Krievijas vēstniecības Latvijā "Twitter" konts tiek izmantots vēsturiskas propagandas izplatīšanai. Tas, ko agrāk atļāvās tikai Kremļa propagandisti, tagad ir Maskavas nediplomātiskās diplomātijas sastāvdaļa.
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija 24. jūlijā nāca klajā ar paziņojumu, kurā, reaģējot uz Krievijas vēstniecības Latvijā sagrozītās informācijas izplatīšanu, norādīja, ka “Krievijas Federācijas valdošās aprindas savos komentāros turpina izplatīt melus par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vardarbīgo inkorporāciju PSRS sastāvā pirms 80 gadiem, iztēlojot to par labprātīgu soli. Vēsturiskā patiesība ir labi zināma: Baltijas valstis tika okupētas un anektētas prettiesiski, izvirzot ultimātus, izsakot militārus draudus un pielietojot militāru spēku. Tautas suverēnā griba tika falsificēta viltus vēlēšanās. Tas bija iespējams, jo Hitlera Vācija un Staļina PSRS noslēdza noziedzīgu darījumu — Molotova–Ribentropa paktu —, tādējādi sadalot Eiropu ietekmes sfērās un izraisot Otro pasaules karu.”[1] Vai šīs vēsturiskās patiesības ir par sarežģītu Krievijas vēstniekam Latvijā Jevgēņijam Lukjanovam?
Filologi apgūst stilu
Ļeņingradas Valsts universitāti absolvējušais angļu valodas filologs Lukjanovs, līdzīgi, kā daudzi citi Krievijas diplomāti, neatstāj neizglītota cilvēka iespaidu. Pat tie, kuri vēsturi mācījās padomju laikā, perestroikas posmā un 90. gados taču uzzināja daudz jauna un baltos plankumus aizpildīja ar akadēmiskās vēstures atziņām. Tad, kur ir problēma? – Tā ir elastīgajā sirdsapziņā, kas ļauj melot un apmelot. Putina režīms nevarētu pastāvēt bez liela skaita Krievijas pilsoņu, kuri, līdzīgi kā Lukjanovs, ir gatavi paust nepatiesību, ja tikai tā atbilst Kremļa uzstādījumiem.
Lukjanovs intervijā žurnālam “Telegraf” 2017. gadā norādīja, ka Latvijā neesot “Maskavas rokas” un Krievijas propagandas, savukārt fobijas esot grūti ārstējamas. Teikt, ka pie mums nav Krievijas propagandas, ir tas pats, kas teikt, ka Krievija nav Latvijas kaimiņvalsts. Par fobijām jau esam daudz dzirdējuši; aizskarošs komunikācijas stils ir mūsdienu Krievijas diplomātijas ierasta prakse. 2018. gadā Latvijas Radio intervijā Lukjanovs teica, ka Padomju Savienība Latviju neokupēja, tikai inkorporēja, vēlāk atbrīvoja no Vācijas okupācijas. Krievijas vēstnieks turpināja: “Tieši tāpēc es esmu karavīra-uzvarētāja dēls.”[2]
Tagad Lukjanova darbinieki ir iejutušies interneta troļļu lomā un “apgaismo” mūs vēstniecības “Twitter” kontā par “brīvprātīgumu” un “svētkiem” 1940. gada Latvijā. Varētu ignorēt Krievijas diplomātu morālo degradāciju, bet runa taču ir Krievijas oficiālo pārstāvju ņirgāšanos par tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku, kuru likteņi tika salauzti padomju sadistiskajā eksperimentā. Ak, cik viegli kaimiņvalstī runā par teritoriju sagrābšanu un veselu tautu paverdzināšanu! Staļinisma domāšanas inerce ir saglabājusies; cinisms un naglostj (bezkaunība) ir kaimiņvalsts diplomātu vizītkarte.
Attiecības “atjaunotas”, vai “nodibinātas”?
Latvijas Ārlietu Ministrijas mājaslapas sadaļa par Latvijas-Krievijas diplomātiskajām attiecībām sākas ar skaidrojumu par 1920. gadu. Maskavā par to posmu ir “aizmirsuši” un Krievijas vēstniecība Rīgā sāk attiecību vēstures atainojumu ar Latvijas valstiskās neatkarības atzīšanu 1991.gada 6.septembrī (ar PSRS Valsts padomes lēmumu) un protokola parakstīšanu 1991.gada 4.oktobrī par diplomātisko attiecību nodibināšanu starp Latvijas Republiku un Krieviju.[3] Latvija vēlējās atjaunot diplomātiskās attiecības, bet Maskava – nodibināt.
Kremlī ir izdomājuši mūsu vietā, ka, ja jau Francijā ir piektā Republika, tad Latvijā – otrā. Pie mums, savukārt, tie, kuri iet skolā un lasa vēstures grāmatas, zina, ka Latvijas Republika de iure nepārtrauca pastāvēt padomju okupācijas dēļ, un mums joprojām ir tā pati Latvijas Republika, kas tika dibināta 1918. gada 18. novembrī. Tad kāpēc Krievija “dibina”, bet mēs “atjaunojam”? Visus aspektus te neapskatīšu, bet pieskaršos dažiem.
