Igaunijas izlūki vērtē Krievijas draudus

Igaunijas ārējās izlūkošanas dienests šī gada 11. februārī publicēja pārskatu International Security and Estonia 2026. Pirms kāda laika analizēju Latvijas Valsts drošības dienesta ziņojumu blogā Latvijasdrosiba.lv šoreiz vēlos akcentēt arī dažus aspektus Igaunijas izlūku 86. lappušu garajā ziņojumā.

Putina “panākumi” ārpolitikā

Igaunijas ārējās izlūkošanas dienests gada pārskatā apskata plašu nacionālās drošības aspektu loku, īpašu uzmanību pievēršot Krievijas radītajiem apdraudējumiem. Dokumentā cita starpā tiek kritizēti Krievijas varenības slavinātāji: “Ko Kremlis var parādīt pēc gandrīz četriem kara gadiem? Vienā pusē stāv pārbruņojusies Eiropa un apņēmīgāka neatkarīga Ukraina nekā jebkad agrāk. […] Runājot par pašas Krievijas aliansēm, nesenie notikumi saistībā ar Irānu un Venecuēlu ir skaidri parādījuši, ka saskaņošanās ar Krieviju sniedz maz labuma. Šie gadījumi liecina, ka Maskava grūtos brīžos mēdz aizmirst savus sabiedrotos.”[1] Lai arī putinisti cenšas to neizrādīt, tomēr ASV militārās operācijas atgādina Putinam un viņa uzticības lokam, kurš stāv uz pjedestāla mūsdienu militāro spēju konkursā, un tā nav Krievija, un pat ne Ķīna.

Latvijas ziemeļu kaimiņa izlūkošanas gada pārskatā tiek apskatīti dažādi Krievijas ārpolitikas vektori, un viens no tiem ir Moldova: “Kremlis gandrīz noteikti mācīsies no savām kļūdām un veiks vēl vienu mēģinājumu nolaupīt Moldovas valstiskumu.”[2] Putinam un viņa galminiekiem nav miera, viņi sapņos redz impērijas paplašināšanos, tomēr, praksē Krievija zaudē savus vasaļus: “Ar ASV starpniecību panākts izrāviens Armēnijas un Azerbaidžānas attiecībās grauj Krievijas ģeopolitiskās intereses. Krievija, visticamāk, 2026. gadā uzsāks plašu ietekmes kampaņu pret Armēniju” – norādīts analītiskajā dokumentā.

Krievijas pozīcijas Dienvidkaukāzā ir būtiski vājinājušās, Azerbaidžānu sargā Turcija, bet Armēnija “ir uzmesta” un meklē katru iespēju atrast jaunus sabiedrotos. Erevānas paļaušanās uz Maskavu ir izradījusies kā atspiešanās uz niedri pirms kritiena. 2025. gadā Krievija saglabāja savu cietumsarga lomu Neatkarīgo valstu sadraudzībā, tomēr, tā kā Kremlis vairs nevar izsūtīt PSRS stila “bezierunu pavēles” saviem Āzijas partneriem, šobrīd tas ir izvēlējies izmantot dažādus asās varas[3] instrumentus. Viens no tiem ir sev nepieciešamo vēstījumu izplatīšanas caur Krievijas izglītības iestādēm, to filiālēm Centrālāzijā, tādējādi veidojot Maskavai lojālu jaunāko paaudzi – NVS valstu topošo eliti. Tomēr centrbēdzes tendences NVS telpā saglabāsies.

Iekšpolitika – skrūvju pievilkšana

Krievijā nav iekšpolitikas mūsu izpratnē; tur nav parlamenta, nav neatkarīgas tiesu varas, ir tikai Putina – kā nekļūdīga cara – tēla kultivēšana. Visi cilvēki kļūdās, bet tikai ne Putins. Ja kāds to apšauba, tad ir sajucis prātā, un ir liekams klīnikā, kā PSRS laikos. Tā nupat notika ar prokremlisko blogeri Iļju Remeslo, kurš (pagaidām nezināmu iemeslu dēļ), publiski nostājās pret Putinu, izaicinot caru. Kopš Irānas ajatolla Ali Hamenei tika izsekots ar uzlauztu videonovērošanas kameru palīdzību un nogalināts, Putins ir strauji samazinājis mobilā interneta lietošanas iespējas Maskavā un citur Krievijā. Tas gan nevarētu būt vienīgais skrūvju pievilkšanas iemesls, jo internetu un sociālo platformu lietošanu ierobežo arī pilsētās un reģionos, līdz kuriem ukraiņu droni līdz šim vēl nav lidojuši.  Mobilā interneta ierobežošana tiek veikta uz salīdzinoši lielu laiku, kas jau ir negatīvi ietekmējis dažādu ar preču un pakalpojumu pasūtīšanu saistītu uzņēmumu ienākumus Krievijā. Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienests šajā kontekstā norāda: “Vēsture rāda, ka tad, kad skrūves tiek pārāk cieši pievilktas, krievi dažkārt ir atraduši drosmi mesties nezināmajā.”[4] Cerība nemirst.

