top of page
  • Andis Kudors

Krievijā nav valstiskuma

Updated: Dec 17, 2022

Krevija atgādina mežonīgu lauka komandieru pārvaldītu teritoriju, kur galvenais šēž augstu, bet vienlaikus ļauj šeptēt arī pārējiem, ja tikai tie ejot garām Kremlim salutē un izkliedz: “Lai dzīvo Cēzars!”


Mēs jūs vajāsim. Mums tiešām uz jums ir naids un asinsatriebība. Mums ar jums ir naids visās nozīmēs, mums ir karš. Es vēršos pie jums: zvēru pie Allāha, kamēr mēs ar jums nebūsim tikuši galā, tikmēr mums nebūs ne miega, ne atpūtas. Tikai jūsu medības! [...] Ja domājat, ka varēsiet pacelt savas galvas, tad zvēru pie Allāha, mēs tās galvas nocirtīsim!”[1] Kā jūs domājat, kurš ir teicis šos vārdus? Droši vien kāds radikālā islāmisma iedvesmots terorists? – Nē, autors ir Krievijas parlamenta deputāts Adams Deļimhanovs. Viņš draudēja videouzrunā fiziski izrēķināties ar bijušā Čečenijas Augstākās tiesas tiesneša Saidi Jingulbajeva ģimeni. Vai bija kāda nopietna valsts institūciju reakcija uz šo videouzrunu? – Nē, jo nav pašas valsts, kam reaģēt. Bija viena komunistu deputāta aicinājums Deļimhanovu paņemt tiesību sargājošo institūciju uzskaitē; bija cilvēktiesību aizstāvju aicinājumi kaut ko darīt, bet tas arī viss. Deļimhanovs ir Ramzanam Kadirovam tuvu stāvoša persona, tāpēc ir gandrīz neaizskarams, jo Putins vēlas valdīt pār Čečeniju, bet bez čečenu palīgiem, viņš to nespēj. Mūsdienu Krievijā tie, kuri ir lojāli Vladimiram Putinam, drīkst draudēt un runāt, ko vēlas, bet citi ne.


Tiesības uz vardarbību


Politoloģiju studējošie visi kā viens atceras Maksa Vēbera pausto par to, ka tiesības uz vardarbību (vai labāk – uz spēka lietošanu) eksluzīvi pieder valstij, turklāt, tikai likuma noteiktajās robežās. Policists un kareivis var lietot spēku, speciālos līdzekļus un ieroci, ja pastāv nepieciešamība arestēt noziedznieku. Bet citi to nedrīkst, likums atļauj tikai aizstāvēšanos. Būs vēl kādi izņēmumi, piemēram ja glābju kādu no cita vardarbības u.tml. Bet pamatdoma paliek vienkārša – mūsdienu civilizētajā pasaulē, valstīs, kur ir likuma vara, pilsonis draudēt un īstenot draudus nedrīkst, citādi mēs riskētu ieslīgt vendetu virknē. Mans raksts nav tik daudz par Čečeniju, cik par visu Krieviju un Vladimiru Putina režīmu. Troļļu un zeku pavēlnieka Prigožina cilvēki demostrē nepkalausīgā zeka galvas satriekšanu ar veseri… Tā ir mūsdienu Putina režīma laikmeta zīme. Un kur vēl Kremļa propagandisti, kuri spļauj ēterā uguni un sola kodolkaru… Kaut kāda sirreāla aina paveras, kad mobilizētā kareivja māte TV kameras priekšā stāsta, cik lepna viņa ir nosūtot savu dēlu uz fronti (lasi – uz kautuvi!).


Pjotrs Ščedrovickis: Krievijā nav valstiskuma!


