Kremlis nav spējis izveidot tādus reģionālās integrācijas projektus NVS telpā, kas ļautu to dalībvalstīm justies kā līdzvērtīgām dalībniecēm.
Preses konferencē 9. septembrī pēc Vladimira Putina un Aleksandra Lukašenkas tikšanās, kurā tika panākta vienošanās par tālāku integrācijas padziļināšanu ar 28 savienības programmu īstenošanu, Putinas teica, ka Lukašenka esot grūts pārrunu biedrs. Mūsdienu kontekstā to drīzāk var uztvert kā komplimentu; ja Putins pateiktu, ka sarunās ieguva visu, ko vēlējās, tas būtu tas pats, kas valsts nodevēja birkas piekarināšana baltkrievu kolēģim. Putins pēc divpusējās tikšanās pavēstīja Krievijas un Baltkrievijas presei, ka esot panākta vienošanās par Krievijas un Baltkrievijas likumdošanas unifikāciju dažādās ekonomikas jomās un abu valstu saimniecības subjektu darbības noteikumu izlīdzināšanu. Krievijas prezidents teica, ka vienošanās ietver arī vienota finanšu un enerģētikas tirgus un transporta telpas izbūvi, kā arī vienotas rūpniecības un lauksaimniecības politikas veidošanu. Esot saskaņotas visas 28 programmas, tās tagad jāapstiprina Savienības valsts ministru padomei un pēc tam Augstākajai padomei līdz 2021. gada beigām. Teiktais nevilšus raisa asociācijas ar Padomju Savienību un tās institūcijām. Kādā gaisotnē notiek Savienības valsts veidošana?
Svarīgā dabasgāzes cena un baltkrievu rubelis
Gāzes cena pēc Putina vārdiem tiks atstāta Baltkrievijai 2022. gadā tāda pati kā tagad – 128,5 USD par 1000 kubikmetriem. Tātad Lukašenkas prasību izpilde ir pārcelta labākajā gadījumā uz 2023. gadu. Krievijas valsts galva teica, ka Eiropas tirgū cena ir 650 USD par to pašu apjomu. Tas bija visai lēti un netaktiski pret brālīgās tautas pārstāvi. Vēlāk gan preses konferences laikā Putins atzina, ka “Gazprom” pārdodot Vācijai dabas gāzi par 220 USD, kas vairs neizskatās tik astronomiski tālu kā 128,5 no 650… Krievijas prezidents teica, ka viņa valdība aizdos Baltkrievijai 630 vai 640 miljonus ASV dolāru. Agrākajam VDK pārstāvim sociālistiskajā Vācijā patīk mūsdienās žilbināt ar skaitļu atcerēšanos, bet šoreiz neatcerējās, vai arī speciāli parādīja, ka neiekaļ galvā tādus “sīkumus”. Nauda plūdīs uz Baltkrieviju pakāpeniski, sākot no šī gada rudens un līdz 2022. gada beigām. Tas nav daudz, sevišķi, ņemot vērā, ka Baltkrievija pērk ieročus pa lielāku summu no Krievijas.
Lukašenka skaidroja, ka vienotas valūtas ieviešana pašlaik neesot dienaskārtībā. Abu valstu Valsts bankas esot aicinājušas prezidentus pie šī jautājuma pagaidām nenākt. Lukašenka teica, ka neesot problēma vienā kopējā valūtā, bet kopējā emisijas centrā. Te esot zināmas problēmas. Nu protams, ka ir! Vai tad ir iespējama abu valstu valdību vienādi kontrolēta Savienības Valsts banka? Vai arī Krievijas Centrālā banka vienkārši pārņems Baltkrievijas finanšu telpu ieviešot Krievijas rubli kā vienotu valūtu, bet kā to paskaidrotu “suverenitātes garants”? Putins, atbildot uz to pašu jautājumu, skaidroja, ka ES vājākas valstis gribētu devalvēt savu valūtu, bet nevar. Nu skaidrāk te vairs nevar pateikt – ļausim krīzes gadījumā vājajai Baltkrievijai drukāt naudu, jo Kremlim tik daudz problēmu nevajag. Baltkrievi pat neatsakoties no sava rubeļa, jau tāpat ik palaikam cieš no saiknes ar Krievijas ekonomiku. 2014. g. decembrī Krievijas rubļa devalvācijas dēļ Baltkrievijas rubeļa vērtība samazinājās par 40%. Aptuveni puse no Baltkrievijas ārējās tirdzniecības tiek īstenota ar Krieviju. Neviena no bijušajām padomju republikām nespēj (un nevēlas) sacensties ar Minsku šajā ziņā.
