• Andis Kudors

Krievijas informācijas karš pret Ukrainu

"Ierastā gudrība saka, ka valsts ar lielāko armiju uzvar, bet informācijas laikmetā dažkārt var uzvarēt tā valsts (vai nevalstiskais aktors), kurai ir labāks stāsts."

/Joseph S. Nye/


Ukrainas spēki turpina pašaizliedzīgi aizsargāt savu zemi no Krievijas iebrucējiem, kuri parāda savu dubulto ļaunumu, melojot un pasniedzot sevi kā atbrīvotājus. Vai tas jau nav ticis pieredzēts iepriekš? Baltijas valstu, Ungārijas, Čehoslovākijas u.c. valstu “atbrīvošana” nenesa brīvību, tā vietā Maskava jau daudzkārt ir nesusi apspiešanu, nāvi, cilvēkkapitāla un ekonomikas graušanu, sociālās atmiņas izdeldēšanu un mēģinājusi pielipināt utopiskos murgus par saulaino nākotni. Solīja, ka komunisms būs 1980. gadā. Vēl, šķiet, solīja, ka astoņdesmitajos gados padomju televīzijā tikšot parādīts pēdējais ticīgais kristietis. Valsts, kura paziņoja, ka Dieva nav, nevarēja pastāvēt. Mēs konstatējām, ka Dievs ir, bet PSRS vairs nav.


CIP analītiķi esot domājuši, ka PSRS nesabruks. Kļūda. Bet varbūt nebija īsti kļūda, jo vai PSRS sabruka krievu prātos un sirdīs? Krievijā nenotika pietiekama desovietizācija, un nu ir redzamas sekas. Impēriskā doma (kura padomju laikā bija citos vārdos ietērpta) no plašās Krievijas daļas iemītnieku prātiem un sirdīm netika izārstēta. Vācija un Japāna gāja cauri pašattīrīšanās (tai skaitā arī ar pamudinājumu no malas) procesam pēc lielās sakāves. Vai tāda vērtību pārskatīšana reiz notiks Krievijā? Vai bez lielas sagrāves karā tāda var notikt? Pirms pāris dienām noskatījos Staļina pēdējās publiskās uzstāšanās 1952. gadā ierakstu. Pilnīgs saturisks tukšums. Kaut kādi formāli teikumi par Komunistisko partiju sadarbību soclēģerī un vēl tajās citās valstīs, kuras ir “kapitālistu jūgā”. Harizma – nulle. Neskatoties uz to, partijas biedri aiz muguras un aktu zāles krēslu rindās sacenšas savā starpā, kurš kaismīgāk aplaudēs... Līdzība ar Ziemeļkoreju un nu jau arī ar Putina laika Krieviju. Padomju laika sauklis – Ļeņins ir dzīvs! – varētu tikt papildināts: Gan Ļeņins, gan Staļins un Gebelss ir dzīvi! Viņi draudzīgi sadzīvo postpadomju Krievijas cilvēku prātos un sirdīs. Bēdīgs skats.


Latvijā nesen uzplaiksnīja diskusija par to, ko vajag, ko nevajag slēgt informācijas telpā. Ko drīkst, ko nedrīkst? Ir saprotamas dažu bažas par to, ka slēdzot mēs varam atvēzēties par plašu un ierobežot par daudz, tādējādi kaitējot demokrātijai. Pie šīs domas vēl atgriezīšos raksta beigās. Vēlos atgādināt, ka pašlaik notiek informācijas karš un arī tā maigāka forma – publiskā diplomātija kara laikā. Diemžēl informatīvās sadursmes frontes līnija iet cauri Latvijai.


Kas ir informācijas karš?


Savulaik Latvijā norisinājās diskusija par labāko jēdziena formulējumu latviešu valodā. Izvēle bija starp “informācijas karu” un “informatīvo karu”. Kā jauns vārdu salikums tika piedāvāts “informacionālais karš”, kas īsti neiegājās plašā apritē. Ja pareizi atceros, arī LZA valodnieki tika iesaistīti. Šauj gan ar informāciju, gan dezinformāciju, tāpēc “informācijas karš” varētu būt par šauru. Ar šo rakstu nedomāju uzlikt punktu uz “i” minētajā diskusijā, tikai ērtības un ieraduma dēļ lietošu jēdzienu “informācijas karš”, atstājot iespēju citiem speciālistiem pateikt gala vārdu šajā jautājumā.


Viena no salīdzinoši vienkāršām un precīzām informācijas kara definīcijām ir šī: “Informācijas karš ir aktivitāšu kopums, kas tiek īstenots, lai iegūtu informācijas priekšrocības pār pretinieku. Tajā ietilpst savas informācijas telpas pārvaldīšana (kontrolēšana), savas informācijas aizsargāšana no ārējas piekļuves, vienlaikus iegūstot un izmantojot pretinieka informāciju, kā arī iznīcinot pretinieka informācijas sistēmas un traucējot informācijas plūsmu.”[1] Pilnākai ainai prasītos arī šis tas no “cīņas par prātiem un sirdīm”, bet kopumā minētā definīcija ir laba savas salīdzinošās vienkāršības dēļ, lai arī tā runā vairāk par tehnisko, nevis saturisko pusi.


