KRIEVU VALODAS DOMINANCE UN LATVIEŠU VALODAS DISKRIMINĀCIJA OKUPĒTAJĀ LATVIJĀ

Raksta autore ir valodniece sociolingviste Vineta Skujiņa (Poriņa)

Latviešiem latviešu valoda vienmēr ir bijusi un joprojām ir nācijas identitātes būtiskākā daļa. Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP) labi izprata pamatnāciju valodas lomu un ar rusifikācijas politiku un dekrētu bilingvismu[1] jeb dekrētu divvalodību mērķtiecīgi centās šo identitātes pamatu iespaidot un ierobežot ar 1) tiesību aktiem, 2) migrācijas veicināšanu, 3)tautsaimniecības centralizāciju, 4) izglītības saturu, 5) skolu sistēmas pārveidi u. c. Rusifikācijas jeb pārkrievošanas mērķis bija pakļaut tautu, pakļaujot valodu, un pakļaut valsti, valodai atņemot tās valstiskās funkcijas. [1; 2]

Rusifikācija nav jauns fenomens. Pret lingvistiskajām minoritātēm tā tika aizsākta pirms vairākiem gadsimtiem, jo īpaši 19. gs. vidū, kad attīstījās agresīvais krievu nacionālisms [3]. 19. gs. otrajā pusē Krievijas Tautas izglītības ministrija atklāti pauda: visu Krievijā dzīvojošo nekrievu tautu izglītības mērķim jābūt tādam, lai nekrievu tautas rusificētos un saplūstu ar krievu tautu. Rusifikāciju jeb pārkrievošanu kā krievu valodas vardarbīgas izplatīšanas politiku nekrievu provincēs kopš 19. gs. 80. gadiem aizsāka Krievijas cars Aleksandrs III.

Rusifikācija, kura PSKP retorikā bija neakceptējams jēdziens, kopsaistē ar padomju cilvēka un padomju tautas izveides procesu PSKP sociālajā inženierijā bija mērķtiecīgāka un rafinētāka par rusifikāciju cariskajā Krievijā, kurā krievu valoda atklāti tika uzspiesta nekrievu tautību pārstāvjiem. Oficiāli PSRS politikā termins rusifikācija jeb pārkrievošana lietots netika [4], un tā vietā tika runāts par PSRS tautu brīvprātīgu saplūšanu jaunā veidojumā – padomju tautā ar krievu valodu kā vienojošo valodu.

RUSIFIKĀCIJA PSKP VADOŅU VARAS GADOS

Rusifikācijas politika Baltijas un citās republikās visā padomju okupācijas laikā nebija vienveidīga – to ietekmēja PSKP vadības maiņas. Rusifikācijas politikas dokumentos var novērot korelāciju starp PSKP vadības politiku un pārmaiņām PSRS republikās valodu jautājumā. [5; 6]

Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) vadonis Ļeņins pauda, ka dažādajām tautām, lai tās apvienotos vienotā darbaļaužu masā, jādod iespējas attīstīt savu nacionālo kultūru un valodu, un – pasludināja visu valodu un tautību vienlīdzību. Komunistu partijas vadonis Ļeņins, būdams mūža nogalē, arī brīdināja par nepatīkamām sekām: [..] “tiesības brīvi izstāties no savienības” būs tikai tukšs papīrītis, kas nespēs Krievijas cittautiešus aizsargāt, lai tiem nebruktu virsū tas īstenais krievu cilvēks, lielkrievs, šovinists, būtībā nelietis un varmāka, kāds ir tipiskais krievu birokrāts (no Ļeņina 1922. gada 30. decembra vēstules). Tomēr, tāpat kā ideja par visu valodu vienlīdzību, to ignorē.