Čīles un Ķīnas piemērs rāda, ka dažkārt autoritārie līderi īsteno reformas, kas zināmā mērā palīdz valsts ekonomikas izaugsmei. Baltkrievijas vadonis izlēma atšķirīgi – atstāja ekonomiku nereformētā stāvoklī; tāda īsta postpadomju valsts sistēma – kā krievi saka – ne zivs, ne gaļa. Vairāk par pusi darba vietu ir valsts uzņēmumos, kuru pārvaldībā Lukašenkam pieder zelta akcija. Sacenšaties ar brīvo tirgu? – Zaudēsiet tiem, kuri valsts iesaisti ekonomikas procesos īsteno limitēti, atbilstoši keinsiānisma teorijai, nepārņemot visu savā kontrolē, bet ierobežojot monopola veidošanos, kā arī dzesējot ekonomiku ar fiskāliem instrumentiem, ja uzkarst, un sildot –, ja atdziest. Atceros, ka 90. gados kādā ziņu raidījumā Lukašenka, spriežot par Rietumvalstīs ražotu modernu apģērbu teica: “Nam takije trjapki ņenužni” (mums tādas lupatas nav vajadzīgas). Tad nu šis cilvēks, izlēma, ka zina labāk kā ekonomika ir jāattīsta. Viņa know how bija subsidētu energoresursu sarunāšana ar Maskavu. Tikai nekas nav par velti, nu šis kredīts ir jāatmaksā, atdodot Baltkrievijas suverenitātes paliekas.
Kāds bija Savienības valsts idejas rašanās konteksts?
1996. gadā Boriss Jeļcins sacentās ar komunistu Genādiju Zjuganovu par Krievijas valsts prezidenta amatu. Toreiz Krievija vēl atradās demokrātiskajā tranzītā un vēlēšanu rezultāti tika nevis “izlemti”, bet noskaidroti vēlēšanās. Diemžēl Borisa Jeļcina komanda izmantoja administratīvos resursus, pierunāja toreiz vēl neatkarīgo NTV kanāla vadību, lai žurnālisti pārtrauc Jeļcina kritiku. Krievijas demokrāti nemācēja godīgi sacensties, un iespējams pat zaudēt Zjuganovam, kurš runāja par bijušās PSRS integrāciju un izmantoja ekonomikas liberalizācijas šoka terapijas blaknes, lai apelētu pie nabadzīgo krievu prātiem un sirdīm. Lai atņemtu trumpjus “zemju apvienotājam” Zjuganovam, Jeļcins nāca klajā ar ideju par ciešāku integrāciju ar Baltkrieviju. Aleksandrs Lukašenka bija par to ar visām četrām, jo saskatīja iespēju pakāpties Savienības valsts augšgalā. Baltkrievijas prezidents redzēja, ka Jeļcina politiskais kapitāls strauji izsīkst, savukārt Lukašenka kļuva arvien populārāks vienkāršo cilvēku vidē un reģionos.
Lai atvēsinātu Lukašenkas sakarsušo galvu, Jeļcina dienesti sarīkoja kāda Baltkrievijas spiega aizturēšanu, kas tika parādīta Krievijas TV kanālos, kā veiksmīga Krievijas pretizlūkošanas operācija. Sižeti ziņu raidījumos tika papildināti ar Jeļcina rāšanos Lukašenkas virzienā, sak’, tagad zināsi, kurš te ir galvenais! Tomēr, Baltkrievijas izlēmīgajam līderim, kura oponenti 90. gados pazuda bez vēsts, vajadzēja tikai pacietīgi nogaidīt. Tomēr, cerība pakāpties augstajā tronī nepiepildījās, jo “Jeļcina ģimene” no iluzionista cilindra izvilka Vladimiru Putinu, kurš bija gatavs Savienības valsts projektu turpināt, bet tikai paliekot tā galvgalī. Tad nu Lukašenkam nekas cits neatlika kā kļūt pat Baltkrievijas “suverenitātes garantu”, un ik pa laikam noraidīt Krievijas aicinājumus ciešāk integrēties, piemēram, atteikties no baltkrievu naudas drukājamās mašīnas, par labu krievu rublim.
