Ko gan 9. maijā svin Putina režīms?

Staļina rēgs staigā pa Krieviju

Šogad 9. maijā Krievija ar lielu vērienu plāno atzīmēt 80 gadu jubileju kopš Otrā pasaules kara beigām. Krievijā, līdzīgi kā Padomju Savienībā, to dēvē par Uzvaras dienu, ar ko noslēdzās Lielais Tēvijas karš. Uz 60 gadu jubilejas svinībām 2005. gadā Maskavā ieradās ap 50 valstu vadītāji, starp viņiem arī ASV prezidents Džordžs Bušs, Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, Francijas prezidents Žaks Širaks, Itālijas premjers Silvio Berluskoni, Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga u.c. Šogad būs daudz mazāk valstu līderu; ir izskanējuši Ķīnas vadītāja Sji Dziņpina, Slovākijas premjerministrs Roberta Fico un dažu citu Putina draugu vārdi. 9. maijs ir ar propagandu stipri piesātināts datums Krievijā, kas būtiski iziet ārpus vēsturiskas atceres dienas nozīmes robežām.

Piesātināti divdesmit gadi

Starp abām minētajām jubilejām ir divdesmit gadu laika posms, kurā ir notikušas būtiskas izmaiņas Rietumu un Krievijas attiecībās. 2005. gads bija Krievijas ārpolitikas izmaiņu gads. Ja 2001. gadā Putins meklēja ceļu uz Džordža Buša sirdi, lai Krievija varētu iestāties NATO, tad pēc krāsainajām revolūcijām 2003. un 2004. gadā Krievijas kaimiņvalstīs, Putina sirds pret Rietumiem stipri atsala (ja vispār bija uzsilusi). Krievijas varas vīri meklēja sabiedrību mobilizējošas idejas, politisko pārmaiņu nepieļaušanai Krievijā. Specifisks skatījums uz vēsturi te kalpoja kā varas saglabāšanas rīks. Tāpēc Putina teiktais par PSRS sabrukumu kā lielāko ģeopolitisko katastrofu tieši 2005. gadā bija nevis nejaušība, bet vēstures politizācijas strauja uzsākšana, baidoties no “krāsainās” revolūcijas Krievijā.

2004. gadā Krievijas Valsts Domes Ārlietu komitejas vadījās Konstantīns Kosačevs izteica savu neapmierinātību par to, ka, lai gan Krievijas kaimiņvalstis baudot ekonomisko izdevīgumu attiecībās ar Krieviju, tomēr tās vēlas integrēties ar Eiropu. Pēc viņa domām, Krievijas politika ciešot no ideoloģiskā tukšuma. Priekšplānā iznāca trīs mobilzējoši vēstījumi: 1) Krievijas/PSRS pienesums nacisma sagrāvē bija izšķirošs. Mūsdienu Krievija kā PSRS pēctece ir tā pati, kas sagrāva nacismu, tāpēc visiem ir jāizrāda pateicība; 2) Antiamerikānisms, kā nāciju vienojošs elements. Krievijai ir jālīdzsvaro pasauli pret “atlantistiem” – ASV un NATO; 3) Krievija ir tradicionālo vērtību un garīguma aizstāve. Kopš 2005. gada visi trīs naratīvi ir tikuši aktīvi kultivēti Krievijas publiskajā diplomātijā. Pēc Donalda Trampa otreizējās ievēlēšanas, ASV tiek nedaudz saudzēta, un Eiropa ir nozīmēta par ļaunumu Nr. 1.

Kad 2008. gadā Krievija karoja ar Gruziju, Rietumu līderi pārsvarā tikai nožāvājās par to. Kad 2014. gadā Krievijas agresija panāca ģeogrāfiski tuvāk Berlīnei un Briselei, tad Eiropas politiķi sarosījās, bet ne pietiekami. Krievijas militārās darbības Sīrijā Vladimirs Putins ciniski nosauca par lētiem treniņiem, kur Krievijas bruņotie spēki atbrīvojās no vecas munīcijas. Jau drīz kļuva skaidrs, ka tie tiešām bija treniņi pirms lielā kara Ukrainā. 2022. gada plašais iebrukums eiropiešiem parādīja, ka gulēts ir par ilgu un nu jāsteidz kaut ko darīt savu militāro spēju stiprināšanā. Lieki piebilst, ka mēs, baltieši visus šos gadus kopš Putina 2005. gada “atklāsmes” par PSRS sabrukumu kā ļaunumu esam cēluši trauksmi Rietumos, bet mūsos īpaši neklausījās;  miegs bija salds, dabasgāze – relatīvi lēta, turklāt, Putins smaidīja un runāja vāciski...