ASV medija “Radio Brīvā Eiropa” raidījumā “Arheoloģija”[2] Sergejs Medvedevs izvaicāja krievu filosofu un metodologu Pjotru Ščedrovicki, kurš cita starpā ap gadismtu miju ir daudz rakstījis par “Krievu pasauli”. Viņa idejas Putina valdīšanas laikā ir izmantotas Krievijas destruktīvajā ārpolitikā, tās ļauno kulmināciju (vismaz līdz šim) sasniedzot karā pret Ukrainu. Sākotnēji gan “Krievu pasaules” koncepcija iekļāvās maigās varas ietvarā, kas paredz izmantot kultūras pievilcīgumu ārpolitikas mērķu sasniegšanai. Un te sākas problēma, jo Krievijas ārpolitikas mērķi ir bijuši, un joprojām ir kaitīgi brīvību mīlošām nācijām, tai skaitā mums. Maigā vara autoritāri-kleptokrātiskās Krievijas izpildījumā pārvēršas par aso varu, kas šķeļ, bojā, grauj, nevis ceļ un rada. Šoreiz gan vēlos nedaudz paspriest nevis par “Krievu pasaules” idejām (par tām jau esmu vairākkārt rakstījis), bet par par Ščedrovicka tēzi, ko viņš izteica minētajā intervijā, proti – Krievijā nav valstiskuma. Tiem, kuriem interesē politiskās domas attīstība Krievijā, no sirds iesaku interviju noskatīties. Tās mērķis bija filosofiski spriest, kā un kāpēc Krievija nonāca tur, kur tā nonāca 2022. gada vasarā. Nepilnā pusstundā kaut ko tik epohālu nevar paspēt izrunāt, tomēr ir vērts par to domāt. Dažas Ščedrovicka idejas ir ievērības cienīgas; nesaku gan, ka automātiski piekrītu visam, kas intervijā izskanēja.


Pjotrs Ščedrovickis saka, ka Staļina laika vara 30. gados nebija izveidojusi tādu sociālpolitisku sistēmu Krievijā, ko varētu uzskatīt par valstiskumu. Projekts “Krievija” ir piedzīvojis daudz dramatisku pārmaiņu. Pētera Impērija un tās krahs un pārbūve par padomju projektu, kas sākumā noliedza valsts nepieciešamību kā tādu, bet vēlāk atslīdzēja Ordas tradīcijās. Ščedrovickis Ordu nepiemin, bet tās ietekme uz prātiem nav izdzisusi. 90. gadu sākumā tika formulēta jauna ideja par Federāciju, bet ak vai! – sāka plīst pa vīlēm, un takal atslīdēšana pie Ordas tradīcijām – nogalinot nepaklausīgos čečenus pirmajā un otrajā karā. Un kas notiek pašlaik? - Brutāla izlaupīšana, valsts palieku noplicināšana, kur "legāli" zagt var tikai tie, kuri pielipuši pie “varas vertikāles”. Krieviem patīk fatālisms. Zodz šodien, jo nav zināms, kas būs rīt! Pirms gadiem septiņiem kāds no Lietuvas ekspertiem teica, ka realitāte ir nevis tāda, ka Krievijas valstī ir mafija, bet drīzāk mafijai pieder valsts.


Ščedrovickis saka, ka valsts nav žogs, ko var uzstādīt jebkurš. Valsts, pēc filosofa vārdiem, ir sarežģīta institūtu sistēma, kas tiek izveidota, lai ierobežotu varu. Te Ščedrovicka doma sakrīt ar klasiskā liberālisma idejām, kas paredzēja despotisku monarhu ierobežošanu. Atgādināšu, ka klasiskais liberālisms vairākos aspektos (taču ne pilnā mērā) līdzinās mūsdienu konservatīvismam (neo-conservative). Un ne tikai monarhu ierobežošanā, bet arī Republikas ietvarā pilsoņi nepieļauj kādam uzkundzēties pār visiem, tāpēc tiek izmantots svaru un atsvaru (check and balance) mehānisms, kur trīs varas pīlāri (likumdevējs, izpildvara un tiesu vara) viens otru pārbauda un līdzsvaro.