NVS integrācijas raksturs: šantāža un konflikti
NVS no “civilizētas šķiršanās” projekta Jeļcina laikā, pārtapa par vienu no oficiālās Krievijas deklarētām ārpolitikas prioritātēm, Putinam ienākot Kremlī. 1991. gada nogalē NVS izveides otrajā etapā Alma-Atā nepiedalījās baltieši un gruzīni. 1993. gadā Gruzijas galva Eduards Ševardnadze pavēstīja, ka Gruzija ir nospiesta uz ceļiem un saulainā Kaukāza valsts iestājās NVS. Cik ērti ir kontrolēt kaimiņus – atņem teritorijas daļu un ieved savus “miera uzturētājus”. Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans, skaidrojot savas valsts motivāciju 2014. gada 10. oktobrī Minskā parakstīt līgumu par pievienošanos Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai, runāja par nacionālās drošības izaicinājumiem, nevis tikai ekonomikas iespējamiem ieguvumiem. Un kā lai nerunā, ja neilgi pirms šī notikuma Maskava bija pārdevusi ieročus aptuveni četru miljardu ASV dolāru vērtībā Azerbaidžānai, tādējādi pamājot ar mietu Erevānai. Un tā ir attiecību atmosfēra starp vieniem no tuvākajiem NVS sabiedrotajiem – Armēniju un Krieviju?!
Visciešākajam sabiedrotajam – Baltkrievijai nav izdevies runas par brāļu tautām pārvērst mierīgā sadarbībā. 1993. gadā starp Krieviju un Baltkrieviju notika “gāzes konflikts”, 2004. g. – “gazes/naftas konflikts”, 2006. g. – “cukura karš”, 2009. g. – “piena karš”. 2009. gadā Lukašenka uzšāva ar pletni Krievijai par tās vadīto Kolektīvās drošības līguma organizāciju (KDLO): “Ekonomika kalpo par pamatu mūsu kopējai drošībai. Bet, ja Baltkrievijas tuvākais KDLO sabiedrotais mēģina sagraut šo bāzi un de facto spiež baltkrievus uz ceļiem, kā mēs varam runāt par drošības konsolidēšanu KDLO telpā?” Tajā pašā gadā, atsakoties apmeklēt KDLO samitu, Lukašenka teica: “Kāpēc mūsu vīriem vajadzētu cīnīties Kazahstānā? Mātes varētu man vaicāt, kāpēc es sūtu viņu dēlus karot tik tālu no Baltkrievijas? Par ko? Par vienotu enerģētikas tirgu? Tas nav tas, no kā dzīvības ir atkarīgas. Nē!”. 2013. gada uzplaiksnīja “kālija konflikts”, kura ietvaros Baltkrievijā tika uz laiku aizturēts Krievijas uzņēmuma “Uralkalij” vadītājs Vladislavs Baumgertners.
Vai tikai naudas dēļ brāļi strīdas? 2014. gada janvārī Metropolīts Pāvels ieradās Baltkrievijā, bet laipnu varas uzņemšanu nesagaidīja. Viņa iecelšana netika saskaņota ar Baltkrievijas Pareizticīgo baznīcu. Jaunajam metropolītam nav baltkrievu sakņu, viņš pārņēma Baznīcas vadīšanu, nepārvaldot baltkrievu valodu. Lukašenka Krimu nesauc par Krievijas daļu un pēc Krievijas agresijas pret Ukrainu viņš teica, ka Baltkrievija nav “Krievu pasaule”. Tas nevar patikt Kremlī; brāļi tā nedrīskt runāt. Lukašenka sakaitināja Kremļa cilvēkus, noraidot arī Maskavas piedāvājumu 2015. gadā izvedot Krievijas militārās aviācijas bāzi Baltkrievijā. Politiskās domas gigants atbildēja: dodiet mums savas lidmašīnas, bet lidotājus mēs savus atradīsim! Un šis vēl nav pilns domstarpību saraksts. Jautājums lasītājiem: kāpēc nesenajā preses konferencē pēc Putina-Lukašenkas tikšanās, kurā piedalījās tikai Maskavas un Minskas varas kontrolētu t.s. mediju pārstāvji, viena pirmajā rindā sēdoša Krievijas žurnāliste (kurai deva iespēju uzdot jautājumu) bija apģērbusies brīvās Baltkrievijas karoga krāsās – sarkanā kostīmā un baltā blūzē? Sakritība? Atgādināšu, ka jautājumus varēja uzdot tikai divi Krievijas un divi Baltkrievijas žurnālisti, turklāt viss notika, kā jau ierasts, Dmitrija Peskova vadībā.