Informācijas karš nav jauna parādība, tomēr mūsdienās tas tiek arvien papildināts ar inovatīviem risinājumiem. Tie ir iespējami līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību, kas dod iespēju izplatīt informāciju (un dezinformāciju) ātrāk un plašāk. Ja Pirmā pasaules kara laikā no zemu un lēni lidojošas lidmašīnas varēja izmest skrejlapas pretinieka kareivju uzrunāšanai, tad mūsdienu metožu un instrumentu klāsts ir ārkārtīgi plašs. Kā informācijas kara metodes bieži tiek minētas ietekmes operācijas, psiholoģiskās operācijas, refleksīvā kontrole, informatīvais aizsegs (maskirovka) u.c. Informācijas karā ir svarīgs vēstījums, jeb naratīvs, kas tiek gatavots atbilstoši pretinieka uztverei, vērtībām un tradīcijām. Vārdu sakot, nepiedāvājiet islāmticīgajiem kareivjiem cūkgaļas cepeti kā balvu par padošanos!


Kad Krievijas spēki raidīja šāviņu uz televīzijas torni Ukrainā, tad kinētiskā un informācijas kara dimensijas savienojās vienotā operācijā, jo šādi tika izdarīts uzbrukums gan fiziskajā pasaulē, gan informācijas telpā (ja tornis pārtrauktu darbību). Līdzīgi ir, ja tiek nogalināts TV žurnālists, kurš vēstī no frontes līnijas; sekas ir gan fiziskajā, gan virtuālajā pasaulē. Dažkārt kiberkarš tiek izdalīts atsevišķi, es gan labprāt to atstātu kā informācijas kara sastāvdaļu, kas notiek vairāk “dzelžu” nevis saturiskajā dimensijā. Arī augstāk lietotā definīcija ietver jebko, kas notiek IT sfērā, piemēram e-pastu satura zagšanu, datorvīrusu izplatīšanu, uzbrukumus aizsardzības sektora un valsts kritiski svarīgās infrastruktūras datu nesējiem. Ne vienmēr var novilkt skaidru līniju starp dažādām kara jomām. Interneta troļļu un botu (autonomu programmu) sfēras pārklājas, jo abi ražo vajadzīgo saturu, lai ietekmētu sociālo platformu lasītāju spriedumus un reakciju. Šajā ziņā mums ir kur ieskatīties labākai izpratnei – tie ir Latvijā bāzētā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētījumi.[2] Arī CERT.LV mums var daudz ko izskaidrot. Savukārt, par saturisko dimensiju – skatāmies, ko ir saražojuši APPC (www.appc.lv).


Krievijas oficiālo valsts institūciju pārstāvju un akadēmiskās vides ekspertu izpratnē informācijas karš satur vismaz trīs elementus: 1) Konfrontāciju informācijas telpā starp diviem vai vairākiem aktoriem, kuri pārsvarā gadījumu pārstāv valsti, vai ir tās atbalstīti; 2) Operāciju īstenošanas laikā aktori īsteno informatīvo un psiholoģisko ietekmi ar propagandas, aģitācijas, dezinformācijas un demonstratīvu akciju palīdzību; 3) Mērķa valsts iekšējās politiskās un sabiedriskās situācijas destabilizācija, un pretinieka valdības piespiešana pieņemt lēmumus par labu informācijas karu īstenojošai pusei.[3] Vera Mišlina-Šapira (Vera Michlin-Shapir) norāda, ka Rietumu informācijas kara un stratēģiskās komunikācijas definīcijas un izpratne parasti saistās ar “pretinieka pārliecināšanu un uzvedības maiņu par labu mums”, savukārt Krievijas – ar “piespiešanu un informācijas telpas graušanu”.[4] Tas varētu būt skaidrojams ar Krievijas lēmumu pieņēmēju savu spēju reālu novērtēšanu, proti, Krievijai Putina laikā neveicas ar pievilcīgumu, tāpēc ir daudz jāmelo un jālieto asimetriskas un destruktīvas metodes.