Lai dzīvo Cēzars!


Demokrātijas teorētiķis Roberts Dāls (Robert Dahl) demokrātisko procesu saprot “kā visdrošāko līdzekli lai aizstāvētu un uzlabotu visu to personu intereses un kopējo labumu, uz kurām attiecas kolektīvie lēmumi.”[3] Citiem vārdiem sakot, cilvēks parastais vislabāk var ietekmēt varas lēmumus, kas viņam pašam būs obligāti pildāmi, ar demokrātijas palīdzību. Visos citos variantos indivīds ir mazāk aizsargāts un pakļauts dažādiem riskiem. Tomēr arī liberālā demokrātija Eiropā un ASV slīd jauna autoritārisma virzienā. Mūsdienu konservatīvie no jauna zvana trauksmes zvanu, jo ultraliberāļi sadevušies rokās ar kreisajiem, dejassolī tipina etatisma virzienā, strauji paplašinot valsts pienākumus un funkcijas, vienlaikus arvien samazinot pilsoņa manevra iespējas. Kovid pārspīlēto ierobežojumu politika šajā ziņā bija spilgts piemērs. Vai komunistiskā Ķīna nesen nedemonstrēja indivīdu tiesību pilnīgu ignorēšanu, iespundējot tos daudzīvokļu namā un ļaujot sadegt ugunsgrēkā? Ķīnā un Krievijā pilsoniskā sabiedrība tiek apkarota, iebiedēta. Pilosniskā sabiedrība, pieskatot politiķus un ierēdņus, palīdz trim varas atzariem katram darīt savu darbu, neveidojot karteli ar diviem pārējiem, vienlaikus arī neizejot no savām kompetences robežām. Latvijas Satversmes Tiesa ar paternalitātes pabalsta lēmumu izgāja no savām robežām un ar varu ielauzās Saeimas darbā, šo līdzsvaru sabojājot. Tā bija nevis demokrātijas stiprināšana, bet vājināšana.


Atgriežoties pie Krievijas, konstatējam, ka viņi nemaz nav tikuši līdz Latvijas problēmām, jo putinistu režīmā nav svaru un atsvaru (jeb pārbaudes un līdzsvara) sistēmas kā tādas. Krievijā nav parlamenta, nav politisko partiju, nav vēlēšanu, nav likuma varas, nav Konstitūcijas. Formāli ir, bet tā netiek ievērota, turklāt nesen tā tika piesmieta ar Putina prezidenta pilnvaru termiņu anulēšanu. Krievija atgādina mežonīgu lauka komandieru (poļevije komandiri) pārvaldītu teritoriju, kurā galvenais šēž augstu, bet vienlaikus ļauj šeptēt arī pārējiem, ja tikai tie ejot garām Kremlim, salutē un izkliedz: “Lai dzīvo Cēzars!” Nu ir kaut kāda alternatīvā – po poņatjijam – sistēma, kas funkcionē stiprinieku vēlmju nodrošināšanai, bet ne pilsoņu tiesību aizstāvībai. Tas nav valstiskums brīvās pasaules izpratnē, kur pilsoņi zina savas tiesības un iestājas par tām. Tādējādi varam novērot, ka mūsdienu Krievija ir visnotaļ barbariska valsts, kurā valda stiprais, nevis taisnīgais. Esot blakus šādam mežonim, mums nav citas izvēles, kā tikai būt stipriem. P.S. Paldies ASV par Black Hawk helikopteriem!











[1]«Нет реакции — значит, нет государства». Правозащитники попросили наказать Делимханова за угрозы. https://www.youtube.com/watch?v=nd2iL0aLtFc [2] Петр Щедровицкий: "В России нет государства" | Проект Сергея Медведева. Радио Свобода, https://www.youtube.com/watch?v=xSlRlrs95uo [3] By Robert A. Dahl. Democracy and its Critics. New Haven: Yale University Press, 1989. p. 322.

216 views
bottom of page