Pēc Ļeņina nāves 1924. gadā, Staļinam pārņemot varu, situācija nacionālajā un ar to saistītajā nacionālās kultūras un valodas jautājumā mainījās. Franču vēsturnieks N. Verts par kursa maiņu uz kolonizācijas atzīšanu PSRS nacionālajā politikā uzskatījis 1937. gadu, kad parādījās Īsais kurss PSRS vēsturē: [..] tajā no jauna atspoguļotas Krievijas attiecības ar nekrievu tautām. Kolonizācija jau netika uzskatīta par “absolūto ļaunumu”, bet skaitījās par “zināmā mērā esošu labumu”, pateicoties krievu valsts civilizatora lomai. Padomju valsts, kas apvienojusi visas tautas “brīvprātīgajā federācijā”, tika uztverta kā šīs diženās misijas veicēja. [7] Misija ietvēra arī krievu valodas izplatību, tostarp – uz iedzīvotāju dzimtās valodas rēķina kā aizstājošajā bilingvismā. Padomju okupācijas perioda teorētiskajā literatūrā u. c., runājot par krievu valodu, lietots arī apzīmējums otra dzimtā valoda, kas galvenokārt ir politiskās sistēmas iespaids. Tajā ietverts gan 1) ideoloģiskais aspekts – krievu valoda tika apzināti izmantota kā deetniskošanas līdzeklis (vispirms otra dzimtā valoda, pēc tam jau vienkārši dzimtā valoda), gan 2) metodoloģiskais aspekts – krievu valoda tika apgūta tādā pašā veidā kā dzimtā valoda, t. i., spontānā komunikācijā attiecīgās valodas vidē ikdienas saziņā. 1989. gada tautskaite liecināja, ka deetniskošana sevišķi bija skārusi ukraiņus, baltkrievus, poļus un ebrejus (1989. gada Vissavienības tautas skaitīšanas rezultāti 1990). [1; 2]

Ļeņins pasludināja visu tautību un valodu vienlīdzību, kas praksē neeksistēja. Tomēr PSRS padomju republiku partijas līderi uzsvēra, ka nacionālais jautājums padomju republikās ir atrisināts. Šo apgalvojumu PSKP līderi runās un politikas dokumentos izmantoja bieži, lai programmētu cilvēku apziņu un iedzīvotājos rastos izjūta, ka tiešām – tas ir atrisināts, un ļeņiniskie principi par visu etnosu, tautību vienlīdzību praksē strādā labi.

Staļina varas gados līdz 1953. gadam tika uzsvērts princips, kas lasāms arī LPSR skolu programmās – nacionāls pēc formas, sociālistisks pēc satura, kas praksē īstenots kā viendabīgas padomju tautas veidošana, ar ideoloģizētu kultūru, bez nacionālā elementa un ar vienu valodu – krievu valodu.

Pēc Staļina nāves, kad uz neilgu laiku Lavrentijs Berija centās paņemt varu savās rokās (1953), PSRS nacionālajām minoritātēm tika dota lielāka brīvība, un arī latviešu valodas lomas stiprināšanā varēja pieņemt labvēlīgākus lēmumus [8], kurus diemžēl praksē nerealizēja.