Publiskā diplomātija kara laikā


Ar publisko diplomātiju saprotam diplomātu un dažādu valsts institūciju centienus uzrunāt mērķa valsts pēc iespējams plašu auditoriju, ar mērķi panākt tās pilsoņu atbalstu mūsu ārpolitikas mērķiem. Talkā tiek ņemti mediji, nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, fondi, kultūras apmaiņa un stipendiju programmas, jeb darbs ar viedokļu līderiem. Kas notiek ar publisko diplomātiju kara laikā? Vispirms jau ir jāņem vērā, ka militāra konflikta laikā informācijas karu īsteno aizsardzības (uzbrukuma) resors, jo visiem vēstījumiem ir jābūt pakārtotiem militāro mērķu sasniegšanai. Militāra konflikta laikā arī ārlietu institūcijas turpina sava daļu publiskajā diplomātijā, proti, Krievijas diplomātiem ir jāpārliecina citu valstu auditorijas par Maskavas pozīcijas leģitimitāti. Mūsdienās plašu auditoriju spēj uzrunāt arī indivīdi, piemēram, blogeri, kuri var pieslēgties informācijas kara vēstījumu izplatīšanai. Vienu tādu nupat aizturēja Latvijas Valsts drošības dienests.[5] Vai Prigožina interneta troļļiem nav šodien daudz darba? Ik palaikam konstatēju Facebookā Kremļa naratīvu par Ukrainu, ko izplata vietējie bāleliņi, iespējams, nezinot, kur spožās idejas radušās.


Antonijs Pratkanis, analizējot publiskās diplomātijas lomu militāru konfliktu laikā, izdala vairākus mērķus, ko var sasniegt ar publiskās diplomātijas palīdzību (atlasīju dažus): 1) pārliecināt mērķauditoriju par pārstāvētās valsts rīcības leģitimitāti; 2) pārvilināt savā pusē pretinieku; 3) izmainīt pretinieku un neitrāli noskaņoto pārliecību un uzvedību; 4) iegūt atbalstu saviem ideāliem; 5) veidot citu valstu spiedienu pret mērķa valsti; 6) pārliecināt karojošo pusi pārtraukt kara darbību; 7) pamatot karadarbības nepieciešamību neitrāli noskaņoto acīs; 8) sagraut pretinieku morāli; 9) stiprināt savas puses karavīru morāli; 10) pārliecināt pretinieku padoties.[6] Līdzīgi mērķi tiek nosprausti arī informācijas kara īstenošanā. Kā redzams no Pratkaņa izdalītajiem mērķiem, to sasniegšana var tikt uzticēta gan valsts aizsardzības resoram, gan ārpolitikas dienestam, gan plašam nevalstisko aktoru klāstam, ja valsts spēj tos kontrolēt. Ja tiešo komunikāciju ar pretinieka militāro spēku vadību un karavīriem var īstenot aizsardzības (uzbrukuma) sfēras cilvēki, tad komunikācija ar starptautisko sabiedrību (valstu un starptautisko organizāciju pārstāvjiem) labāk padosies Ārlietu ministrijai un diplomātiem.


Filips Teilors norādīja, ka militārās sfēras speciālisti parasti ir ļoti efektīvi taktiskajā un operatīvajā informācijas un psiholoģisko operāciju līmenī, tomēr ne tik labi stratēģiskajā.[7] Psiholoģiskās operācijas parasti nodrošina īstermiņa sasniegumus,[8] šajā kontekstā tās īsti neiederas publiskajā diplomātijā, kas ir orientēta uz vidējo termiņu un ilgtermiņu. Kā efektīvas psiholoģiskās operācijas piemēru Marks Kilbane min ASV vadītās koalīcijas spēku operāciju “Tuksneša vētra”, kas nodrošināja liela skaita Irākas karavīru padošanos gūstā.[9] Nikolass Kalls sauc “psiholoģisko karu” (Psychological Warfare) par publiskās diplomātijas “paralēlo aktivitāti”,[10] kas no vienas puses neiederas diskusijā par publisko diplomātiju, bet no otras – tā ir bijusi klātesoša Aukstā kara laika diplomātijā. Atbilstoši Kalla definīcijai psiholoģiskais karš ir “aktora komunikācijas izmantošana, lai sasniegtu mērķus kara laikā, parasti komunicējot ar pretinieka sabiedrību. Tipiski piemēri ir pretinieka pretošanās gribas mazināšana, vai padošanās veicināšana, vai arī šķelšanās pretinieku rindās.”[11]


Mums, kā Latvijas pilsoņiem, svarīgākais nav zināt pareizos terminus, bet gan notiekošā būtību un lemt par atbilstošāko rīcību propagandas un dezinformācijas ierobežošanai kara laikā Latvijā.


