Bailes kā nepieciešamā auditorijas reakcija ir izmantotas informācijas karos jau daudzu gadsimtu laikā. Bailes var izraisīt agresīvu reakciju vai, tieši pretēji – paralizēt un nepieļaut nekādu pretdarbību.
Kur ir manas bērnības laiku krievu humānisma pilno multiplikācijas filmu un bērnu pasaku labās sekas kaimiņvalstī? Tās ir izčibējušas, izkūpējušas gaisā. Vai vispār bijušas? Mūsdienu Krievijas vara asociējas ar kaut ko ļoti tālu no minētā. To drīzāk varētu salīdzināt ar prastu, agresīvu, zaglīgu, kompleksu nomocītu, iereibušu mužiku, kuram rokās ir runga (šoreiz kodolierocis). Tas ir “kolektīvais putins”, liels pūķis, kurš sastāv no miljoniem. Krievija nespēj uzvarēt Ukrainu konvencionālā karā, tāpēc sava vājuma dēļ draud ar kodolieročiem: “Baidieties, mēs esam traki!”
Bailes kā nepieciešamā auditorijas reakcija ir izmantotas informācijas karos jau daudzu gadsimtu laikā. Bailes var izraisīt agresīvu reakciju vai, tieši pretēji – paralizēt un nepieļaut nekādu pretdarbību. Bailes tiek izmantotas, lai ietekmētu ārvalstu iedzīvotājus kara laikā, un Ukrainas piemērs ir ļoti spilgts šajā ziņā. Izdevums The Economist jau 2014. gadā vēstīja, ka Krievijas propagandists Dmitrijs Kiseļevs cenšas nodarboties ar aģitāciju un mobilizēt auditoriju, lai vairotu naidu un bailes.[1]
Psiholoģiskās operācijas
Biedēšana ir svarīgs elements psiholoģiskajās operācijās, kas ir daļa no informācijas kara. Ja Pirmā pasaules kara laikā no zemu un lēni lidojošas lidmašīnas varēja izmest skrejlapas pretinieka kareivju uzrunāšanai, tad mūsdienu informācijas kara metožu un instrumentu klāsts ir ārkārtīgi plašs. Kā informācijas kara metodes bieži tiek minētas ietekmes operācijas, psiholoģiskās operācijas, refleksīvā kontrole, informatīvais maldināšanas aizsegs (maskirovka – krievu val.) u.c.
Ir autori, kuri atsevišķi izdala jēdzienu – psiholoģiskais karš (psychological warfare), kura ietvarā tiek īstenotas psiholoģiskās operācijas. Nikolass Kalls (Nicholas J. Cull) sauc psiholoģisko karu par publiskās diplomātijas “paralēlo aktivitāti”. Atbilstoši Kalla definīcijai psiholoģiskais karš ir “aktora komunikācijas izmantošana, lai sasniegtu mērķus kara laikā, parasti komunicējot ar pretinieka sabiedrību. Tipiski piemēri ir pretinieka pretošanās gribas mazināšana, vai padošanās veicināšana, vai arī šķelšanās pretinieku rindās.”[2] Ja Kalla definīcija izceļ psiholoģiskā kara tiešu saikni ar militāro dimensiju, tad Tomasa Nissena (Thomas Elkjer Nissen) definīcija der arī darbībām miera laikā. Viņš norāda ka psiholoģiskās operācijas “ietekmē mērķa auditorijas vērtības un uzskatu sistēmu, tās uztveri, emocijas, motivāciju, argumentāciju, un ideālajā variantā – tās uzvedību”.[3] Informācijas kara (un tā sastāvdaļas – psiholoģiskās operācijas) jēdziena sākotnējā izpratne ir saistīta ar aktīvu karadarbību un pretinieka kareivju un civilpersonu noskaņojuma ietekmēšanu. Biedēt ar kodolieročiem šajā kontekstā nozīmē – ietekmēt Rietumu valstu sabiedrību tā, lai cilvēki baidītos no kodolkara un aicinātu savas valdības pārtraukt palīdzības sniegšanu Ukrainai.
Baiļu kultivēšana
Bailes vispirms jau ir Vladimira Putina iekšpolitikas instruments, kas ir palīdzējis viņam palikt pie varas ļoti ilgi. Tā ir biedēšana ar ārējo apdraudējumu – NATO, kas esot ielenkusi miermīlīgo Krieviju un tūlīt, tūlīt uzbrukšot. Krievijas varas propagandisti biedē savas valsts iedzīvotājus, kultivējot idejas par cietoksni “Krievija”, ko ielenkuši ienaidnieki, tāpēc visiem ir jāapvienojas ap vadoni Putinu. Arī savu politisko oponentu biedēšana ar spēka lietošanu (un arī reāla lietošana) valsts iekšienē ir Putina rīks pret nepaklausīgajiem. Kopš 2022. gada februāra bailes ir Krievijas informācijas kara centrālā tēma.
Jau pašā kara sākumā, 28. februārī Putins pavēlēja Krievijas kodolspēkiem pāriet uz "īpašu kaujas dienesta režīmu" – paaugstinātas gatavības stāvokli. 2022. gada 20. aprīlī Krievija veica starpkontinentālās ballistiskās raķetes “Sarmat” izmēģinājuma palaišanu. Putins teica, ka jaunais ieroča modelis varot sakaut jebkuru pretraķešu aizsardzību, un ka tai vajadzētu likt valstīm, kuras draud Krievijai, pārdomāt. 24. aprīlī, acīmredzot, atbildot uz ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena tikšanos ar Volodimiru Zelenski Kijevā iepriekšējā dienā, Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paziņoja, ka turpmāk atbalsts Ukrainai var radīt spriedzi, kas potenciāli varētu novest pie Trešā pasaules kara.