Igauņu dienesta gada pārskats sākas ar ģenrāldirektora Kaupo Rosina priekšvārdu, kurā viņš norāda: “Ar represijām Krievijas valdnieks ir radījis ilūziju, ka viņam nav alternatīvas – ka izvēle ir starp Putinu un nenoteiktības bezdibeni. Taču neviens nav neaizvietojams. Karš Ukrainā Krievijai ir sagādājis smagas grūtības, un, lai gan krievi ir kultivējuši mītu par sevi kā ciešanu meistariem, viņu tolerance pret sāpēm nav neierobežota. Dilstoša ekonomika, tukšas degvielas tvertnes un slepkavu un izvarotāju atgriešanās no frontes arvien spēcīgāk skar vienkāršos krievus.”[5] Par sankciju ietekmi uz Krievijas ekonomiku ir daudz runāts un daudz cerēts, bet cerības nav piepildījušās, jo Ķīna un Indija ir steigušās palīdzēt Putinam ar naftas pirkšanu, savukārt Centrālāzijas valstis – ar sankciju apiešanu. Šogad gan izskanēja viena visnotaļ pozitīva ziņa, proti, Krievijas premjers Mihails Mišustins paziņoja, ka 2026. gadā Krievijas samazina valsts izdevumus par 10,0 %.

Bruņotie spēki un militāri rūpnieciskais komplekss

Krievija veido lielu skaitu bezpilota sistēmu vienību visos bruņoto spēku veidos. Jebkurā turpmākā konfliktā ar Krieviju sabiedrotajiem ir jābūt gataviem stāties pretī pretiniekam, kas plašā mērogā izmanto bezpilota sistēmas – stratēģiskā, operatīvā un taktiskā līmenī, uz sauszemes, gaisā un jūrā. Krievijas militāri rūpnieciskais komplekss kopš 2021. gada ir palielinājis artilērijas munīcijas ražošanu vairāk nekā septiņpadsmit reižu; tas ir ļāvis Krievijas bruņotajiem spēkiem turpināt īstenot kaujas operācijas Ukrainā, neskatoties uz starptautiskajām sankcijām. Igaunijas dienests norāda, ka Krievija, visticamāk, atjaunos daļu no savām stratēģiskajām artilērijas munīcijas krājumiem – faktiski gatavojoties nākamajam karam –, pat ja turpināsies agresija pret Ukrainu.

Krievijas sprāgstvielu rūpniecība ir samazinājusi atkarību no importētajām izejvielām, lai gan tās piegādes ķēdēs joprojām pastāv ievērojamas problēmas. Laikā no 2022. līdz 2023. gadam Krievijas militāri rūpnieciskais kompleksa jauda pieauga. Ir jāņem vērā, ka vienas munīcijas vienības izmaksas Krievijai joprojām ir salīdzinoši zemas. Piemēram, vecāka modeļa 152 mm artilērijas lādiņš valsts iepirkumos maksā mazāk nekā 100 000 rubļu (aptuveni 1050 eiro), kas ir vairākas reizes lētāk nekā līdzīgi 155 mm lādiņi, kas ražoti rietumvalstīs. Līdzīgi arī Aukstā kara laikā kosmosa sacensībā bija redzams, ka ASV tērē vairāk, jo inženieru algas tur bija izteikti lielākas nekā Padomju Savienībā, kurā taisnīgu samaksu par darbu aizvietoja propagandas dāsnās ikdienas porcijas.