Krievijas informācijas kara treniņi pirms 2014. gada


Viena no metodēm, ko nupat lietoja Krievijas puse, bija spindoktorings (no angļu vārda to spin – pagriezt). Volodimira Zeļenska drosmīgā rīcība un lēmums palikt Kijivā tika “pagriezta” uz pretējo pusi, proti tika teikts, ka Zeļenskim neesot kur bēgt, tāpēc ir palicis Kijivā. Meļi, protams, noklusēja, ka ASV piedāvāja Ukrainas prezidentam drošu patvērumu, bet viņš no tā atteicās. Mūsdienu Krievijas propagandisti ir labāk trenēti nekā pirms 1991. gada, jo Aukstā kara laikā Padomju Savienībā ienāca mazāk patiesas informācijas; šodien tā ieplūst plašākā straumē, tāpēc propagandisti, elsdami, pūzdami, apstrādā vēstījumus, daļu no tiem “pagriežot” un piešķirot tiem pretēju nozīmi.


Pirms raksta gatavošanas biju domājis te atmaskot vēl citus Kremļa dezinformācijas piemērus par Ukrainu, bet nolēmu, ka nedošu meliem vēl vienu platformu, jo, lai zinātu patiesību, nav jāzina visa nepatiesība. Tikai atgādināšu, ka Krievijas propagandisti un informācijas kara kareivji ir trenējušies daudzu gadu garumā. Vispirms jau cīņā par iedzīvotāju prātiem un sirdīm valsts iekšienē, piedzīvojot sabiedrisko attiecību krīzi uzreiz pēc zemūdenes “Kursk” bojāejas, tāpat arī izgāšanos Beslanas un Nord Ost teātra ķīlnieku krīžu laikā. Pēc komunikācijas grūtībām pirmajā Čečenijas karā, otrajā cēlienā par galveno vēstījumu menedžeri tika norīkots Sergejs Jastržembskis. Rezultātā, “čečenu kaujinieki” (bojeviki) un “separātisti” tika pārdēvēti par “starptautiskajiem teroristiem”, cerot uz starptautiskās sabiedrības atbalstu Krievijas valdības politikai un militārajai kampaņai Čečenijā. Gruzijas kara laikā putinistiem īpaši neveicās, lai gan viņi katru stundu mērķtiecīgi izplatīja nepatiesus skaitļus par bojāgājušajiem Dienvidosetijas civiliedzīvotājiem. Vēlāk, atbilstoši starptautisko organizāciju datiem, tika noskaidrots, ka Krievijas TV “ziņu” kanāli bija palielinājuši kritušo skaitu aptuveni desmit reizes, veidojot negatīvu sabiedrisko domu par Gruziju.


Latvijas atbilde


Krievijas varas kontrolētie mediji šodien ir informācijas kara rīki. Arī tie blogeri, kuri maksas dēļ, vai brīvprātīgi karo agresorvalsts – Krievijas pusē, ir un paliek agresijas daļa. Vai ar agresoriem mēģināsim draudzīgi sarunāt, lai tie pārtrauc karot ar mums? Latvijas Satversmes noslēdzošajā pantā lasām: “116. Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā (aut. izcēlums), simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību (aut. izcēlums), labklājību un tikumību [..].[12]Tātad 100. pantā teiktais: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta”, kara laikā var tikt ierobežots, ja nacionālas drošības situācija to prasa. Turklāt runa nav par “alternatīvu viedokli”, bet kara noziegumu un agresijas atbalstīšanu. Kad karš beigsies, atnāks labāki laiki un Krievijā (varbūt) būs pārmaiņas, tad varēsim atļaut Latvijā raidīt tiem Krievijas medijiem, kas ir mediji, nevis informācijas kara rīki.



[1] What is information warfare? https://www.nato.int/nato_static_fl2014/assets/pdf/2020/5/pdf/2005-deepportal4-information-warfare.pdf [2] The NATO Strategic Communications Centre of Excellence (NATO StratCom COE) https://stratcomcoe.org/ [3] Vera Michlin-Shapir, “Pipeline of Influence: Nord Stream 2 and ‘Informatsionnaya Voyna’”. Defence Strategic Communication, The official journal of the NATO Strategic Communications Centre of Excellence, Volume 10 | Spring - Autumn 2021, file:///C:/Users/andis/Downloads/7--Shapir-article_WEB-c6c36.pdf [4] Turpat. [5] LTV: Latvijā aizturēts prokremlisks blogeris Kirils Fjodorovs, LSM.lv, 22.03.2022., https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/ltv-latvija-aizturets-prokremlisks-blogeris-kirils-fjodorovs.a449104/ [6] Anthony Pratkanis, Public Diplomacy in International Conflicts. A Social Influence Analaysis, Routledge, p.113. [7] Philip M. Taylor, Public Diplomacy and Strategic Communications, p. 15. [8] Nicholas J. Cull, Public Diplomacy: Lessons from the Past, Los Angeles: Figueroa Press, 2009, p.25 [9] Mark Kilbane, Military psychological Operations as Public Diplomacy, Routledge, p.189. [10] Nicholas J. Cull, Public Diplomacy: Lessons from the Past, Los Angeles: Figueroa Press, 2009, p.22 [11] Turpat. [12] Satversme. https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme

349 views