Izraēlas drošības mācības Latvijai

Raksta autors: Dr. Sandis Šrāders, LATO valdes loceklis, Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks, Ziemeļeiropas politikas pētījumu centra pētnieks

Izraēlas valsts izveidošanas un starptautiskās atzīšna aizsākās 1947. gadā ar ANO rezolūciju un lielvaru lēmumiem, kas sadalīja britu Palestīnas teritorijas mandātu divās daļās – arābu un Izraēlas valstīs, kur Jeruzalemei tika piešķirts īpašs statuss. No šī brīža, Izraēla ir demonstrējusi apbrīnojamu ekonomisko, militāro un politisko attīstību par kādu Baltijas valstis varētu tikai sapņot.

Teritoriālās līdzības un politiskās atšķirības

Izraēlas drošības situācija jau kopš valsts dibināšanas ir bijusi unikāla – Izraēlas kaimiņu regions nostāda valsti neapskaužamā drošības situācijā, jo valsts ģeogrāfiskie apstākļi un radikāla arābu valstu vēlme iznīcināt Izraēlu nosaka militāro domāšanu, kas nav balstīta filozofiskās vai politiskās izvēlēs. Izraēlas teritoriālais platums šaurākajā vietā ir tikai aptuveni 15 kilometri, bet platākajā ap 115 kilometri. Radikāla palestīniešu un citu naidīgo arābu valstu saukļi, ka Palestīnai ir jābūt brīvai no Jordānas upes līdz Vidusjūrai (from the river to the sea, Palestine must be free), tieši izceļ antisemītisko filozofiju, kas ir vērsta pret Izraēlas valsts pastāvēšanu Tuvajos Austrumos un citur pasaulē, tikai pastiprina Izraēlas drošības riskus. Šādai publiskai sabiedriskai pieejai ir neizbēgamas sekas politiskā un militārā jomā, kas no Izraēlas izveides pirmsākumiem (un no 2023. gada oktobra – atkārtoti) izpaudās kā Hamās uzbrukums no Palestīnas teritorijas, bet vēlāk arī kā plašāks arābu valstu uzbrukums Izraēlai.

Izraēlai nav stratēģiskā dziļuma, telpas militāriem atkāpšanās manevriem, rezervju koncentrēšanai vietās, kur tie būtu pasargāti ar teritoriālo dziļumu,  vai būtu pieejami resursi ilgstošai aizsardzībai Izraēlas teritorijā. Jebkurš, pat mazākis uzbrukums un teritoriāls zaudējums var nozīmēt kapitulāciju un valsts ļoti ātri nonāktu eksistenciālu draudu priekšā. Vēl jo vairāk, Izraēlas militārais arsenāls nevar tikt pielietots aizsardzības operācijām savā teritorijā. Piemēram, Izraēlas kodolbruņojums aizsardzības operācijās savā teritorijā nozīmētu valsts pašnāvību – atomieroču pielietošana tādēļ ir neracionāla un attaisnojama tikai tad, kad Izraēlas militāra kapituācija neatgriezeniska un dzīvotspēja ir apdraudēta.

Tieši šis faktors, ģeogrāfiskais seklums un izteikni naidīgs kaimiņu regions, vairāk nekā jebkurš cits filozofisks vai politisks motīvs, ir izveidojis Izraēlas aizsardzības doktrīnu. Valsts nevar atļauties zaudēt nevienu kauju, valsts aizsardzība pieprasa nepārtrauktu militāru, ekonomisku un politisku resursu mobilizāciju aizsardzībai pret slēptu un atklātu karadarbību, ko ir izvērsušas Izraēlai naidīgās arbābu valstis un Irānas kontrolētie teroristu grupējumi – no Palestīnas teritorijām – Hamās, no Sīrijas teirotirijām – Irānai lojālie alavīti, no Libānas teritorijām – Hezbolla, bet Jemenas teritorijām hutieši, kā arī citas arābu valstis, kuras nav noslēgušas miera līgumus ar Izraēlu, antisemītiskas kopienas ASV universitātēs, tādi nezinoši Eiropas futbolisti, kā Džamils Jamals no Spānijas futbola izlases, līdz pat citām džihādistu kopienām pasaulē.

