Krievija neliekas mierā: Kremļa dezinformācija par Latviju

Krievijas dezinformācijas vēstījumi par Latviju nemainās.

Kas kaiš mūsu kaimiņiem? – Tie slimo ar lielummāniju, impērismu, agresijas lēkmēm, un ir dažādu kompleksu nomākti.  Krievija kā nespēj, tā nespēj uzsākt un turpināt  normālu dzīvi bez kara kulta, militārisma un vadoņu pielūgsmes. Ir teiciens, ka, lai kādu partiju Krievijā neveidotu, vienmēr iznāk komunistiskā. Vladimirs Putins nesen izlēca no mašīnas, lai tiktos ar “nejauši” satiktiem skolniekiem, kuri bija sajūsmā, jo Ļeņins uzdāvināja ādas bumbu, piedodiet, Putins iznāca vienkārši parunāt… Galma pielīdējs, kuri apsmej visi sevi cienoši krievi – Pavels Zarubins – ar  lielu ažiotāžu televīzijas raidījumā centās visu šo teātri pasniegt kā zīmi, ka vadonis ir tautas mīlēts. Starp citu, “nejaušā tikšanās” notika pie benzīntanka, kurā nebija degvielas… Laikmeta zīme.

Krievijas TV ziņu sižeti par Putinu sāk atgādināt Ziemeļkorejas sajūsmas klipus par viņu vadoni. Krieviju joprojām var dēvēt par autoritāru, bet Putina režīms atsevišķās jomās sāk jau līdzināties totalitāram; par to liecina pilsoņu kriminālvajāšana par “tīkšķa” zīmes pielikšanu karu kritizējošiem vēstījumiem internetā un politiķa Ļeva Šlosberga ieslodzīšanu uz 11 gadiem par vēstījumiem sociālajās platformās. Putina oponentam Vladimiram Karamurzam pirms kāda laika piesprieda pat 25 gadus. Tas atgādina Staļina laika praksi. Viens no vadošajiem fašisma un nacisma ideoloģijas ekspertiem – Jēla Universitātes profesors Timotijs Snaiders (Timothy D. Snyder) ir norādījis, ka Vladimira Putina vadītais Krievijas režīms atbilst fašisma definīcijai.[1] Nu lūk, un šo agresorvalsts morāli degradēto režīmu apkalpojošie propagandisti un pseido-vēsturnieki atkal apmelo mūs un māca dzīvot.

Jo sliktāk iet, jo vairāk jāmelo

2026. gada pirmā puse Krievijas īstenoto dezinformācijas kampaņu jomā pret Latviju bijusi visai spilgta. Maijā Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) publiski izplatīja melus, ka Ukraina gatavojoties veikt triecienus pa mērķiem Krievijā no Latvijas. Šis paziņojums nāca neilgi pēc pirmajiem Latvijas teritorijā nokritušajiem Ukrainas droniem, kas novirzīti no to mērķiem Krievijā. Krievija karā ar Ukrainu savus mērķus nesasniedz. Tieši pretēji, Ukraina ir parādījusi, ka spēj sasniegt ļoti tālus mērķus Krievijas reģionos. Esam redzējuši degošas naftas pārstrādes rūpnīcas gan Maskavā un Sanktpēterburgā, gan arī Omskā, Čeļabinskā un daudz kur citur. Melni, apokaliptiski dūmi pār Krieviju izplatījās arī no degošajām Wildberries noliktavām.

Krievijas zaudējumi liek saņemties arī dezinformatoriem. To mērķi Latvijā paliek iepriekšējie – samazināt sabiedroto sniegto atbalstu Ukrainai, nepieļaut bezpilota lidaparātu ražotņu attīstību Latvijā, kā arī parādīt, ka “palīdzība Ukrainai nenovedīs ne pie kā laba” (piemēram, droni kritīs pašu teritorijā utt.). Turpat līdzi nāk vecu vecie vēstījumi par to, ka Latvijā tiek apspiesti krievi, Latvijā aizliedz krievu valodu, un galu galā “Latvija vēsturiski pieder krieviem”.

Papīrs pacieš visu

Šā gada jūlijā ar nosacītu vērienu Krievijas (dez)informācijas aģentūras TASS preses telpās tika prezentēta grāmata par Latvijas vēsturi, kas tulkojot tā arī saucas: “Latvijas vēsture”. Grāmata izdota ar Krievijas Ārlietu ministrijas pārraudzībā esošo Ārvalstīs dzīvojošo tautiešu aizstāvības un atbalsta fonds (pazīstams kā Pravfond), kurš tieši šogad ir pakļauts ES ierobežojumiem, kas saistīti ar fonda radīto hibrīdo apdraudējumu, izplatīto propagandu un meliem. Pravfonds ir viens no Krievijas ārējās ietekmes un propagandas stratēģiskajiem instrumentiem, kuru finansē Krievijas valsts.

Starp grāmatas autoriem ir gan pirms daudziem gadiem Latvijas persona-non-grata iekļautie pseidovēsturinieki, gan viens no valsts izmestais ārējais izlūks, kurš šeit atradās zem diplomātiskā piesega. Tāpat ir pārītis ar no Latvijas aizbēgušajiem prokremliskajiem aktīvistiem. Lieki piebilst, ka daži no viņiem nav saistīti nedz ar vēstures, nedz ar politikas akadēmisku pētniecību. Autoru kolektīvs ir sen zināms un iesaistās lielākajā daļā propagandas kampaņu, kuras ir par un ap Latvijas vēsturi un politiku.