Ko īsti svinēs Maskavā?

9. maija svinības Maskavā Kremļa saimnieks plāno izmantot savas varas demonstrācijai visai pasaulei, vai vismaz tiem, kuri seko notikumiem starptautiskajā politikā. Putina režīma neatņemama sastāvdaļa ir militārisms, kas t.s. uzvaras svētkos parādās pilnā gaismā. Nacisti, komunisti un putinisti lieto vienas un tās pašas metodes, lai vadītu cilvēku “masas”, kur indivīds ir tikai maza skrūvīte, turklāt, ātri aizvietojama. 1945. gada 9. maijs tiks virtuāli sapludināts ar 2025. gada 9. maiju; ukraiņi un Rietumi kopumā tiks asociēti ar Otrā pasaules kara nacistiem, bet Putina tēls saplūdīs ar Staļina ģīmi, lai militārisma reibumā apvienotos Krievijas sarkanie ar brūnajiem pret Volodimiru Zelenski – ebreju, kurš maskaviešu skatījumā ir nacists… Lūk, tāds ir Krievijas varas vājprāts, kas redzams viņu propagandas televīzijā, un būs vērojams Maskavā 9. maijā.  

Ukraiņu žurnāliste Voktrija Roščina nonāca krievu gūstā 2023. gada augustā, kad izmeklēja FSB dalību Ukrainas pilsoņu nolaupīšanā Zaporižjes apgabalā. Pirms jaunās sievietes līķi atdeva Ukrainai, viņai izņēma daļu iekšējo orgānu, lai, iespējams, noslēptu spīdzināšanas pēdas. Viktorijai tika izņemti acu āboli, smadzenes un rīkles daļa. Viņas miesu klāja zilumi, spīdzināšanas pēdas, bija salauzta riba. Uz Viktorijas pēdām bija elektrošoka pielietošanas pazīmes. Tie, kuri 9. maijā dosies uz Maskavu svinēt “uzvaras svētkus”, svinēs Viktorijas Roščinas spīdzināšanu un citu nomocīto un nogalināto ukraiņu nāvi. Tā, un ne citādi, jo te nav pelēkās zonas, šajā karā viss ir melnbalti; mēs zinām, kuri uzbrūk, un kuri aizstāvas.

Latvijas “delegācija” dodas uz Brestu

28. aprīlī baltkrievu medijs “Belta” rakstīja, ka uz 9. maija pasākumu Brestā (Baltkrievija) dosies delegācijas no Krievijas, Latvijas, Slovākijas un Vācijas.[1] Vārds “delegācija” skan cēli, kas tie būs, kuri piedalīsies no Latvijas? “Belta” ziņo, ka galvenās svinības notiks Ļeņina laukumā. Dažiem Ļeņins vēl ir dzīvs, un apglabāt mūmiju nav vēlmes. Tajā pašā publikācijā lasām, ka ar karu saistīta izstāde tiks rīkota uz Sovetskajas (padomju) ielas. Cik stipri padomju propagandas indoktrinētiem ir jābūt, lai Baltkrievijā saglabātu visus šos nosaukumus?

“Beltas” publikācija noslēdzas ar vārdiem: “Īpaša uzmanība tiek pievērsta iecienītām vietām, gājēju ielām, dzelzceļa stacijām un iepirkšanās centriem, lai iepazīstinātu cilvēkus ar vēsturiskiem notikumiem un vairotu lepnumu par to cilvēku drosmīgo rīcību, kuri deva ieguldījumu uzvarā pār fašismu.”[2] Cik daudz baltkrievu karoja pret itāļu fašistiem? Kāpēc padomju propaganda (un krievu/baltkrievu propaganda joprojām) vienmēr cīnījās pret fašismu, nevis nacionālsociālismu, kas dominēja Vācijā? – Pirmkārt, Padomju Savienība vārds “sociālisms” nedrīkstēja izskanēt  negatīvā gaismā, tāpēc PSRS vēsturnieki un propagandisti Vāciju sauca par fašistisku. Otrkārt, fašismu kā tādu Padomju Savienībā īpaši publiski neanalizēja, jo padomju strādnieks nevilšus varētu ieraudzīt daudz kopēju pazīmju starp itāļu fašismu un komunismu padomju mērcē. Tāpēc “attīstītā sociālisma” būvētāji apsaukāja citus par fašistiem pa labi un pa kreisi, bet savu vēsturi falsificēja un piepucēja, lai izskatītos smuki, lai gan iekšpuse bija stipri satrunējusi.