Minētajā preses konferencē Putins žurnālistiem teica, ka ar Baltkrievijas kolēģi esot vienojušies par informācijas drošības panākšanu. Informācijas drošība Putina gaumē ir Prigožina troļļu uzbrukums brīvajai pasaulei un cilvēku kūdīšana uz nemieriem. Valsts iekšpusē tas nozīmē brīvdomātāju vajāšanu par “like” zīmes uzlikšanu Kremli atmaskojošiem vēstījumiem sociālajos tīklos. Krievijas “mediji” 2020. gada aprīlī uzsāka kampaņu, apšaubot Lukašenkas režīma leģitimitāti. Šī nebija pirmā Kremļa iniciētā kampaņa pret brālīgo līderi, tomēr, mērogs bija lielāks nekā iepriekšējo cenu strīdu laikā. Putina teiktais par informācijas drošību var nozīmēt, ka vairs nekādu kampaņu pret brāli Aleksandru. Pagaidām.
Suverenitātes garanta zvērests
Konflikti aizmirsušies, suverenitāte vairs nav jāsargā; Lukašenka pirms dažiem mēnešiem teica, ka draugu iepazīst bēdās un nu tagad kopā ar brāli un draugu Putinu norāj Rietumus. Nesenajā intervijā CNN kanālam Lukašenka nogrieza kā ar nazi: “Es Tev zvēru, es negrasos būt par prezidentu pat līdz nāvei. Zvēru. Viss būs atkarīgs no situācijas Baltkrievijā. Ja jūs, jūsu patroni Rietumos neiejauksies vienalga no kurienes mūsu situācijā, un mēs jutīsimies pārliecinoši un mierīgi kā suverēna, neatkarīga valsts, kā tauta, kas ir pelnījusi būtu suverēna un neatkarīga, ticiet, viss notiks ātrāk nekā jūs domājat. Bet ja jūs tikai uzdrīkstēsieties vēlreiz kā iepriekšējā gadā iejaukties mūsu notikumos, būs slikti, būs tā kā jūs domājat tagad.”
Intervijā ASV medijam Lukašenka runāja spilgti: “Nekādas cenas te nav un nevar būt. Ikvienas valsts suverenitāte un neatkarība netiek pirkta un netiek pārdota. Vēl jo vairāk tas nav par mani.” “Mēs ar Putinu, Krievijas un Baltkrievijas vadību kopumā esam pietiekami gudri (v celom dostatočno umni), lai divu neatkarīgu, suverēnu valstu ietvarā izveidotu tādu savienību, kas būs vēl stiprāka par unitāru veidojumu.”[1] 90. gadu sākumā arī Tatarstāna spēlējās ar vārdiem “suverēna Tatarstāna”. Arī daļa Latvijas tautfrontiešu atmodas sākumā runāja par “suverēnu Latviju demokrātiskā Padomju Savienībā”…
No manis nebaidās, mani mīl..