Izraēlai ir jāspēj identificēt draudus globāli un savlaicīgi, pārņemt iniciatīvu un jebkāds apdraudējums ir jānovērš ātri un ārpus valsts robežām. Tas nozīmē, ka Izraēlas armijai un valstij ir nepārtraukti jāuztur ievērojams militārs pārākums pret pretiniekiem, bet arī jābūt gataviem tādiem draudiem un riskiem, kas var potenciāli attīstīties nākotnē. Tādēļ Izraēlas militārā plānošana un ekonomisko un politisko līdzekļu mobilizācija vienmēr risina arī potenciālus un nezināmus drošības izaicinājumus. Šāda pieeja pieprasa sekot tehnoloģiju attīstībai vai globāliem procesiem, kuru ietvaros tiek analizēti riski (un iespējas). Domnīcas un pētniecības centri Izraēlā ir ne mazāk svarīgi par militārām vienībām vai industriju un ir cieši integrēti kopējā drošības filozofijā. Šāda gadiem ilga un nepārtraukta resursu mobilizācija arī ir Izraēlas militārās, ekonomiskās un sociālās attīstības pamats, ko varētu attīstīt arī Latvijā, kur cilvēkrerusi ir, bet politiskās gribas un tālredzības – nav.

Lai arī Izraēla ir piekopusi šādu plašu drošībsas un attīstības stratēģiju, kas noteikusi taktiskos un operacionālos procesus, Tuvo Austrumu militārā vēsture parāda, ka pat vislabāk sagatavotās armijas nav neienvainojamas. 1973. gada Joma Kipura (Yom Kippur) kara sākumā, Izraēla nonāca ļoti tuvu militārai sakāvei, kad Ēģiptes un Sīrijas spēki, kurus atbalstīja Padomju Savienība, negaidīti panāca militāru uzvaru, kas noveda Izraēlu tuvu tās inīcībai.

Lai gan Izraēlu izglāba tās mobilizācijas spēja un ASV stratēģiskais militārais atbalsts, tieši uzbrucēji nebija gatavi pilnībā izmantot savu sākotnējo taktisko priekšrocību, jo nebija gaidījuši šādus militārus panākumus 1973. gadā. Pat ļoti efektīva aizsardzības sistēma nevar pilnībā balstīties uz aliansēm vai arī ASV stratēģisku atbalstu vien, vai arī idejā, ka pretinieks kļūdīsies savu militāro spēju aprēķinos. Valsts spējai ātri mobilizēties, nepārtrauktai drošības risku analīzei vai relatīvam militāram pārsvaram pierobežā ir ne mazāk svarīga stratēģiska nozīme – militārā, ekonomiskā un sociālā pārākuma un konkurētspējas stiprināšanai.

Mainīgā drošības vide

ASV un Izraēlas stratēģiskā partnerība lielā mērā izveidojās Aukstā kara laikā, kad Izraēla kļuva par vienu no svarīgākajiem Rietumu balstiem Tuvajos Austrumos laikā, kad Padomju Savienība atbalstīja Ēģipti, Sīriju un citas arābu valstis, bet Izraēla bija Rietumu ierocis ietekmei Tuvajos Austrumos. Šīs vēsturiskās ģeopolitiskās intereses noteica ilgstošu militāru un politisku sadarbību.

Mūsdienās stratēģijas mainās un Izraēlas aktīva iesaiste ASV politiskajos procesos ar tādu organizāciju starpniecību, kā AIPAC (ASV-Izraēlas sadarbības organizācija), ļauj veidot Izraēlai labvēlīgu ārpolitiku un stiprināt sadarbību ar Vašingtonu tieši drošības jomā. Baltijas valstu pieeja un mazā resursu pārdale JBANC (ASV-Baltijas sadarbības organizācija) ir viens no aspektiem, ko varam mācīties no Izraēlas ārpolitikas.