Paldies, ka beidzot mums izstāstījāt Latvijas “patieso” vēsturi!

Dezinformācijas atmaskošana vienmēr ir bijusi sarežģīta māksla. Katrs atmaskojums dod platformu pašiem dezinformatoriem – “ja par mums runā, tad mums ir taisnība, un mēs esam svarīgi”. Minēto apsvērumu dēļ autorus vārdā šoreiz nenosaukšu. Taču tas arī neko daudz nemainīs, jo grāmata nav zinātnisku (pat ne pseidozinātnisku) rakstu apkopojums. Grāmatas teksts ir viendabīgs, tādēļ nemaz nav iespējams noskaidrot, kurš autors ir atbildīgs par konkrētu grāmatas nodaļu. Tomēr šķiet, ka tā tik un tā cenšas pretendēt uz akadēmiskumu (tai norādīti divi zinātniskie recenzenti).

Nodaļu nosaukumi parāda, ka tematu loks ir ārkārtīgi plašs vienai grāmatai. Tā sākas ar Latvijas senāko vēsturi un viduslaikiem, turpina ar Latviju Krievijas impērijas sastāvā, pastāvīgi uzsverot ilgstošo “krievu un vācu kultūru mijiedarbību”, “austrumslāvu kņazistu ietekmi”, kā arī “impērijas pārvaldes nodrošināto administratīvo stabilitāti, ekonomisko modernizāciju un izglītības sistēmu”. Pievēršoties nacionālās atmodas jautājumiem un neatkarības iegūšanai, minētie procesi tiek iekadrēti kā normāli procesi impērijas ietvaros, nevis kā opozīcija impērijai un centieni pēc nacionālas valsts izveides un pašnoteikšanās. Vēlāk, komentējot Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu, tiek apšaubīts arī  Latvijas valsts demokrātiskais raksturs.

Grūti mums bez padomju okupācijas, vai ne?

Nav pārsteigums, ka grāmatas autori visdetalizētāk pievērsušies tieši Otrā pasaules kara tematiem – vācu okupācijai, holokaustam, Arāja komandai, atsevišķu latviešu kolaborācijai utt. Ik gadu tie paši aktīvisti, kas ir autori šim darbam, publicē jaunus un “sensacionālus” atklājumus par latviešu nacistu noziegumiem – parasti tos izplata neilgi pirms 16. marta. Nākamā nodaļa, protams, veltīta “plaukstošajiem” padomju gadiem, kas raksturoti kā “straujas industrializācijas, urbanizācijas, zinātnes attīstības un ekonomiskās modernizācijas” periods. Garāmejot pieminētās represijas un deportācijas, kā arī politiskā kontrole, liek domāt, kam autoru skatījumā, tie drīzāk bijuši nepieciešami, lai sasniegtu iepriekš aprakstīto “ekonomisko uzplaukumu”.  Es atceros to “uzplaukumu”; mana mamma paņēma mūs – visus trīs bērnus līdzi uz pārtikas veikalu, jo sviesta paciņu skaitu deva “uz galviņām”.

Noslēguma nodaļās, autori pievēršas skatījumam uz Latvijas aktuālo politiku. Jo, protams, ir vajadzīgs kontrasts starp lieliskajiem “krievu laikiem” un nožēlojamo šodienu. Tiek apskatītas sankcijas pret Krieviju, padomju pieminekļu demontāža, krievu valodas ierobežojumi, drošības iestāžu darbība un citas “politiskās represijas”. Ne kā jauna, biedri!

Nobeigumā

Ir redzams, ka Krievijas dezinformācijas vēstījumi faktiski nemainās. “Latvija vēsturiski pieder krieviem”. “Latvijā valda rusofobija un tiek apspiestas krievu tiesības”. “Latvija spēja uzplaukt tikai padomju periodā”. Šādi propagandas darbi pret Latviju nav nekas jauns; varam sagaidīt, ka tādi tiks radīti arī turpmāk. Krievijas valsts informatīvās ietekmes kampaņām atvēl salīdzinoši lielu naudu, tā arī sagaida kaut kādus rezultātus. Jāsaprot, ka šie produkti galvenokārt tiek radīti sev pašiem – ārpus Krievijas tie auditoriju faktiski nesasniedz. Tos nopietni uztver vien sauja prokremliskajā informācijas telpā dzīvojošu margināļu. Veltīgs darbs… Paldies, bet nu nevajadzēja jau tā pūlēties! Varat mierīgi mūs atstāt “neziņā” par mūsu vēsturi.

Katrā ziņā valsts finansēta grāmata atgādina, ka Putina režīms ir melu režīms. Tāpēc, nestāstiet mums par savu “garīgumu”. Melot nav garīgi. Grāmatas izdošana ir jāskata Krievijas aktivitāšu kopējā kontekstā, kas norāda uz Kremļa, Ārlietu ministrijas un citu agresorvalsts institūciju vēlmi no jauna apsūdzēt Latviju starptautiskajās organizācijās par it kā krievu diskrimināciju. Veltīgi, jo āža kāja lien laukā, Rietumos, zina, kas ir Krievija, un cik ticamas ir tās apsūdzības. Vēl var secināt, ka propagandistu aktivitātes ir vērstas uz Latvijas biedēšanu un spriedzes radīšanu, kas ir daļa no hibrīdkara metodēm.

[1] Timothy D. Snyder.  We Shoud Say it. Russia Fascist. The New York Times.  19.05.2022. https://www.nytimes.com/2022/05/19/opinion/russia-fascism-ukraine-putin.html