Irānas režīma šūpoles un atomi

Raksta autors - Sandis Šrāders, RTU Aizsardzības inovāciju tehnoloģiju direktors

Jaunu valstu un valstiskuma veidošanās Tuvajos Austrumos joprojām turpinās. Pēckara koloniālās sistēmas sabrukums ir radījis pretrunīgus miera procesus un neskaidru robežu demarkāciju – reģiona centrālās izaicinājums ir Izraēlas un arābu pasaules iespēja panākt mierīgu un stabilu līdzās pastāvēšanu ar Palestīnas arābiem. Reģiona drošības problēmas vēl vairāk pastiprina reliģiskās pretrunas, kas savukārt iegūst vēl dziļāku dimensiju attiecībās ar ārējiem spēlētājiem — Eiropu, Krieviju, ASV un Ķīnu. Irānas režīms šajā kontekstā ir piedzīvojis krasas un bieži vien diametrāli pretējas ārpolitiskās orientācijas: sadarbību ar Rietumiem, konfrontāciju ar tiem, slepenu sadarbību ar ASV un atklātu opozīciju pat ar ASV sabiedrotajiem. Teherānas ārpolitiskā nostāja vienmēr ir bijusi būtiska gan reģionālā, gan starptautiskā mērogā.

1953. gada apvērsums un atomi mieram

Pēc Otrā pasaules kara Eiropas valstis, īpaši Lielbrinānija, nebija ne tuvu savai vēsturiskajai varenībai, bet ekonomiskās intereses joprojām bija svarīgas. Lielbritānijas un Teherānas domstarpības komercjautājumos bija galvenais iemesls ASV un Lielbritānijas specdienestiem 1953. gadā no amata ar politiskas ietekmēšanas līdzekļiem noņemt Muhamedu Mosadeku (Mohammad Mosaddegh), kuru ievēlēja 1951. gadā. Londonas ekonomiskās intereses ciestu, ja Mosadekam izdotos nacionalizēt un kontrolēt Irānas naftas rezerves, ko kopš 1933. gada līguma piekāpšanās naftas lauku apsaimniekošanā kontrolēja britu un amerikāņu naftas kompānija, ko mūsdienās pazīstam, kā British Petroleum.

Britu (MI6) un amerikāņu (CIA) ietekme noveda pie Mosadeka aizvietošanas ar Irānas Šahu, kas bija uz sadarbību vērsts gan pret ASV, gan Eiropas partneriem. Rezultātā British Petroleum un ASV naftas kompānijas ieguva pieeju Irānas naftas ieguvēm, bet Rietumi partneri piedāvāja jaunajiem sabiedrotiem Teherānā attīstīt atomprogrammu enerģijas ražošanai – "atomus mieram”.

Jau 1957. gadā ASV un Irāna noslēdza kodolsadarbības līgumu “atomi mieram” ietvaros, kā rezultātā tika izveidots Teherānas atomenerģijas pētnieciskais reaktors un piegādāta bagātinātā urāna degviela. Šī sadarbība iezīmēja Irānas kodolprogrammas sākumu  miermīlīgiem mērķiem. Irānas Šaha valdīšanas laikā, Teherāna paplašināja savus kodolenerģijas plānus, iesaistot Eiropas uzņēmumus, tostarp Vācijas Kraftwerk Union (tagad Siemens), kas būvēja Bušeharas AES –pašlaik lielakā spēkstacija un draudu objekts notiekošā ASV un Irānas karadarbībā. Līdz 1979. gada revolūcijai, Irāna arī piedalījās Francijas Eurodif atomenerģijas bagātināšanas projektā. Bet islāmistu  revolūcija un režīma maiņa, kas noveda pie Irānas Šaha padzīšana no Irānas, kas bija tuvs Rietumu sabiedrotais, bet arī iemesls daudzām sociālām un ekonomiskām problēmām korupcijas dēļ, padarīja Irānas sadarbību ar Rietumiem – neiespējamu.

1979. gada režīma šūpoles – ASV diplomātu un Rietumu sabiedroto ieslodzījums

1979. gada decembrī Irānas studenti, ar Teherānas režīma atbalstu, saņēma gūstā 66 ASV diplomātus uz 444 dienām – līdz 1981. gada janvārim. Pirms tam pēdējais Irānas Pahlavi dinastijas pārstāvis, Muhameds Reza Pahlavi (Mohammad Reza Pahlavi), tika evakuēts uz Šveici, bet jebkādas sarunas par bijušā režīma pārstāvju atgriešanos dzimtenē tikai radīja neuzticamību jaunā islāmistu režīma starpā.

