Jauna ģeopolitiskā glezna - piecās dienās

Raksta autors: Dr. Sandis Šrāders, Latvijas Transatlantiskā organizācijas valdes loceklis, Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks

9.maijs

Pēc Padomju Savienības sabrukuma, Krievija ilgstoši centās izveidot ideju par valstiskumu un to, kas Krievijas Federācija pēc Aukstā pasaules kara patiesībā būtu. Boriss Jeļcins no 1996. gada centās izveidot ideju, kas būtu pieņemama visai Krievijai, bet ideja, kas tika balstīta uz liberāliem uzsktiem, ko iemiesoja Čubaiss, federālas Krievijas idejas atbalstītājs Lužkovs, kā arī komunists Zjuganovs vai radikāls nacinālists Žirinovskis, nedzima. Tā vietā Vladimis Putins atjaunoja to, kas Aukstā kara beigās sabruka.  Nevalstiskās grupas, kas sevi dēvēja par Krievijas idejas vienprātību (Soglasiye vo imya Rossiyi), sāka attīstīt Krievijas nacionālismu, kas bija balstīts uz komunisma uzvaru pār fašistisko Vāciju.

Lai arī šādas idejas nozīmētu pagātnes rēgu atdzimšanu, viss, kas balstīja Putina varas konsolidāciju un idejas par Krievijas varenības atdzimšanu, derēja Kremlim. Kā Makjavelli stāstā “Valdnieks”, kurā jebkuri līdzekļi attaisno mērķu sasniegšanu. Krievijas gadījumā gan mērķis nebija sabiedrības labklājība, bet gan kleptokrātu elites bagātināšana un varas koncentrācija Kremlī. Putins sāka atjaunos sistēmu, kas pakāpeniski attālināja no Krieviju no tai svešās demokrātijas, vedot uz ko tādu, ko attīstīja Staļins – kur Krievija, lai cik dažāda tā nebūtu etniski un reliģiski, tika virzīta uz grūtībām un pat sociālām un ekonomiskām ciešānām idejas vārdā - par apsolīto varenību, kas tā arī nekad nepienāk jau vairākus gadsimtus.

Pēc Otrā pasaules kara, Staļins pasludināja 9.maiju par nacionālu brīvdienu, bet pirmā parāde par godu Lielajam tēvijas karam, kur tika atzīmēta Hitlera sakāve, notika 1945. gada 24. jūnijā Sarkanajā laukumā. Neilgi pēc uzvaras pār nacistisko Vāciju, Staļins sāka aktīvi konsolidēt savu varu un paranojiski izrēķināties ar politiskajiem oponentiem. Tad 9. maija parādes nozīme un manifestācija Padomju Savienībā apsīka. Pēc Staļina nāves 1953. gada martā, Padomju Savienība saskārās ar savām iekšējām politiskām un ekonomiskās problēmām, kas arī balstījās uz identitātes meklējumiem un centieniem rast kompromisu starp staļinismu un citu, mazāk represīvu režīmu. Notikumi Višegradas valstīs, kas sākās Ungārijā 1956. gadā, turpinājās ar Prāgas pavasari 1968. gadā, bet ieguva jaunu dinamiku ar Polijas kara stāvokļa pasludināšanu no 1980. gada un Solidaritātes (Solidarność) kustību, noveda līdz Baltijas dziedošajām revolūcijām un komunisma impērijas sabrukuma.

Pēdējā 9. maija parāde, kas norisinājās Sarkanajā laukumā Maskavā, bija pavisam savādāka par visām parādēm, ko Vladimirs Putins aktīvi organizēja kopš 2000. gadu sākuma. Ik gadu, saskaitot tehnikas vienības, jaunas un vecas, varēja izdarīt secinājumus par Krievijas armijas varenību un valsts tieksmi pēc diženuma. Sarkanājā laukumā tika rādīts viss, vidēja un tālas darbības raķešu sistēmas, maršējoši kareivji, bruņu transportieri un kodolnesēji, arī modernie tanki “Armata,” kuru sistēmas, karā nepārbaudītas, mēdza parādes laikā arī aizdegties. 2026. gada 9. maijā, Sarkanajā laukumā nebija nekas, tikai kareivji un Putina bailes no tuvākajiem līdzgaitniekiem, krievijas sabiedrības un visvairāk pašam no savas sistēmas, ko veidojis vairāk par divāk dekādēm. Maskavā politiskais un ekonomiskais stāvoklis ir līdzīgs, kāds bija raksturīgs Staļinam pirms viņa dzīves un valdīšanas beigām.

Pēc pēdējās 9. maija parādes, Krievijas elite vairs nav tik bravurīga un varena, kāda tā ir bijusi gandrīz piecus gadus, kopš Krievija īsteno pilna mēroga agresiju pret Ukrainu. 2026. gada 9. maijā Vladimirs Putins paziņoja, ka karš Ukrainā tuvojas noregulējumam un ka viņš vēlas veidot jaunas attiecības ar Eiropu. Kremlis un Maskava paziņo, ka tā nevar pastāvēt bez Eiropas, bet meklē vismazāk apkaunojošo veidu, lai izbeigtu agresiju, ko pati uzsāka. Putins pat paziņoja, ka ir gatavs tikties ar Ukrainas prezidentu Zelenski, lai vienotos par mieru, bet sarunu vidutājam piedāvāja Gerhardu Šrēderu, ko Austrumeiropa uzskata par vienotas un brīvas Eiropas idejas nodevēju. Neraugoties uz to, Krievijas elite ātri vien atkāpās no prasības par sarunu vidutājiem, kas liecina par to, ka Maskavas iekšpolitiskie apstākļi esošajam režīmam ir lielāks drauds par iedomāta fašistu sazvērestības teorijām Krievijas pierobežā.