Mūsdienu Krievijas režīms, līdzīgi kā tā padomju priekštecis, ir melu režīms. Krievijā valdošajiem pietrūka drosmes un pārliecības īstenot desovietizāciju, kas dotu pamatu neiekrist pagātnes destrukcijā. Tā vietā Vladimira Putins ir atļāvis Staļina glorifikāciju un licis vajāt “Memoriālu” – organizāciju, kura izgaismoja Staļina laika represijas. Kāpēc? – Jo Putins jau zināmā mērā (vēl ne pilnā mērā) iet vadoņa pēdās; politieslodzītie saņem notiesājošus spriedumus kā Staļina laikā – uz 25 gadiem.

Staļina rēgs staigā pa Krieviju

Mūsdienu Krievija īsteno līdzīgu ārpolitiku kā savulaik PSRS, kas uzbruka Somijai un okupēja Baltijas valstis, tāpēc Vladimirs Putins nevar nosodīt savus priekšgājējus. 2013. gada martā, tiekoties ar Krievijas Kara vēstures biedrības locekļiem, Putins centās attaisnot 1939.  gada beigās uzsākto Padomju Savienības uzbrukumu Somijai. Krievijas prezidents paziņoja, ka Staļins bija sācis karu ar Somiju, lai izlabotu kļūdu, ko esot pieļāvuši lielinieki pēc 1917.  gada revolūcijas, ļaujot somiem nodibināt neatkarīgu valsti, kuras robežas ir tik tuvu Sanktpēterburgai.[3] Krievijas diktators attaisnoja PSRS agresiju kā nepieciešamību: „Somijas robežas atrašanās 17–20 kilometru no Pēterburgas bija pietiekami liels drauds piecu miljonu iedzīvotāju lielajai pilsētai. Nācās karot.”[4] Tādējādi, Putins noņem atbildību no PSRS vadības un uzkrauj to uz apstākļiem – uz it kā ārpus padomju līderu atbildības pastāvošu, absolūtu nepieciešamību. Līdzīgi viņš pamatoja plašo iebrukumu Ukrainā 2022. gadā, jo redz’ Ukraina vēlējās iestāties NATO, “nācās karot”. Diemžēl, ASV prezidenta pārstāvis Stīvs Vitkofs atražo līdzīgus vēstījumus, un arī pats Donalds Tramps to dara.

Iztrūkstošā desovietizācija Krievijā

Ziņu portāls DELFI 2022. gada aprīlī intervēja maskavieti Nastju, kura strādā izglītības jomā, un nevēlējās, ka kara laikā tiek atklāts viņas uzvārds intervijas publikācijā. Nastja pauda viedokli, kas parāda notiekošā esenci: “Krievijas lielākā problēma ir tā, ka mēs nespējam godīgi un atklāti izrunāt mūsu vēsturisko pieredzi. Nedz par Otro pasaules karu, nedz par represijām, nedz Staļinu, neko. Kā nācija neesam spējīgi izrunāties, tāpēc atkal kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem. Mums arī vardarbība ģimenē tiek uzskatīta par normu. Mūsu dzīvesziņa paredz klusēt par to, pie kā paši esam vainīgi.”[5] Nastjas teiktais izceļ svarīgu problēmas aspektu, proti, mūsdienu Krievija izskatītos radikāli atšķirīgi, ja 90. gados būtu notikusi padomju režīma un to apkalpojošo represīvo institūciju vadītāju lustrācija. Cita starpā tā nozīmētu Komunistiskās partijas, valdības un VDK amatpersonu nepielaišanu pie augstiem amatiem.