Kopš islāmistu revolūcijas līdz mūsdienām, Teherānas režīmam ir izdevies politiski pakļaut arī reģiona valstis – Irāku, Sīriju, Jemenu un Lībiju (ar teroristu grupām un režīmiem, kas ir paklausīgi Teherānai) un Palestīnas teritorijas.  Visas šīs zemes ir bijušas slēptu un koordinētu teroristu aktivitāšu platforma, kas īstenojusi Irānai vēlamas aktivitātes. Šādas aktivitātes pret īpaši ASV un Izraēlu un tās sabiedrotajiem ir bijušas ilgstošas un agresīvas.

Tiklīdz notika režīma maiņa Irānā, jau 1983. gada aprīlī Beirutā auto, kas bija pildīts ar sprāgstvielām un pašnāvnieku pie stūres, nogalināja 63 personas, to starpā 17 amerikāņus. Islāmistu džihāda aktivitātes Libānā bija aizmetnis mūsdienu Hezbollah teroristu grupējumam, ar kuru saiknes Teherāna pašlaik vairs nemaz nenoliedz. Tā paša gada oktobrī, Hezbollah pašnāvnieki ietrieca ar sprāgstvielām piepildītu smago auto ASV militārā bāzē Beirutā, nogalinot 220 amerikāņu kareivjus, bet arī militārpersonas no Francijas. Diskusijas par atbildes reakciju palielināja domstarpības starp Parīzi un Vašingtonu. Līdz pat 1995. gadam Hezbollah aktīvi darbojās, veicot teroritistiskas aktivitātes pret ASV amatpersonām, diplomātiem, nolaupot lidmašīnas un veicot teroristiskus spridzinašanas aktus līdz pat brīdim, kad Hezbollah organizācijai tiek izveidots dvīnis Palestīnas teritorijās – Hamas.

Arī šīs organizācijas galvenais mērķis ir ASV un Izraēla. 1995. gada aprīlī, izmantojot Hezbollah teroristu metodes, Palestīniešu džihādisti (Hamas) ar sprāgstvielām pielādētu autobusa uzspridzināšana Gazas joslā, nogalinot vienu amerikāni un septiņus Izraēlas pilsoņus. Tā paša gada augustā, Hamas uzspridzina autobusu Jeruzalemē, nogalinot vienu amerikāni, trīs pasažierus, un ievainojot vismaz 100 citas personas. Pēc terorakta, 26 personas zaudē savas dzīvības. Līdzīgas Hamas aktivitātes notiek regulāri Izraēlā, Rietumu krastā, Tel Avivā, bet jau 1996. gada jūnijā Irānas kontrolētās Hamas,  palestīniešu džihādistu grupas, kā arī Irānas kontrolētā Hezbollah plāno un veic teroraktus arī pret Sauda Arābijas Khobar torņiem, kad smagais auto ar aptuveni 2500 kg sprāgstvielu, smagi ievaino 500 cilvēkus un nogalina 19 amerikāņus. Irānas kontrolētās teroristu grupas veic uzbrukumus ASV un Izraēlas institūcijām, pilsoņiem un sabiedrotajiem visā Tuvo Austrumu reģionā, bet arī paplašina savu darbības ģeogrāfiju. 1998. gada augustā, ar Hezbollah un al Qaeda atbalstu, pašnāvnieku grupējums veic spridzināšanu pret ASV vēstniecībām Kenijā un Tanzānijā, nogalinot 224 personas. Šādu taktitku izmantoja arī al Qaeda 11. septembra teroraktos pret ASV.

Neilgi pēc šiem teroristu uzbrukumiem pret ASV institūcijām un tās sabiedrotajiem Tuvajos Austrumos un arī citur, Irānas Nacionālā pretošanās padome 2002. gada augstā nāk klajā ar paziņojumiem par urāna bagātināšanas infrastruktūru Natanzā un Arakā, kas bija signāls Teherānas vēlmei iegūt atomieroci. Lai arī viens no racionālajiem lēmumiem Teherānai iegūt atomieroci ir Irānas-Irākas karš, ko uzsāka Bagdāde īsi pēc islāma revolūcijas 1980. gada septembrī līdz 1988. gadam, ko abas valstis izbeidz ar pamieru (bet arī atmiņām par masu iznīcināšanas ieroču pielietošanu), Teherānas reģionālā ietekme būtu grūti atturama, ja Irāna būtu apbruņota ar atombumbu. Lai gan ASV slepeni apgādāja Irānu ar militāru palīdzību, kad Irākas Sadams Huseins izvērsa militāru kampaņu no 1980. gada līdz 1988. gadam pret Irānu, uzticamība un prognozējamība starp ASV un Tuvo Austrumi valstīm vienmēr ir bijis fundamentāls izaicinājums reģiona stabilitātei un sadarbībai.