SNN žurnālists oktobra sākumā, intervējot Aleksandru Lukašenku, teica: “Tā ir baiļu atmosfēra, kurā dzīvo cilvēki šajā valstī. Es staigāju pa Minsku un centos vaicāt cilvēkiem, ko viņi domā par režīmu, un neviens nevēlējās ar mani runāt. Neviens nevēlējās atbildēt, jo viņi vienkārši baidās nonākt cietumā. Lūk kāds ir režīms, kura galvgalī Jūs esat; režīms, no kura baidās cilvēki.” Lukašenka iesāka atbildi ar vārdiem par to, ka SNN žurnālistam laikam ir tāds uzdevums – apsūdzēt viņu. Tik tālu varētu piekrist tajā ziņā, ka žurnālists nevis uzdeva jautājumu, bet izteica apgalvojumu. Tam sekoja Lukašenkas demagoģijas paraugminūtes, kurās viņš nodemostrēja, ka viņu līdzīgi kā Putinu neviens Rietumu žurnālists maisā neiebāzīs. Viņš teica: “Jūs staigājāt pa Minsku un uzdevāt jautājumus cilvēkiem. Jūs nosaucāt, kas Jūs esat? Protams, protams!” – atbildēja žurnālists. “Jūs teicāt, ka esat no SNN un nospiedošais vairākums cilvēku Minskā ar Jums nevēlējās runāt?” – “Tos, kuriem jautāju, jā.” – “Atbildu uz Jūsu jautājumu. Minskā ir ļoti gudri, izglītoti, talantīgi un apgaismoti cilvēki. Viņi zina, kas ir SNN. [..] Minskā viņi zināja, ka jūs jau iepriekš esat orientēti uz kaut ko kā kanāls. Un viņi vienkārši negribēja ar Jums par šo tēmu runāt, jo zināja, ka Jūs tāpat izkropļotā veidā parādīsiet šo informāciju. Nu Jūs man piedodiet, tas ir tā! Un tas, ka ar Jums negribēja runāt Minskas iedzīvotāji, nu klausieties, Metjū! Nu tā ir Jūsu problēma. Jūs esat žurnālists, talantīgs cilvēks, Jums vajadzēja izsaukt cilvēkus uz atklātu sarunu. Jums tas neizdevās; kāda man daļa gar to? Es tajā neesmu vainīgs. Ja Jūs man būtu palūguši, lai es Jums palīdzētu tajā; es Jums palīdzētu, bet Jūs mani par to nelūdzāt. Baiļu atmosfēra? – Meli! Metjū, Jūs melojat, atvainojiet! Jūs taču staigājāt pa Minsku bez apsardzes, bez drošības dienesta, Jūs neviens nepavadīja. Un es Jūsu acīs šodien neredzu nekādas bailes.” Pirmkārt, jau redzams, ka Lukašenka ir labi informēts un zina, ka SNN žurnālists staigāja bez apsardzes; gan jau vīri pelēkos uzvalkos un ar nogurušām acīm pirms intervijas detalizēti informēja līderi par to, kur un kad žurnālists bija staigājis, bija viņam apsardze, vai nebija.
Otrkārt, Lukašenkas atbilde atgādina anekdoti, kurā par brīvību spriež krievs un amerikānis vēl PSRS pastāvēšanas laikā. Amerikānis saka – pie mums ASV ir brīvība, jebkurš cilvēks var nostāties pie Baltā nama un skaļi izsaukties: “ASV prezidents ir idiots!”. Uz ko krievs atbild – arī Padomju Savienībā ir brīvība – jebkurš var nostāties uz Sarkanā laukuma un saukt: “ASV prezidents ir idiots!” Šaubos gan, vai Lukašenkas demagoģijas pērles liek smieties baltkrieviem, kuri piedzīvoja spīdzināšanu, sišanu un ņirgāšanos no to maskās ģērbto puses, kurus Lukašenka nosauca par krasauciem (skaistuļiem).
Cinisma čempioni
Klausīties un skatīties uz Lukašenkas komunikāciju ir interesanti; uz pērlēm nav ilgi jāgaida. Kāds ierēdnis nesen TV kameru priekšā teica: “Aleksandr Grigorjevič, lūdzu pēc prezidenta posteņa atstāšanas, palieciet kā Baltkrievijas suverenitātes garants!” Uz ko falsifikācijas prezidents teica – nebaidieties, es nekur neaizbēgšu! Mājiens skaidrs, Janukoviča scenārijs nav sagaidāms. Lukašenka pirms pāris nedēļām teica, ka esot saaudzis ar valsti, un valsts esot saaugusi ar viņu. Tātad – ir Lukašenka – ir Baltkrievija, nav Lukašenkas – nav Baltkrievijas… Lišķi līdzīgi runā par Vladimiru Putinu. Realitātē redzam, ko citu –, dusmīgais līderis notirgo Baltkrieviju Kremlim. Cena – Lukašenkas drošības garantijas.
Pirms pāris nedēļām, tiekoties ar spēka struktūru vadību (kuri sēdēja kā puikas karaļa klātbūtnē), Lukašenka skaidroja, ka viens no apdraudējumiem Baltkrievijai esot saistīts ar kaimiņvalstu vēlmi koncentrēt nelegālos migrantus pie oficiālajiem caurlaižu punktiem starp Lietuvu un Baltkrieviju: “Tie jau ir daži simti un, varbūt, tūkstotis cilvēku. Un ar ieroču draudiem izspiest viņus uz Baltkrievijas teritoriju.”[2] Virspavēlnieks turpināja: “Tas, ka viņi tur pieņēma likumu šaut uz migrantiem, sist, spiest, vajāt, – nu pilnīgi nelieši. Bet tās taču ir viņu tiesības, viņi parādīja savu seju.” Vajadzēja redzēt ar kādu izteiksmi Lukašenka šos vārdus izrunāja! Svētajās dusmās spīdošas acis liek ticēt, ka mūsu priekšā ir cilvēks, kurš nekad nemelo.