Starptautiskā vide nav nemainīga, Izraēlai un Baltijas valstīm ir jāspēj novērtēt ASV spēju vienmēr un vienlaicīgi veicināt drošību un stabilitāti gan Tuvajos Austrumos, gan Eiropā. Aukstais karš ir beidzies, mainās spēku līdzsvars, un arī valstu intereses un spējas laika gaitā transformējas. Pat ciešākās alianšu attiecības nav pašsaprotamas un uz mūžu, bet ASV vairs nav vienīgā lielvara, kuras pozīcijas no Aukstā kara sākuma līdz brīdim, kad ASV uzsāka savus nevajadzīgos karus Tuvajos Austrumos 2000. gadu sākumā, un kuras pozīcijas neapdraud neviens sāncensis.

Šī atziņa ir būtiska ne tikai Izraēlai, bet arī Eiropai un Baltijas valstīm. NATO un Amerikas drošības garantijas ir Baltijas un Latvijas drošības stūrakmens, kuru ļoti atklāti izaicina Ķīna, Krievija un Irāna (un to sabiedrotie) dažādos reģionos, dažādos veidos un arvien plašākā drošības izaicinājumu spektrā.

Mazāk nekā desmit gadu laikā karadarbības raksturs ir būtiski mainījies – militārā agresija, kādu Krievija izvērš pret Ukrainu, ir mainijusies, bet aizsardzība, kādu Kijiva attīsta pret Krieviju, pēc gada būs citādāka. Droni, precīzās tālās darbības sistēmas, mākslīgais intelekts un elektroniskā karadarbība pakāpeniski samazina klasiskā stratēģiskā dziļuma priekšrocības vai smagu mehanizētu vienību militārās spējas uz jūrā, uz zemes vai gaisa operācijās.

Arī Izraēlas pieredze pēc 2023. gada 7. oktobra teroristu uzbrukuma un aizsardzības aktivitāšu kopuma spilgti demonstrē, ka pat viena no pasaules modernākajām analīzes un izlūkošanas sistēmām var kļūdīties. Sākotnēja tehnoloģiskā pārākuma priekšrocības nedrīkst radīt maldīgu drošības sajūtu, bet Ukrainas mācību stundas kopš 2022. gada februāra skaidri parāda, ka pat mazas valstis, kuras spēj mobilizēt resursus un dot triecienus dziļi pretinieka teritorijā var veidot efektīvu aizsardzības sistēmu, pat potenciāli arī atturēt militāru agresiju.

Robežas vairs neaizsargā tikai tanki un nocietinājumi. Tās aizsargā sensoru tīkli, satelīti, dronu sistēmas, elektroniskās karadarbības līdzekļi, kiberaizsardzība un spēja ļoti ātri pieņemt lēmumus. Vēl jo vairāk, pretinieka stratēģiskos plānus un resursus maina arī Ukrainas spēja veikt uzbrukumus dziļi Krievijas iekšienē, kas padara Maskavas militāro agresiju ļoti dārgu, gan politiski, gan ekonomiski.

Izraēlas pēdējo gadu drošības politika tiecas veidot drošības buferzonas un neļaut pretiniekam pietuvoties valsts teritorijai, bet teritorijas paplašināšana pati par sevi negarantē drošību – tā neattur Hamas vai Hezbollah uzbrukumus, Irānas reģionālos draudus caur dažādu organizāciju un grupējumu militārām agresijām. Jebkura Izraēlas aktivitāte ārpus robežām pieprasa papildus resursus un uzmanību no militārās jomas, kura balstās ekonomiskos un sociālos resursos. Ilgtermiņa drošība nevar balstīties tikai uz militāru pārākumu vien, jo aktīva militāra darbība ir ekonomiski un sociāli prasīga, kas traucē valsts ilgtermiņa attīstībai. Drošības stratēģijai ir jābalstās uz izšķirošu sabiedroto atbalstu kritiskos brīžos (kāds tas ir Izraēlai, bet Ukrainai – ierobežots ar mazu Baltijas valstu un Ziemeļvalstu resursiem), ekonomisko noturību un izaugsmi arī nestabilā vidē, tehnoloģisko inovāciju un gudru ārpolitiku.