Papildus iekšzemes ražošanas paplašināšanai Krievija importē artilērijas munīciju no Irānas un Ziemeļkorejas. Kopš 2023. gada tā no šiem partneriem ir iegādājusies aptuveni 5–7 miljonus munīcijas vienību. Tiem, kuri ir skeptiski par ASV iebrukumu Irānā, vajadzētu ņemt vērā, ka Irāna (līdzīgi kā Baltkrievija, Ķīna un Ziemeļkoreja) ir Krievijas sabiedrotā karā pret Ukrainu. Saskaņā ar Ukrainas novērtējumiem, Ziemeļkorejas munīcija veidoja aptuveni 50,0 % no visa Krievijas artilērijas šāviņu patēriņa Ukrainas frontē 2025. gada otrajā pusē. Igaunijas izlūki prognozē, ka, ņemot vērā šo ražošanas pieaugumu un ievērojamo importu, Krievija, visticamāk, spēs tuvākajā laikā papildināt daļu no savām stratēģiskajām artilērijas munīcijas rezervēm.

 Morālā degradācija

Kari tiek izcīnīti ne tikai ar dzelžiem kaujas laukā, bet tie notiek arī prātos. Krievijā ir liels pieprasījums pēc “lielgabala gaļas”, tāpēc tās meklēšanā tiek pielietots viss iespējamais. Karavīru rekrutēšanai tiek izmantota gan nauda, gan fizisks spēks, maldināšana, iebiedēšana un psiholoģisks spiediens. Liela slodze bruņoto spēku rindās esošo karavīru papildināšanu gulstas uz Krievijas reģionālajiem subjektiem un pašvaldībām, kurām par katru cenu ir jāizpilda Aizsardzības ministrijas noteiktie ikmēneša un gada vervēšanas mērķi. Brīvprātīgo skaits turpina samazināties, neskatoties uz salīdzinoši lielajiem honorāriem – asinsnaudu.

Vervētāji ciniski vēršas pie sociāli neaizsargātām grupām, tostarp bezdarbniekiem, hroniskiem parādniekiem, ieslodzītajiem, personām, kas atrodas tiesas uzraudzībā, personām, kas cieš no alkohola vai narkotiku atkarības, kā arī darba migrantiem. Līdz ar to Krievijas frontes līnijas vienības lielākoties sastāv no personām, kurām normālā valstī neviens neuzticētu ieročus. Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienesta ziņojumā ir norādīts, ka Krievijas armijā valda nelikumība, varas ļaunprātīga izmantošana, korupcija, zādzības, alkoholisms un narkotiku lietošana. 2026. gada sākumā HIV izplatība Krievijā ir sasniegusi jaunas virsotnes, kas lielā mērā notiek tieši kara dēļ. Arvien vairāk tiek ziņots par nelegālu ieroču tirdzniecību, kas ņemti no kaujas lauka un, visticamāk, nonāks noziedzīgu tīklu rokās.

“Jaunā elite” – noziedznieki

Kas notiek pēc karavīru atgriešanās mājās nav Kremlim tik svarīgi, tāpēc rehabilitācijas programmas tālu atpaliek no Rietumu paraugiem. Valdībai trūkst finanšu resursu un politiskās gribas, lai īstenotu plaša mēroga rehabilitācijas programmas. Gadiem ilgais hronisks finansējuma trūkums ir ievērojami vājinājis valsts sociālās labklājības sistēmu, kā rezultātā ir radies akūts medicīniskā personāla, īpaši garīgās veselības speciālistu, trūkums. Līdz ar to, kad karš beigsies, lielākā daļa veterānu, visticamāk, tiks atstāti vieni paši tikt galā ar savām problēmām, kas neizbēgami izraisīs sociālās spriedzes pieaugumu. Lai gan Krievijas “mediji” attēlo savus karavīrus kā varoņus un “jauno eliti”, sabiedrība, galvenokārt ar sociālo mediju starpniecību, ir informēta par plaši izplatītajiem karavīru pārkāpumiem gan militārajā, gan civilajā dzīvē. Igaunijas izlūki ziņo, ka tā vietā, lai risinātu šīs problēmas, varas iestādes cenšas apspiest informācijas plūsmu ar represīviem pasākumiem. Tā rezultātā termins “jaunā elite”, ko popularizē Putins, ir kļuvis par rūgtas sarkasma mērķi Krievijas iedzīvotāju vidū.  Levada centra 2025. gada rudenī veiktā aptauja atklāja, ka 39,0 % krievu paredz noziedzības pieaugumu, kas saistīts ar kara veterānu atgriešanos. Turklāt puse aptaujāto nevēlējās paust savu viedokli.

