Krievi ārpus Krievijas

Novembra sākumā bijušais “Atvērtās Krievijas” koordinators Igors Rogovs atzinās Polijas izmeklētājiem, ka ir sadarbojies ar Krievijas Federālo drošības dienestu (FSB). Liberālajam aktīvistam bija uzdevums nostiprināt savas pozīcijas krievu opozīcijas vidē, paplašināt paziņu loku un regulāri ziņot FSB par notiekošo. 2017. gadā Rogovs bija Alekseja Navaļnija štāba koordinatora vietnieks Saranskā. Pēc Rogova paustā, FSB esot viņu šantažējuši ar to, ka viņa tēvs var tikt nosūtīts uz karu Ukrainā. Poļu tiesību sargājošās institūcijas spiegošanā apsūdz ne tikai pašu Rogovu, bet arī viņa sievu Irinu. Polijas prokuratūra ziņoja, ka krievu opozīcijas aktīvists ziņas par Polijā notiekošo sūtījis FSB ar savas sievas starpniecību. Žurnālisti bija izpētījuši, ka tieši Irina bija nodevusi vīru, jo poļu valodas mācību kursos bija uzzinājusi, ka Igors ir attiecībās ar citu sievieti. Irina sarunās ar citiem Polijā dzīvojošajiem krieviem atklāja, ka viņas vīrs jau labu laiku sadarbojas ar FSB. Polijas prokuratūra apsūdz Rogovu ne tikai spiegošanā, bet arī spridzināšanas gatavošanā. 2022. gada jūlijā viņa vārds parādījās vairāku cilvēku grupas lietā, kas organizēja spridzekļa pakas nosūtīšanu. Rogoviem tagad draud sods – no 8 gadiem līdz mūža ieslodzījumam Polijā.

Vai Igors Rogovs ir vienīgais?

2022. gada Krievijas pilna mēroga iebrukums izraisīja emigrācijas vilni, kad Vladimira Putina & Co režīma pretinieki pameta Krieviju un meklēja patvērumu ārvalstīs – visbiežāk Eiropas Savienībā, atsevišķos gadījumos arī Lielbritānijā un ASV. Tie bija gan Rietumvalstu vērtības atbalstoši žurnālisti un mediju organizācijas, politiski aktīvisti, gan tie, kuri baidījās no iespējamās mobilizācijas.

Krievijas emigranti un to veidotas organizācijas patvērumu meklē arī Latvijā un Lietuvā. Visdrīzāk šo izvēli var pamatot ar Krievijas fizisko tuvumu un līdz ar to vieglāku iespēju atgriezties tajā, ja režīms nākotnē mainīsies. Iespējams, vēl būtiskāks faktors ir iespēja šeit brīvi sazināties krievu valodā. Līdzīgi procesi bijuši arī Latvijas vēsturē, kad pēc komunistu revolūcijas Krievijā, Latvijā patvērumu meklēja arī Ļeņina pretinieki. Kā toreiz, tā arī tagad var sastapties ar problēmu, ka neskatoties uz vienotu pretinieku (tas ir Krievijā valdošais režīms), ir dažādas izpratnes par to, kā kopīgi sadzīvot. Turklāt, būtu naivi domāt, ka pieķertais Igors Rogovu ir vienīgais FSB savervētais “demokrātiskais krievs” Eiropā. Krievijas dienestiem ir ērti vervēt aģentus emigrējošo pilsoņu vidē, jo izceļojošo skaits ir visai liels.

Cik krievu dzīvo ārpus Krievijas?

Uz šo jautājumu nav nemaz tik viegli atbildēt, ņemot vērā to, ka dažādi statistikas avoti demogrāfiskajiem un migrācijas datiem izmanto atšķirīgas indivīda identitātes pazīmes. Tiek lēsts, ka ārpus Krievijas dzīvo no 25 līdz 30 miljoniem etnisko krievu. Ja lieto jēdzienu “krieviski runājošie” jeb “krievvalodīgie”, tad skaitļi būs vēl lielāki. Krievijas politiķiem patīk tieši pēdējais termins, jo ar to tiek mākslīgi palielinātas “krievu pasaules” robežas, par kurām Putinam esot it kā “jārūpējas”. Minēto rūpju dēļ mirst cilvēki. Savukārt, ja skatāmies uz Krievijas Federācijas pilsoņiem, tad ir dati par 10,8 miljoniem Krievijas pilsoņu, kuri pašlaik dzīvo ārpus Krievijas. Tie ir 7.4 % no visiem Krievijas iedzīvotājiem.[1] Emigrācija no Krievijas strauji pieauga pēc 2014. gada, kad Vladimirs Putins izlēma uzsākt agresiju pret Ukrainu. 2022. gada plašais iebrukums lika bēgt no mobilizācijas vēl vairāk cilvēku. Viņi devās lielā skaitā uz Centrālāziju un Eiropu. Jau pāris gadus pirms plašā iebrukuma – 2020. gadā Centrālajā Āzijā dzīvoja aptuveni 3,7 miljonu no Krievijas izceļojošu personu.[2] Daudz krievu dzīvo ASV, Vācijā un citās valstīs ar augstu labklājības līmeni.