Putins necik neatpaliek cinisma ziņā no baltkrievu brāļa. Vienkāršs un reizē episks teikums, kas iznāca no Krievijas līdera pēc divpusējās tikšanās, bija šis: “Aleksandrs Grigorjevičs izstāstīja arī par iekšpolitisko situāciju Baltkrievijas Republikā, kas ir redzami stabilizējusies.” Tie, kuri ir sekojuši notikumiem Baltkrievijā, saprot, ko slēpj šis Putina lakoniskais vēstījums. Tā “stabilizācija” dārgi maksāja – cilvēki zaudēja dzīvību, daudzi protestētāji, aktīvisti un opozicionāri joprojām atrodas apcietinājumā. Kad pirms daudziem gadiem zemūdenē “Kursk” bojā gāja liels skaits Krievijas jūrnieku, CNN žurnālists vaicāja Putinam: “Kas notika ar zemūdeni?” Nacionālais līderis ar vieglu smīniņu teica: “Tā noslīka.” Šāds humors parāda to cinisma pakāpi, ar ko vēsturē ieies autoritārais Putins, kurš turpina Krievijas caru un ģenerālsekretāru nicīgo attieksmi pret savu līdzpilsoņu dzīvību. Vai kāds ir pārsteigts, par NVS integrācijas projektu buksēšanu?
Nobeigumā: integrācijas buldozeris
Vai Krievijas ir gatava atdot daļu suverenitātes kādas pārnacionālam veidojumam, kas, piemēram, kā Eiropas Komisija vai Eiropadome noteiktu daļu dienas kārtības visās dalībvalstīs? Gan NVS, gan KDLO, gan Eirāzijas Ekonomiskās savienības integrācijas piemēri rāda, ka atbilde ir noliedzoša. EES integrācija varētu būt sekmīgāka, ja Ukraina – iedzīvotāju skaita ziņā liela valsts kopā ar Kazahstānu līdzsvarotu Krievijas dominanci, tas ļautu arī pārējiem dalībniekiem vieglāk uzelpot. Bet ukraiņi lēma citādi, un NVS paliek ar Krieviju – milzi un vairākiem maziem rūķiem. Kāpēc domāt, ka Krievijas-Baltkrievijas Savienības valsts būs izņēmums šajā ziņā? Domājams, ka retais to nesaprot un tic Lukašenkas stāstiem par Baltkrievijas suverenitāti Savienības ietvarā. Lukašenka preses konferencē salīdzināja Savienības valsti kā buldozeri, kas attīrot ceļu tālākajiem integrācijas projektiem postpadomju telpā. NVS integrācijas projektu gaita ir parādījusi, ka Kremlis nespēj izveidot pievilcīgus integrācijas modeļus, kas veidotu daudzpusēju un savstarpēji izdevīgu sadarbību. Pat tuvākie sabiedrotie – Kazahstāna un Baltkrievija pēc Krimas okupācijas sadrūma. Nav iespējams, ka autoritārā Maskava integrētos ar Minsku balstoties uz vienādiem nosacījumiem un dodot abām pusēm līdzīgas tiesības un iespējas. Tas saistīts ne tikai ar autoritārismu un Maskavas reģionālajām ambīcijām, bet arī ar abu valstu grandiozajām atšķirībām demogrāfijas, teritorijas, militārajās jomās un ekonomikas varēšanā. Tāpēc kungi (vai biedri), tā nav integrācija!
Raksts ir publicēts portālā DELFI: https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-krievijasbaltkrievijas-savienibas-valsts-integracijas-gaisotne.d?id=53681245
[1] "Никаких цен здесь нет и быть не может". Лукашенко о суверенитете, 02.10.2021., https://www.belta.by/president/view/nikakih-tsen-zdes-net-i-byt-ne-mozhet-lukashenko-o-suverenitete-462566-2021/ [2] Лукашенко поручил силовикам закрыть каждый метр границы. 05 АВГУСТА 2021, 10:56https://www.belta.by/president/view/lukashenko-poruchil-silovikam-zakryt-kazhdyj-metr-granitsy-453911-2021/