Atteikšanās no atombumbas – vai atomieroču izplatība

Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (International Atomic Energy Agency) un izlēmīgas ārpolitikas piekritēji ASV vienmēr ir uzsvēruši to, ka Irānas režīms nedod piekļuvi savai atominfrastruktūrai, pārkpāpj starptautiskas vienošanas (par ko liecina arī attēli no novērošanas sistēmām par Teherānas sistēmātiskiem centieniem slēpt savu militāro atomprogrammu), tādēļ ir jāveic izšķiroši politiski vai militāri soļi.

Vēsturisa neuzticība, diplomātija, spiediens, sankcijas un aicinājums sadarboties no Eiropas valstu, Krievijas, Ķīnas un ASV puses Baraka Obamas laikā noveda pie 2015.gada vienošanās Luzannā, Šveicē. Lai arī vienošanās ieguva ANO mandātu, Donalds Tramps 2018. gadā lauza šo vienošanos un ieviesa sankcijas pret Teherānu, jo uzskatīja, ka Irānas to pārkāpj un Baraks Obama  ir parakstījis sliktu vienošanos (neraugoties uz plašu globālo varu pārstāvniecību).

ES un Eiropas valstis centās noturēt Irānu pie vienošanās galvenajiem punktiem ar ekonomiskām iniciatīvām, bet iepretim ASV sankciju ietekmei, to pūliņi bija velti. ASV un Izraēlās specdienesti regulāri vērsās pret Teherānas atomprogrammu, nogalinot zinātniekus vai arī ievietojot kaitnieciskas programmas Irānas datu centros, kas ar kiberuzbrukumiem ļāva atturēt Teherānas militāro atomprogrammu par vairākiem gadiem, bet ne pilnībā iznīcināt. Teherānas režīms un sistēmātiski centieni slēpt savus militāros nolūkus iegūt atomieroci Irānā padarīja Teherānas ambīcijas ne tikai par reģionālu, bet globālu izaicinājumu masu iznīcināšas ieroču izplatībai.

Ja Irāna kļūtu par atomvalsti, Saūda Arābija iegūtu šādu ieroci no Pakistānas (pastāv teiciens, ka viena atmobumba ir Pakistānas pagrabos ar atzīmi, Made for Saudi Arabia, jo Rijāda palīdzēja finanasēt Pakistānas atomprogrammu), Turcijai un Ēģiptei šāds bruņojums kļūtu par stabilitātes un presitža faktoru, bet Japāna un Vācija būtu spiestas bruņoties, jo ASV uzmanība arvien vairāk tiktu piesaistīta Tuvajiem Austrumiem.

2025: Tramps atgriežas, Irāna noslēdzas, Eiropa raizējas

2025.gada augustā Francija, Lielbrintānija un Vācija ANO ietvaros signalizējā ievērojamu Irānas nepiekāpšanos un novirzi no 2015. gada vienošanās, kas paredz Irānai atteikties no atomprogrammas. Jau tā paša gada septembrī, ANO Drošības padome aicināja piemērot  Irānai pilna mēroga sanckcijas, bet Krievijas un Ķīna kavēja šādu procesu.  Šāda Teherānas un tās sabiedroto nostāja tikai pastriprināja Trampa pirmās prezidentūras argumentus, ka Irāna nekad nav plānojusi atteikties no atombumbas – vienošanās un līgumi ir tikai laiks un iespēja nonākt pie kārotā ieroča.