Maskavas orbīta

Krievija vēsturiski ir piedzīvojusi vairākus lielus emigrācijas viļņus, kur viens bija saistīts ar lielnieku apvērsumu Krievijā 1917. gadā, un otrs – ar Otrā pasaules kara laiku. Emigrācijas trešais vilnis notika laikā no 1950.-1990. gadam. Tas bija mazskaitlīgāks dzelzs priekškara dēļ, turklāt daļa no prombraucējiem bija ebreji. Pēc PSRS sabrukuma atvērās robežas un daudzi krievi devās uz rietumiem. Jau visai ātri Maskava saprata, ka aizbraukušie ir ārpolitikas resurss, kuru vajag izmantot, cik vien iespējams. 1999. gadā Krievijā tika pieņemts likums par tautiešu politiku, kas definēja, kas ir “ārvalstīs dzīvojošais tautietis”. Definējums bija tik plašs, ka to varēja attiecināt uz jebkuru bijušo PSRS iedzīvotāju, kurš pārvalda krievu valodu. 2010. gadā likums tika koriģēts un definīcija sašaurināta, norādot, ka par “Krievijas tautieti” var būt tikai tie, kuri aktīvi popularizē krievu valodu, kultūru un ar siltumu acīs skatās uz Kremli.

2005. - 2006. gadā Putins aktivizēja tautiešu politiku; tika pieņemtas dažādas federālās programmas, kuru mērķis bija paturēt ārzemēs dzīvojošos krievus Maskavas orbītā. Iesākās Tatjanas Ždanokas un Nila Ušakova aktivitāšu ēra, kura iezīmējās ar Latvijas sabiedrības šķelšanas iniciēšanu un atbalstīšanu no Maskavas puses. Pēc 2022. gada Krievijas plašā iebrukuma “Krievijas politiskie tautieši” Latvijā apklusa, paslēpās vietējos bunkuros un koridoros Briselē, jo latviešu gatavība aizsargāt Latvijas nacionālo identitāti pieauga ukraiņu drosmīgā parauga dēļ. NEPLP Ivara Āboliņa vadībā rīkojās izlēmīgi un tika lielā mērā aizgriezts Kremļa dezinformācijas un propagandas krāns, kas ilgstoši indēja dzeramo ūdeni Latvijas sabiedrībā. Tomēr sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka krievu prātos un sirdīs ir nodarīts liels kaitējums, jo liela daļa no viņiem nespēj un/vai nevēlas atbildēt, kam pieder Krima. Nav jau runa tikai par Krimu; okupētā pussala ir Krievijas impēriskuma simbols, un vērtējums par to ir lakmusa papīra tests, kas norāda uz vienu vai otru pasaules redzējumu.

Krievi nav vienoti

 Karš Ukrainā turpinās jau vairāk kā trīs gadus, bet emigrējusī Krievijas politiskā opozīcija saglabājas fragmentēta. Tajā regulāri izceļas ķildas un pat nopietnāka rakstura konflikti. Šo organizāciju iespējas reāli ietekmēt procesus Krievijā ir ierobežotas un bieži vien pārvērtētas. Tur valda arī pesimisms par Krievijas nākotni kopumā. Krievijas opozicionārās organizācijas nekoncentrējas tik ļoti uz sabiedriskās domas ietekmēšanu Krievijā, cik uz dažādām aktivitātēm mītnes valstīs. Piemēram, notiek cīņa pret Krievijas propagandu vai dezinformāciju, vai atbalsts citiem Krievijas emigrantiem, piemiņas pasākumi, atsevišķi protesti pie vēstniecībām.