Tā bija grūti īstenojama, daudzi politiskajā elitē, un arī pats Boriss Jeļcins bija būvējis karjeru Komunistiskajā partijā, turklāt atšķirībā no Baltijas valstīm, Krievijā 1991. gadā vairs praktiski nebija sociālo atmiņu par laiku pirms lielinieku apvērsuma 1917. gadā, kas veidotu identitātes saikni. Vēl viena atšķirība no Baltijas valstīm bija tāda, ka totalitārais režīms baltiešiem tika uzspiests no ārpuses, atšķirībā no Krievijas, kur tas, lai arī ar ārēju ietekmi, tomēr bija valsts iekšējo procesu rezultāts. 9. maija svinības Maskavā demonstrē impērisma slimību, kas Krievijā nav izslimota. Būtu psiholoģiski grūti godīgi izvērtēt Krievijas un PSRS vēsturi, bet pēc tam paliktu vieglāk, jo vairs nevajadzētu melot ne sev, ne citiem.

Krievijā valdošo strāvojumu ilustrācijai salīdzināsim divu Krievijā labi pazīstamu personu – Krievu pareizticīgās baznīcas diakona, filozofa Andreja Kurajeva un bijušā Krievijas kultūras ministra Vladimira Medinska – atšķirīgos viedokļus par attieksmi pret savas valsts vēsturi. Diakons Kurajevs 2021. gada martā sniedza interviju radio “Eho Moskvi” raidījumā “Sevišķais viedoklis”, kurā norādīja: “Ja mūsdienu vara liedz pieeju pie OGPU-NKVD[6] trīsdesmito gadu arhīviem, tad tā ir mūsdienu varas diagnoze. Tas nozīmē, ka tā uztver sevi kā identisku. Un tam ir liels skaits liecību. Gan Dzeržinska portreti, kas atgriezušies mūsdienu čekistu kabinetos. Jubileju svinības, piemēram, kādas no FSIN[7] pārvaldes jubilejas svinības netiek svinētas no 1991. gada, bet sākot no 1920. Un tā tālāk. Citiem vārdiem, tā neizstāstīšana, mēģinājums atjaunot Padomju Savienību 2.0, pie tam ar tās represīvo vēsturi, ir tas, kas tēmē uz mūsu nākotni.”[8] Andrejs Kurajevs aicina uz bezkaislīgu, godīgu Krievijas vēstures analīzi, turpretī bijušais ministrs un Putina padomnieks Vladimirs Medinskis aicina veidot “pozitīvo vēsturi”. 

Medinskis nosauca Staļina-Hitlera paktu par “PSRS diplomātisko triumfu”, savukārt par Staļinu viņš izteicās, kā par “darbinieku, kurš atbilda sava baisā un pretrunīgā laikmeta gigantiskajam mērogam”.[9] Kas notiktu, ja Vācijā sāktu noliegt Holokaustu un slavēt Hitleru? Tas nav iedomājami, bet Krievijā var mierīgi saukt melnu par baltu un slavināt Staļinu. Intervijā “Eho Moskvi” 2020. gada 26. novembrī Medinskis teica: “Ir jāvirza, jāstumj cauri, ar visiem pieejamiem maigās varas līdzekļiem aktīvi visur jāskaidro savu patieso skatījumu uz tiem vēsturiskajiem procesiem, kuri notika. Jo tas, kurš nosaka vēsturi, tas veido nākotni.”[10] Nu Orvels, kas Orvels! Kā redzams, Medinskis skata vēsturi nevis kā zinātnes nozari, bet politisku instrumentu, turklāt pauž šādu nostāju atklāti.