Ko var mācīties Latvija?

Latvijas ģeogrāfija daudzējādā ziņā atgādina Izraēlas - Latvija ir salīdzinoši neliela valsts bez ievērojama stratēģiskā dziļuma, bet arī klātesošu Krievijas apdraudējumu, kura salīdzinoši niecīga analīze ļauj Maskavai potenciālus draudus transformēt ekonomiski un sociāli lielos izdevumos jau ilgstoši – gan Latvijai, gan Igaunijai un Lietuvai. Mazas valstis nevar atļauties attīstīt izteikti mehanizētu aizsardzības sistēmu, kā lielvaras un lielas ekonomikas, jo lēti, mazi un skaitliski daudz droni var kļūt par šo sistēmu darbības galveno risku.

Latvijas drošības politika nevar balstīties uz cerību, ka sabiedrotie ieradīsies pietiekami ātri. Mums ir nepieciešama spēcīga pašaizsardzības spēja, attīstīta Zemessardze, moderni bezpilota risinājumi, pretgaisa aizsardzība, civilā noturība un aizsardzības industrija, kas spēj nodrošināt ilgstošu valsts pretestību ar vieglu mehanizācijas un spēcīgu lokalizācijas līmeni. Militārā nozare, paļaujoties uz militāro piegāžu importu vien, ne vien ir atkarīga no piegāžu drošības, bet vājina ekonomiku tā, kā tiek ievērojami iedragāta sociālā un politiskā noturība, kas ir ne mazāk svarīga krīžu vai militāra konflita gadījumā.

Vienlaikus tikpat nozīmīga ir Latvija spēja adaptēt Izraēlas un Ukrainas pieredzi, kur spējai veikt uzbrukumus dziļi pretinieka teritorijā ir militāras agresijas atturošs elements. Latvija var kļūt par mazu un politiski maznozīmīgu mērķi ar augstu potenciālās agresijas izmaksu indeksu potenciālas militāras agresijas gadījumā, ja mēs spētu veikt raķešu uzbrukumus ap 1000km ārpus Latvijas robežām.

Lai arī Latvija ir attīstījusi sabalansētu diplomātisko tīklu, ir jāspēj transformēt savus diplomātiskos uzsvarus uz stratēģiskām prioritātēm. Izraēlas lobijs, AIPAC, aktīvi strādā ar ASV likumdevējiem gan federālā līmenī, gan pavalstīs. Tas dod iespēju ne tikai ciešākai sadarbībai ekonomiski, bet arī drošībai un ietekemi uz ASV ārpolitiku. Baltijas valstis varētu vienoties par efektīvāku resursu pārdali un JBANC, kas būtu vērsta ne tikai uz Baltijas rupjmaizes vakariem atjaunotajā Igaunijas vēstniecībā, Latvijas diplomātiskajā mītnē Vašingtonā, vai Lietuvas vēstniecībā ASV, bet koordinētu un aktīvu darbu federālā un īpaši pavalstu līmenī.

Izraēla ir lielisks ekonomiskās izaugsmes piemērs, kurš mitinās militāri un politiski visnedraudzīgākajā reģionā pasaulēm, tādēļ Izraēla ir spiesta darīt šausminošas lietas, ko ANO cilvēktiesību organizācija ir nosodījusi simtiem režu. Bet kaut viena piekāpšanās, resursu mobilizācijas zudums vai nespēja stāties pretim riskiem un apdraudējumam izteiktai reģionālai un pat globālai agresijai var novest pie viena gadījuma, kas Izraēlai var maksāt drošību un pastāvēšanu.