Nelaiķa Alekseja Navaļnija dibinātā organizācija – Korupcijas apkarošanas fonds (FBK) vajāšanu dēļ kopš 2021. gada bāzējas Lietuvā. 2024. gadā FBK nāca klajā ar izmeklēšanu par uzbrukumu vienam no organizācijas līderiem – Leonidam Volkovam. Tajā noskaidrots, ka uzbrukumu organizējis Leonids Ņevzļins – bijušais Yukos viceprezidents un Mihaila Hodorkovska (šobrīd dzīvo Londonā) tuvs līdzgaitnieks. Ņevzļinam tika pārmesta ne tikai uzbrukuma Volkovam organizēšana, bet arī nolaupīšanas mēģinājums un saikne ar Krievijas varas struktūrām, tostarp FSB, Izmeklēšanas komisiju u.c. Zināms, ka Ņevzļins cita starpā finansē arī dažādus mediju projektus, piemēram, Lietuvā bāzēto “Sota.project”. Cits opozicionārs – blogeris Maksims Katzs metās apsūdzēt FBK, nodēvējot tos par viltus opozicionāriem, kuri nesmādē finansējumu no uzņēmējiem ar apšaubāmu reputāciju.

Organizācijas “Free Russia Foundation” prezidentei Natalijai Arno 2024. gadā tika uzbrukts pēc tam, kad viņa tikās ar Mihalu Hodorkovski. Uzbrucēji esot it kā klieguši: “Sveicieni no Ņevzļina!” Virkni publikāciju pret “Free Russia Foundation” sagatavoja arī jau minētais Ņevzļina medijs “Sota.project”. Gan Jūlijai Navaļnajai, gan 2024. gada vasarā no ieslodzījuma atbrīvotajiem Krievijas opozicionāriem – Vladimiram Kara-Murzam, Andrejam Pivovarovam, Iļjam Jašinam bijuši divdomīgi izteikumi par to, kā Eiropai būtu jārīkojas attiecībā uz Krieviju. Proti, sankcijas jāatceļ, jo tās kaitējot vienkāršajiem Krievijas pilsoņiem, nevis diktatoram Putinam un viņa kliķei. Realitāte par Krievijas sabiedrību un tās atbalstu Putinam rāda citu ainu.

Nobeigums

Ne visi no Krievijas iebraukušie apdraud Latviju; daļa ieceļojošo mācās latviešu valodu un ir pateicīgi, ka ir uzņemti brīvajā pasaulē. Diemžēl TV Doždj kanāla darbinieki nesaprata, ka bija ieradušies ciemos, un nevajadzēja jaukties mūsu iekšpolitikā, pieminekļu nojaukšanā vai saglabāšanā utt. Dažu sapnis par “mazo Krieviju” Latvijā tika izsapņots ātri kā nepiepildījies. Pat ja tā būtu “mazā demokrātiskā Krievija”, kas zāģētu Kremļa varas balstus no ārpuses, tad pat tādu mēs nevaram atļauties mūsu vārīguma dēļ. Padomju perioda rusifikācija atstāja tādas sekas, kuras joprojām neesam spējuši novērst latviešu bikluma dēļ. Ja Krievija būtu kopš 1991. gada izteikti liberāla un demokrātiska, tad Krievijas miljardieri te varētu nopirkt tik daudz un ietekmēt politiku tik stipri, ka latviskums būtu būtiski apdraudēts. Karš Ukrainā ir traģēdija, vienlaikus tas ir vairojis latviešu drosmi runāt patiesību par latviskuma ekskluzīvo tiesību pastāvēšanu Latvijā kā vienīgo veidu latviskās identitātes nosargāšanai un neizšķīšanai citu nāciju identitātes kausējamos katlos.

Raksta oriģināls pubiicēts portālā DELFI: https://www.delfi.lv/898102/versijas/120095233/andis-kudors-krievi-arpus-krievijas

[1] Migration Data Platform for Evidence-Based Regional Development (M-POWERD). Russian Federation. https://seeecadata.iom.int/msite/seeecadata/country/russian-federation

[2] Russian international migrant stock as of July 1, 2020, by destination region. https://www.statista.com/statistics/1088610/russia-international-migrant-stock-by-region/?srsltid=AfmBOopUjRTMStwGLFnbo4YQ8x7A9aAt2fZc4l2OHybfyQgR93t3Ae6l