Nobeigumā

Jau ilgu laiku Lielā tēvijas kara kults ir viena no Putina režīmu leģitimējošām tēmām, kas ir atvadījusies no akadēmiskās vēstures pētniecības un pārvērtusies par mītiem piesātinātu stāstu kopumu. Tas, kas notiek Krievijā kopš 2005. gada, ir drīzāk pat nevis uzvaras, bet kara kults. Ainārs Lerhis, analizējot 9. maija svinību tendences Krievijā cauri gadiem, norādīja uz sakarību, proti, jo laika ziņā tālāk attālinās karš, jo mazāk tas rada sēru izjūtas, kas saistītas ar tuvinieku bojāeju un ciešanām. Tie, kuri bērnībā varēja noklausīties kara dalībnieku atmiņu stāstus par karā pārdzīvoto, paši arī jau sasniedz pensijas vecumu. Skaudrās atmiņas ir nomainījusi izklaide, izdomājumi.[11] Sociālajos tīklos un uz automašīnu uzrakstiem ap 9. maiju Krievijā parādījās lozungi “uz Berlīni!” un “pēc vācietēm!”. Otrais sauklis ir sevišķi agresīvs, ja ņemam vērā masveida izvarošanas, kuras veica sarkanarmieši Berlīnē. Ja Eiropā un ASV piemin holokaustu, tad ar attieksmi – “nekad vairs!” Savukārt, Krievijā izskan sauklis: “Varam atkārtot!” Vai ir domāts atkārtot visu, ko izdarīja PSRS? Tas nozīmē arī uzbrukumu Somijai un Baltijas valstu okupāciju? Aktīvu sadarbību ar vācu nacionālsociālistiem Otrā pasaules kara sākumā? Krievijas kareivju rīcība karā Ukrainā 2022. gadā (civiliedzīvotāju slepkavošana, marodierisms un izvarošanas) parādīja, ka ar “varam atkārtot” lielā mērā tiek domāts tas pats, kas PSRS izpildījumā.

9. maijs Maskavā nav vienkārši vēstures piemiņas pasākums, tas ir datums, kurā padomju impērija pulsē, trokšņo un nemirst. Visi, kuri piedalās šajā pasākuma, jo sevišķi pēc 2008. gada, kad Krievija parādīja Gruzijai un visai pasaulei, kas tā patiesībā ir, atbalsta Krievijas režīmu. Tieši šādā gaismā vērtēsim visus, kuri šogad 9. maijā palīdzēs diktatoram Putinam ar savu klātbūtni.

 Raksta ori;gināls publicēts portālā LSM: https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/05.05.2025-andis-kudors-ko-gan-9-maija-svin-putina-rezims.a597698/

[1] Delegations from Russia, Latvia, Slovakia, germany to join Victory Day celebrations in Brest. Belta, 28.04.2025. https://eng.belta.by/society/view/delegations-from-russia-latvia-slovakia-germany-to-join-victory-day-celebrations-in-brest-167408-2025/

[2] Turpat. 

[3] Ainārs Lerhis. Vēstures jautājumi Krievijas publiskajā diplomātijā. Grām.: Andis Kudors (red.). Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, APPC, 2014.

[4] Putin: SSSR v voine s Finlandiei hotel ispravit` oshibki 1917 goda, 14.03.2013., http://ria.ru/society/20130314/927341148.html.  

[5] Aija Bogdanova. Mēs vēl ilgi šeit mocīsimies – maskaviete Nastja par dzīvi Krievijā šobrīd. DELFI, 11.04.2022., https://www.delfi.lv/delfi-plus/arzemes/mes-vel-ilgi-seit-mocisimies-maskaviete-nastja-par-dzivi-krievija-sobrid.d?id=54226796

[6] OGPU – Ob’edinennoe gosudarstvennoe politicheskoe upravlenie – Apvienotā valsts politiskā pārvalde.  NKVD – Narodnyi komissariat vnutrennikh del – Tautas iekšlietu konisariāts

[7]  Federal’naia sluzhba ispolnenia nakazanii, FSIN – Federālais sodu izpildes dienests

[8] Андрей Кураев: Эта нераскаянность целится в наше будущее, 30 марта 2021, Эхо Москвы, https://echo.msk.ru/blog/partofair/2813276-echo/

[9] Министерство одобрило учебники истории под редакцией Мединского, 27 марта 2021, Svoboda.org, https://www.svoboda.org/a/31172870.html

[10] Аля Пономарёва, "Флюгер, возомнивший себя ветром". Блогеры об интервью Мединского, 27 ноября 2020, https://www.svoboda.org/a/30972034.html

[11] Ainārs Lerhis. 9. maijs Krievijā – arī šogad padomju tradīciju garā, Latvijasdrosiba.lv, 17.05.2021, https://www.latvijasdrosiba.lv/post/ain%C4%81rs-lerhis-9-maijs-krievij%C4%81-ar%C4%AB-%C5%A1ogad-padomju-trad%C4%ABciju-gar%C4%81