2025. gads, savukārt, bija ģeopolitiski sarežģitāks ar jaunu skatu un jaunām aliansēm, ko aizsāka Krievijas agresija pret Ukrainu kopš 2022. gada, Irānas kontrolētā Hamas militārās karadarbības eskalācija pret Izraēlu kopš 2023. gada, kā arī plašāka un nepārprotama autoritāro un totālitāro režīmu vēlme vienam otru atbalstīt pret Rietumiem, tikai palielina nepieciešamību ASV (kurai ir militāri līdzekļi) un Eiropai (kurai ir līdzekļi, bet trūkst politiskās gribas), vērsties pret ļaunuma asi – Krieviju, Ziemeļkoreju, Irānu un tās stratēģisko atbalstu – Ķīnu. Vienīgai no šīs ass pārstāvēm, Irānai, nav atomierocis, bet Starptautiskā Atomenerģijas aģentūras eksperti netika pielaisti Irānas atomobjektiem, kas padara neiespējamu noteikti vai Irānas nodomi attiecībāu tās atomprogrammu ir miermīlīgi vai militāri.

Lai arī Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra brīdināja par iespējamām sekām, kas saistīti ar ASV un Izraēlas mērķētiem uzbrukumiem Irānas atominfrastruktūrai, 2025. gada jūnijā veiktie uzbrukumi drīzāk bija brīdinājums par tālāku notikumu eskalāciju, jo izvēles jau patiesībā nebija. Ne ASV, ne Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra nespēja apstiprināt to, ka infrastruktūra, kas paredzēta militāriem mērķiem, bija pilnībā iznīcināta. Bet pats svarīgākais faktors paliek Irānas islāmistu režīms, kura mērķis ir un paliks nemainīgs.

Viens no režīma militāriem un politiskiem izdzīvošanas stūrakmeņiem ir atombumba. Šāda militāra spēja padara jebkādu ārēju iejaukšanos arī tad, ja Irāna pastiprina savu politisko spiedienu un teroristikās aktivitātes no Libānas, Palestīnas, Jemenas, Sīrijas vai Irākas ar savu teroristisko grupu starpniecību (Hamas, Hezbollah, hutiešu nemiernieki, alavīti Sīrijā vai radikālie Irānas atbalstīti grupējumi Irākā) pret Rietumu sabiedrotajiem Tuvajos Austrumos vai plašak, neiespējamas.

Lai arī Persijas līča valstīm ir pietiekami ekonomiski līdzekļi, lai stiprinātu savu aizsardzību, militārā industrija un aizsardzības līdzekļi, kas būtu pieteikami ilgstošai Irānas ierobežošanai, ja tai būtu atomierocis, ir tikai ASV. Ja Teherāna iegūtu šādu militāru līdzekli, cerības pārējiem ASV sabiedrotajiem uz to, ka Vašingtona spēs atbalstīt Taivānu, Eiropu vai citus patnerus iepretim Ķīnas un Krievijas ietekmei, ir minimālas. Ierobežot agresīvu reģionālu lielvaru, kāda tā ir Irāna, ir nepieciešama gan ASV, gan Izraēlas klātbūtne, bet citu sabiedroto Vašingtonai šajā jautājumā īsti nav. Kad ASV ir uzsākusi karadarbību pret Irānu, bet Teherāna ir vērsusies pret visiem Rietumu un ASV sabiedrotajiem Tuvajos Austumos, Eiropa, joprojām, ir kā senila omīte, kas var tikai izteikt savas raizes un organizēt samitus ar citiem senioriem Eiropā, bet militāru spēju un politiskās vienotības joprojām Briselei pietrūkst.

ASV un Izraēlas karš pret Irānu nav NATO atbildība, bet Eiropas spēja vērsties pret tiem, kas atbalsta Irānas militārās aktivitātes pret ASV un Izraēlu, piemēram, Krieviju, ir sabiedrotā pienākums. Brisele pašlaik var izmantot iespējas, ko tai piešķīrusi Kijiva. Ukrainas novājināta Krievija ir svarīgākais Eiropas drošības tests – panākt drošības sistēmas atjaunošanu, atvirzot Krievijas okupācijas uzspiestās robežas Eiropas valstīm, piemēram, Ukrainai, Gruzijai un Moldovai, uz starptautiski atzītiem ietvariem ir iespējam. Ja šāds uzdevums tiek panākts, kas prasa vienprātību vissvarīgāk ekonomiskā spiediena pastiprināšanai un arī militārās palīdzības sniegšanai Ukrainai, Eiropai ir potenciāls kļūt par svarīgu ģeopolitisku spēlētāju un vērtīgu partneri ASV un Izraēlai, kurai nākotnē nebūtu jāpaļaujas uz Ukrainu un ASV drošības pakalpojuma sniegšanā.