Tālāk – vairāk. 21. septembrī, paziņojot par t.s. daļējo mobilizāciju, Putins sacīja, ka Krievija "izmantos visus mūsu rīcībā esošos līdzekļus", lai aizstāvētu Krievijas teritoriju. Vārdi “visus līdzekļus” nozīmē mājienu par kodolieročiem. Lai mēs ticētu, diktators piebilda, kas tas neesot blefs. Vēl Putins teica, ka Krievijas kodolieroči ir attīstītāki nekā NATO. Nu ja, un Krievijas armija ir stiprāka nekā Ukrainas… Tāpēc tā okupēja visu Ukrainu trīs dienās, kā solīts… Ar kodolieročiem ir biedējuši arī Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs un bijušais “svarīga amata pienākumu izpildītājs uz laiku” Dmitrijs Medvedevs. Un tad vēl Krievijas uzbrukuma ministrs Sergejs Šoigu, sāka apsūdzēt Ukrainu par gatavošanos savā teritorijā izmantot radioaktīvu netīro bumbu, izraisot Rietumos bažas, ka Krievija pati varētu to izdarīt. Viss minētais ir tikai daļa no daudzajiem kodoldraudu piemēriem. Lai aprakstītu vēl Vladimira Solovjova naida šova kliedzēju regulāros draudus, varētu izdot grāmatu. Varētu, bet nevajag.
Britiem – raķetes, Latvijai – “atbrīvošana”
Nesen DELFI vēstīja, ka Valsts drošības dienests (VDD) aizturējis prokremlisko blogeri Tatjanu Andrijecu, kura ir viena no "Telegram" kanāla "Baltijas antifašisti" administratoriem un moderatoriem. Adrijeca kopš 2022. gada augusta dzīvoja Krievijā, nu ir atgriezusies Latvijā, lai biedētu latviešus. “Baltijas antifašistu” darbība precīzi ierāmējas psiholoģisko operāciju teorijā un praksē, kā biedēšanas līdzeklis. Par “antifašistiem” sevi dēvējošie sola “atbrīvot” Latviju no fašistiem un veido cilvēku sarakstus. Esam jau tos antifašistus redzējuši un novērojuši, ka viņiem neveicas ar pašu fašistu atrašanu. Vajadzētu meklēt Krievijā, tad izdotos viegli. “Baltijas antifašisti” aicina vākt informāciju par Latvijas amatpersonām, kas atbalstīja okupekļa gāšanu, un kuras stingri iestājas par Ukrainas atbalstīšanu. Tāpat tiek biedēti tie, kuri jau karo Ukrainas pusē un tie, kuri iestājas par latvisku Latviju. Katrai auditorijai savi draudi; Francijai, Vācijai, ASV, Polijai un Lielbritānijai – kodoldraudi, Baltijas valstīm – “atbrīvošana”. Abos gadījumos dominē naids un baiļu kultivēšana.
Noslēgumā
Viens no Putinam opozīcijā esošiem politologiem regulāri stāsta, ka Putins ir slims un traks. Bet ar trakajiem, kā māca paruna – tikai pa labam. Nez’ kurš no Krievijas specdienestiem čukst vārdus priekšā tam politologam, kurš lielās, ka viņam ir pazīstami “insaideri” Kremlī? Kaut kādā ziņā jau var teikt ka Krievijas varenie ir traki, bet varbūt drīzāk viņus varētu uzskatīt par mežonīgiem, aukstasinīgiem noziedzniekiem, kuriem biedēt ir daļa no dzīvesveida? Paši baidās un biedē citus; kur bailes, tur agresija. Turklāt šiem biedētājiem ir jāzina, ka ja viņi tomēr kādreiz lemtu par lielu vai mazu kodolieroču lietošanu, tad paši pēc tam nekur nevarēs noslēpties, ne Venecuēlā, ne Ķīnā, ne kādā sniega cilvēku alā Altajā. Viņus atradīs. Vēl vairāk – viņu radinieki nevarēs iztērēt nozagtos miljardus, jo tie būs jāatdod Ukrainas atjaunošanai.
Sākot karu, Putins piedraudēja Rietumiem ar katastrofālām sekām, ja tie iesaistīsies Ukrainas atbalstīšanā. Rietumi iesaistījās – nu, kur ir tās sekas? Ik palaikam tika vilktas vēl citas “sarkanās līnijas”, kuras jau sen ir pārkāptas, bet seku kā nav, tā nav. Sāku rakstu ar vārdiem par multiplikācijas filmām un apļa kompozīcijā arī noslēgšu ar multeni no tālas senatnes. Pūķis Baisulis kliedza un pūta dūmus: “Baidies, baidies!” Kā mazais zēns tika galā ar briesmoni? – Ar vārdiem: “Bet es nebaidos!” Ukraiņi visai pasaulei demonstrē, kas notiek, ja bailes tiek pārvarētas.
Raksta ori'hināls publicēts portālā DELFI: https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-krievijas-psihologiskas-operacijas-velasmasinu-zagli-biede-civilizeto-pasauli.d?id=55241550
[1] „Russian propaganda 1984 in 2014. A new propaganda war underpins the Kremlin’s clash with the West”. The Economist, Mar 29th 2014. https://www.economist.com/europe/2014/03/29/1984-in-2014 [2] Nicholas J. Cull, Public Diplomacy: Lessons from the Past, Los Angeles: Figueroa Press, 2009, p. 22. [3] Thomas Elkjer Nissen, The Weaponization of Social Media - Characteristics of Contemporary Conflicts, Copenhagen: Royal Danish Defence College, 2015, p. 84.