Ekonomika

2025. gads Krievijas ekonomikas vēsturē, visticamāk, paliks atmiņā kā pagrieziena punkts. Ilgtspējīgas kara ekonomikas cerības ir mainījušās uz debatēm par ekonomikas lejupslīdes neizbēgamību, tempu un smagumu. Zema produktivitāte, ko izraisa novecojušas tehnoloģijas, ir viens no Krievijas ekonomikas strukturālajiem trūkumiem, turklāt ar sankcijām saistītie ierobežojumi ir saasinājuši šo problēmu. Investīciju samazināšanās nozīmē, ka ne īstermiņā, ne ilgtermiņā nevar gaidīt ne tehnoloģisko modernizāciju, ne ar to saistīto produktivitātes pieaugumu. Igauņu izlūkdienests raksta: “Sankcijām ir bijusi skaidra un būtiska ietekme uz Krievijas ekonomiku. Pasākumi, kas vērsti pret finanšu sektoru, ir bijuši īpaši efektīvi, atdalot Krieviju no starptautiskajiem kapitāla tirgiem.”[6]

Gandrīz visas Krievijas iekšzemes civilās ekonomikas nozares jau ir nonākušas recesijā vai cīnās uz tās robežas. Šādā situācijā vienīgais pieprasījuma pieauguma avots ir militārie izdevumi, ko finansē jau tā pārslogotais valsts budžets. Tomēr pat šis pieprasījums nebūt nav pietiekams, lai uzturētu ekonomiku kopumā. Strauja izaugsme galvenokārt aprobežojas ar munīciju un nozarēm, kas saistītas ar elektronisko karadarbību un droniem. Pārējā aizsardzības rūpniecība seko civilajam sektoram ar viena līdz divu gadu nobīdi, kas liecina, ka ražošanas apjomi militāri rūpnieciskajā kompleksā, visticamāk, 2026. gadā stagnēs. Gada pārskatā ir norādīts: “Krievija saskaras ar arvien nopietnākām ekonomiskām problēmām un, ieilgstot karam Ukrainā, atstāj novārtā gandrīz visas nemilitārās nozares. Tā rezultātā 2026. gadā, domājams, pieaugs ekonomiskās un sociālās nestabilitātes risks. […] Pilnīgs Krievijas ekonomikas sabrukums joprojām ir ļoti maz ticams.”[7]

Nobeigumā: uzbruks Baltijas valstīm, vai neuzbruks?

Ir teiciens, ka Krievija parasti nav tik  vāja, kā par to domā, un Krievija nekad nav tik stipra, kā tiek uzskatīts. Kad 2007. gadā viesojos ASV domnīcās un nodibinājumos, tad daļa ekspertu vīpsnāja par Krieviju, vērojot tās IKP. Tā bija stratēģiskas analīzes kļūda, jo ir jāņem vērā kultūras un mentalitātes īpatnības, kas ļauj Maskavas caram īstenot karus, pat ja tie ir ekonomiski ļoti neizdevīgi. Kaupo Rosins norāda: “10. janvārī karš sasniedza savu 1417. dienu – tieši tikpat ilgu, cik Otrais pasaules karš Austrumu frontē starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju. Gandrīz četru gadu laikā Krievija ir izsmēlusi lielāko daļu militāro krājumu, ko tā mantoja no Padomju Savienības, zaudējusi aptuveni miljonu karavīru, kas krituši vai smagi ievainoti frontē, un sagādājusi neizsakāmas ciešanas ukraiņiem. Un tomēr Ukraina pastāv.”[8]  Analizējot Krievijas iespējamos plānus tuvākajā laikā iebrukt Baltijas valstīs, igauņu pārskatā norādīts: “Tomēr nav pamata panikai.” Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienesta vērtējumā Krievijai nav nodoma 2026. gadā militāri uzbrukt Igaunijai vai kādai citai NATO dalībvalstij: “Visticamāk, nākamgad nonāksim pie līdzīga vērtējuma, jo Igaunija un Eiropa ir spērušas soļus, kas liek Kremlim ļoti rūpīgi aprēķināt, ko, ja vispār, tā var riskēt uzsākt. Pat ja šodien šāda nodoma nav, mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai tas tā arī paliktu rīt un nākotnē.”[9] 

[1] International Security and Estonia 2026, https://www.valisluureamet.ee/doc/raport/2026-en.pdf

[2] Turpat.

[3] Kudors A. Russia and Latvia: A Case of Sharp Power. London: Routledge, 2024.

[4] International Security and Estonia 2026, https://www.valisluureamet.ee/doc/raport/2026-en.pdf

[5] Turpat.

[6] Turpat.

[7] Turpat.

[8] Turpat.

[9] Turpat.