Pilsonība un valoda
2006. gadā Krievijas tautiešu politika piedzīvoja uzplaukumu, tika uzsāktas federālās programmas atbalstam tautiešiem ārvalstīs. Pirms gada Vladimirs Putins bija nācis klajā ar atklāsmi, ka PSRS sabrukums bija 20. gs. lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Šo atceras daudzi, bet svarīgs bija Putina teiktais turpat turpinājumā, kur viņš skaidro, ka sabrukuma rezultātā aiz valsts robežām palika miljoniem Krievijas tautiešu. Sašķeltās nācijas ideja noderēja Krimas nelikumīgās anektēšanas leģitimācijas mēģinājumā. Latvija jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā saņēma daudz uzbrukumu par krievu it kā diskrimināciju, sevišķi izceļot nepilsoņu institūta problēmu. Ja Latvijas Republika 1990./1991. gadā tika dibināta kā jauna valsts, tad pilsonība iespējams būtu jādod visiem, kuri te pastāvīgi dzīvoja. Ja, tomēr, tika atjaunota 18. novembra valsts neatkarība, tad atbilstoši starptautiskajām tiesībām, pilsoņus un viņu pēctečus meklējam 1940. gadā, kad neatkarība tika zaudēta de facto. Tāpēc maskavieši tik centīgi daudzu gadu garumā ir skaidrojuši daudzās auditorijās, ka okupācijas nebija, dodiet visiem pilsonību – arī tiem, kuriem sapņos rādās sarkanie karogi vai trikolori!
Nu ja, latvieši, lietuvieši un igauņi vienu rītu pamodās un sinhroni padomāja: “Varbūt mums ar Staļina valsti būs labāk? Pašlaik IKP rādītājs uz vienu iedzīvotāju ir augstāks nekā vairākās Eiropas valstīs, bet nu ar PSRS sociālismu un kolchoziem jau ātri būsim vēl turīgāki par Franciju un Lielbritāniju…” Tas, protams, ir absurds, jo 1940. gada okupācija, aneksija un inkorporācija bija mūsdienu izpratnē hibrīdkara operācija, kam sekoja noziegums aiz nozieguma. Vai Krievijas diplomāti nezina, ka “brīvprātīgums” bija precīzi režisēts no Maskavas? Šāds, uz meliem balstīts ļaunums ir vēl lielāks, nekā atklāta agresija. Kremlisti, ne padomju laikā, ne tagad, nespēj karā uzvesties kā džentelmeņi. Var jau lielīties ar aristokrātijas tradīcijām Krievijas vēsturē, bet 20. gs. un mūsdienu Krievijas realitāte norāda uz barbarismu attiecībās ar savas valsts un kaimiņvalstu cilvēkiem. Boļševiku stils sit cauri piekrāsotajai fasādei…
Vajag tā, lai ir smuki! Vēl vajag, lai baidās!
Otrs Krievijas vēsturiskās propagandas uzbrukumu iemesls ir Kremļa izvēle par labu nacionālās identitātes konstruēšanai, kura ir piesātināta ar vēstures mītiem un piepušķojumiem. Kopš Georgija lentīšu parādīšanās 2005. gadā, Krievijas (un PSRS) pagātnes kara slava tiek kultivēta ar sevišķu jaudu. Izskaistināta pagātne kalpo Kremlim par mūsdienu kara kulta un militarizācijas elementu. Ilgas pēc Aukstā kara laika militārās varenības liek daļai mūsdienu Krievijas iedzīvotāju teikt: “Toties no mums baidījās! Baidījās, tātad cienīja…” Tā ir visai barbariska nostāja, kas rodas, ja izmisīgi gribas, bet nekādi neizdodas iegūt cieņu rietumnieku acīs, – tad vismaz jāpiesola pa seju. Kāda anekdote vēstī par zaķēna, lapsēna un lācēna tikšanos un lielīšanos par mantām. Zaķēns rāda velosipēdu, lapsēns savukārt skaidro, ka viņa mopēds ir labāks, uz ko lācēns saka: “Bet man, bet es… Es tā sadošu abiem pa purnu, ka maz neliksies!”[4]
Kas mums no tā?
Krievijas un PSRS vēsturē viss bija skaisti un vareni. Ja kāds stāsta ko citu, tad tikai tāpēc, lai sagrautu Krievijas tēlu un neļautu tai ieņemt cienīgu vietu starptautiskajā arēnā. – Aptuveni šādi runā Putina propagandisti, politiķi un diplomāti. Krievijas vēsturiskā propaganda neizbēgami nonāk konfliktā ar kaimiņvalstu vēsturnieku atziņām, tāpēc Krievijas vēstniecības troļļi, piedodiet – diplomāti – mums uzbrūk un mēģina aizskart. Ko citu gaidīt no autoritāras agresorvalsts? Bet nekas jau nav mūžīgs uz zemes. Mēs apbruņojamies ar stratēģisku pacietību, stiprinām transatlantisko saikni un valsts aizsardzību, kā arī apgūstam vēstures patiesības un medijpratību, lai neuzķertos uz troļļu murgiem.
Drošība ir svarīga!
[1] Ārlietu ministrijas paziņojums par Krievijas Federācijas centieniem noliegt un falsificēt 1940. gada Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, 24.07.2019., https://www.mfa.gov.lv/aktualitates/zinas/66318-arlietu-ministrijas-pazinojums-par-krievijas-federacijas-centieniem-noliegt-un-falsificet-1940-gada-baltijas-valstu-okupaciju-un-aneksiju [2] Александр Андреев, Константин Казаков. Открытый вопрос, Евгений Лукьянов о санкциях, НАТО и русских в Латвии. Большое интервью с послом РФ. 19 январь, 2018., LSM.lv, https://lr4.lsm.lv/lv/raksts/otkritiy-vopros/evgeniy-lukjanov-o-sankcijah-nato-i-russkih-v-latvii.-bolshoe-in.a98516/ [3] Krievijas un Latvijas attiecības, https://latvia.mid.ru/lv/krievija_un_latvija/divpus_j_s_attiec_bas/krievijas_un_latvijas_attiec_bas/ [4] Kudors A., Kara kults Krievijā, LV Portāls, https://lvportals.lv/norises/302313-kara-kults-krievija-2019