Ģeopolitiskā realitāte liecina, ka tieši Krievija nevar bezgalīgi turpināt karu. Valsts, kas tika uzskatīta par militāru lielvaru, atzīst savus militāros ierobežojumus. Valsts, kas nekad nav rūpējusies par cilvēkiem, dzīviem vai karā kritušiem, atzīst nepanesamu ekonomikas stāvokli, kura rezultātā aug opozīcija Putinam. Maskavas vienīga izeja no kara ir pakļaušanās un sadarbība ar Eiropu. Krievijas daļēja integrēšanās Eiropas sistēmā dotu Eiropai piekļuvi Krievijas dabas resursiem – līdz Vladivostokai. Savukārt Krievija ir spiesta meklēt to, ko Rietumi un Eiropa tai deva līdz 2005.gadam, kad dabas resursi ļāva Putinam atbrīvoties no Eiropas finanšu kontroles un konsolidēt varu - pieeju Eiropas kapitālam.

Putinam ir arvien mazāk izvēles iespēju, kā vien censties izbeigt karu ar sev iespējami labvēlīgākajiem nosacījumiem, bet tas neizbēgami nozīmē Eiropas iesaisti un arī iespēju. Tramps un citi ASV līderi vienmēr ir uztvēruši Krieviju, kā problēmu, nevis iespēju. Eiropai ir jāgatavojas iespējai ne tikai primāri uzsākt Ukrainas rekonstrukciju, bet arī raudzīties, lai Ķīna pirmā nenonāk pie Krievijas kontroles veidā, kas atgādina privatizācijas laikus Latvijā, kur lielie īpašumi tika izpārdoti nesamērīgi – lēti.

14.maijs

Ne Eiropa, ne Krievija nav pasaules mēroga varas. Brisele un Maskava ir centušās veidot savu ietekmi, katra savā veidā. Viena – ar vērtību un demokrātisku likumu starpniecību. Otra, kurai vienīgais starpnieks attiecību veidošanā ir spēks. Pat termins – suverentiāte - ir bijusi Briseles un Maskavas ietekmes atslēga, bet katra to izprot atšķirīgi. Eiropa, kā valstu pašnoteikšanās tiesības Eiropā. Maskava, kā iespēju izmantot suverēnu jeb savu varu citu valstu pakļaušanai.

Neraugoties uz to, ģeopolitiskā pārkārtošanās un jaunas pasaules kārtības iedīgļi neatrodas Briselē vai Maskavā, bet varētu būt meklējami samitā, kas paredzēts Pekinā 14. maijā, bet kas potenciāli var mainīt ASV un Ķīnas attiecības.  Procesi, par kuriem runās divas vadošās pasaules varas, Tramps un Sji, tiek apspriesti jau ilgstoši.  Bet samits, kas norisināsies Ķīnā, sola izveidot jaunu lielvaru grupu, ko eksperti jau dēvē par G2. Tā būtu starptautiska status quo atzīšana, nevis jaunas, bipolārās, pasaules kārtības izveide, kas balstīta uz diviem galvenajiem varu centriem; ASV varas relatīvs pagrimums un Ķīnas ekonomiskā un tehnoloģiskā izaugsme ir padarījušas Vašingtonu un Pekinu par līdzīgiem un lielākajiem konkurentiem - ģeopolitiski, ekonomiski, tehnoloģiski un tādēļ arī – politiski.

Ņemot vērā to, ka abas valstis vienlaicīgi vēlas pretējas lietas- viena otras atzīšanu par globāli nozīmīgāko spēlētāju, bet jautājumos, kas nosaka globālo dienaskārtību, piemēram, Tuvie Austrumi un Irāna, tehnoloģijas un Taivāna, tirdzniecība un tarifi – intereses ir diametrāli pretējas. Raugoties no divu līdzīgu pasaules lielvaru sāncensības, iespēja, ka tiks panākta vienošanās par harmonisku līdzās pastāvēšanu vai arī sabalansētu tirdzniecības līguma parakstīšana starp ASV un Ķīnu, ir maz ticama. Vairāk ticama ir Ķīnas komunistiskā režīma un ASV liberālās demokrātijas starptautiska konkurence, kur mazākās varas, Eiropa un Krievija, var būt nelieli, bet izšķiroši faktori lielākā ģeopolitiskā spēlē.

Ja Krievija, lētas privatizācijas rezultātā, nonāk Ķīnas kontrolē, tad Ķīnas pieaugoša ietekme militāri, ekonomiski un politiski, no Arktikas līdz Dienvidķīnas jūrai dos priekšrocību Pekinas pieaugošai ietekmei visā pasaulē.