaimiņu pilsētās daudz kur apkurē tiek izmantotas brūnogles, kas nav labvēlīga lieta videi un cilvēkiem. Laikraksta “Novajaa gazeta” Krasnojarskā dzīvojošs žurnālists Aleksejs Tarasovs pirms vairākiem gadiem par šo situāciju rakstīja: “Kolonijas pastāv, lai citiem cilvēkiem varētu būt nafta, alumīnijs un zelts, bet būtu par maz naudas tādām luksus lietām kā iekštelpu ledus halles, muzeji, teātri, universitātes un medmāsu skolas cilvēkiem, kuri tur dzīvo.”[8] Centralizēta sistēma tik lielā valstī var būt rīks autoritāra režīma saglabāšanai, bet ne tautas labklājības straujai attīstībai. Tāpēc Putina valdīšanas laikā viņa paša pieminētais ekonomiskais un inovatīvais “izrāviens” nenotiks.
Nobeigumā: Krievija – federācija vai impērija?
Kādā ārpolitikas seminārā Viļņā eksperte no Krievijas austrumu daļas, uzdeva retorisku jautājumu: "Mūsdienu Krievija ir federācija vai impērija?” Jautājuma konteksts bija viņas pašas stāsts par Krievijas etnisko republiku un reģionu attiecībām ar Maskavu, kura uzvedas kā impērijas metropole, nevis federatīvas valsts galvaspilsēta, kā tam būtu jābūt atbilstoši valsts konstitūcijai. Krievijas Federācija sastāv no 83 federālajiem “subjektiem” jeb vienībām, kas ir apvienotas federālajos apgabalos. Kopš 2014. gada pavasara, oficiālā Krievija nelikumīgi pieskaita sev vēl divus “subjektus” – Krimas pussalu un Sevastopoles pilsētu.
Putins atcēla gubernatoru vēlēšanas 2004. gadā. Tajā laikā arvien skaidrāk sāka parādīties atbildes uz jautājumu: “Who is Mr. Putin?” (Kas ir Putina kungs?). Pēc plašiem sabiedrības protestiem tika atjaunotas tiešas gubernatoru vēlēšanas 2012.gadā. Jaunais likums noteica, ka kandidātiem ir jāsavāc noteikts skaits atbalstītāju reģionālo parlamentāriešu un mēru vidū. Minētais nosacījums joprojām stiprina “Vienotās Krievijas” pozīcijas, ļaujot tai saglabāt dominanci Krievijas reģionos. Tomēr “Putina kursu” atbalstošās partijas popularitāte samazinās jau labu laiku. Minētā procesa dēļ, “Vienotās Krievijas” pārstāvji reģionālajās vēlēšanās dažkārt maskējas ar citu organizāciju nosaukumiem.
Putina režīma liktenis ir atkarīgs ne tikai no notikumiem Maskavā, bet arī no desmitiem reģionālo parlamentu sastāva, kas lemj par savu novadu attīstību. Aleksejs Navaļņijs ar “Korupcijas apkarošas fonda” palīdzību ir izpētījis un sakrājis daudz faktu par ierēdņu un Putinam pietuvinātu politiķu zādzībām un shēmām. Lai arī Navaļnija “gudro balsošanu” daudzi kritizēja, tā jau sāk dot savus pirmos augļus un liek nervozēt Kremlī. Navaļnijs ar cīņu biedriem ir pieķēries Putina varas troņa apakšai un mēģina izraut tā pamata akmeņus. Kremlim nebija izdevīgi, ka Navalņijs tika indēts? Paskatieties viņa šovasar reģionos safilmētos materiālus un padomājiet vēlreiz! Krievijas režīms lido cauri turbulencei, kas visdrīzāk Putina valdīšanas laikā mazumā neies.
Raksta oriģināls publicēts DELFI.lv : https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-habarovskas-precedents-ka-klajas-krievijas-regioniem.d?id=52456111
[1] Кто захватил столицу Сибири и как её освободить, 31.08.2020, Youtube.com, https://www.youtube.com/watch?v=hx48jaOroRQ [2] Oreshķin D., Putin’s Vertical and the Regions, in Kudors A., Hermanis J. (eds.), The Russian Economy: Prospects for Putin 4.0, CEEPS, University of Latvia Press, 2020, p. 54. [3] Turpat, 57. lpp. [4] Pilsētas, kuru ienākumi lielā mērā atkarīgi no viena ražošanas vai ieguves uzņēmuma. [5] Kudors A., Krievijas reģioni: zemestrīci (ne)gaidot, Laiks pasaulei, 2016. [6] Oreshkin D., Putin’s Vertical and the Regions, in Kudors A., Hermanis J. (eds.), The Russian Economy: Prospects for Putin 4.0, CEEPS, University of Latvia Press, 2020, p. 51. [7] Kudors A., Krievijas reģioni: zemestrīci (ne)gaidot, Laiks pasaulei, 2016. [8] Turpat.