Ņikitas Hruščova varas gados (1953–1964) kontroles trūkums ļāva dažādajām etniskajām grupām un etnosiem stiprināt savas nacionālās intereses, tika pieņemta arī PSKP XXII kongresa (1961) programma, kur valodas politikas jomā minēts: nodrošināt arī turpmāk PSRS tautu valodu brīvu attīstību, katram PSRS pilsonim pilnīgu brīvību runāt, audzināt un mācīt savus bērnus jebkurā valodā, nepieļaujot nekādas privilēģijas, ierobežojumus vai spaidus vienas vai otras valodas lietošanā. Tautu brālīgās draudzības un savstarpējas uzticēšanās apstākļos nacionālās valodas attīstās uz līdztiesības un savstarpējās bagātināšanās pamata. (PSKP XXII kongresa programma 1962) Kongresa uzdevumos minēts, ka ar komunisma uzvaru PSRS notiks vēl lielāka nāciju tuvināšanās, pieaugs to ekonomiskais un idejiskais kopīgums, attīstīsies viņu garīgā tēla kopīgās komunistiskās iezīmes. Taču nacionālo atšķirību, īpaši valodu atšķirību, dzēšana ir daudz ilgāks process nekā šķiru robežu dzēšana. Komunistiskās celtniecības pieaugošie mērogi pieprasa pastāvīgu kadru apmaiņu starp nācijām. [..] Nacionālisma izpausmju likvidēšana ir visu PSRS nāciju un tautību interesēs. [..] Procesam, kas norisinās mūsu dzīvē, kad līdztekus dzimtajai valodai labprātīgi mācās krievu valodu, ir pozitīva nozīme, jo tas veicina savstarpēju pieredzes apmaiņu un dod iespēju ikvienai nācijai un tautībai apgūt visu citu PSRS tautu kultūras sasniegumus un pasaules kultūru. Tātad a priori pieņemts un iekodēts, ka arī ne vien PSRS, bet arī citvalstu nācijas sazinās krieviski.

PSKP CK vadoņa ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva varas laikā (1964–1982) (plašāk zināms arī kā t. s. stagnācijas laiks), notika kurss uz padomju cilvēka veidošanu. 1977. gadā tika pieņemta jauna PSRS konstitūcija, kurā PSRS definēta kā valsts ar attīstītu komunistisko sabiedrību kā likumsakarīgu etapu ceļā uz komunismu (PSRS Konstitūcija 1977). Publiskajā retorikā izskanēja tas, ka nacionālās kultūras attīstītā sociālisma apstākļos ir uzplaukušas, kā piemēru minot krievu kultūru. Notika t. s. Lielā Tēvijas kara glorificēšana ar krievu nāciju kā uzvarētājnāciju centrā. Notika arī intensīva nacionālo republiku rusifikācija: arvien plašāk un metodiskāk tika ieviesta krievu valoda, pasludinot to pat par PSRS iedzīvotāju otro dzimto valodu. 1979. gadā notika Vissavienības zinātniski-praktiskā konference Krievu valoda – PSRS tautu draudzības un sadarbības valoda jeb Taškentas konference krievu valodas pastiprinātai ieviešanai PSRS t. s. nekrievu republikās [1; 2]. Savukārt nekrievu tautu valodas un kultūras pastāvēšanai rūpes veltītas tika maz [10]. Par attieksmi pret nacionālajām valodām šajos gados PSRS realizētās valodas politikas pētnieks Glins Lūiss (Glyn Lewis) raksta (1972) [9]: Izskatās, ka režīms atrod risinājumu, nošķirot divas piederību kopas – pilsonisko un grupu [nacionālo, etnisko] piederību – un nodrošinot to, ka nacionālā valoda, kas liecina par piederību [nacionālās, etniskās] grupas kultūrai – kļūst tikai par dekorāciju [PSRS politikai – V. S.]. Tieši Brežņeva varas gados daudzas tautas zaudēja identitāti – savu valodu un kultūru – par labu krievu valodai un kultūrai.

PSKP vadoņa Jurija Andropova paziņojums PSRS gadadienā (1982) uzskatīts par nozīmīgāko nacionālo attiecību jomā PSRS pastāvēšanas laikā (par to Olcott, Hajda, Olcott u. c.) [9]. J. Andropova politikā nosodīti nacionālie izlēcieni un vienlaikus klusinātas pretnacionālas jūtas. Viņš solīja, ka nacionālās atšķirības, kuras pastāvēja, drīzumā izzudīs, un nav vajadzīgs tās mākslīgi mazināt. Notika kultūras vērtību popularizēšana ar uzsvaru uz krievu kultūru, kā arī uz internacionālisma izplatību. J. Andropova idejas bija ietvertas vēl PSKP 27. kongresa materiālos 1987. gadā.

Mihaila Gorbačova varas gados notika diskusijas (1985–1986) par jauno PSKP programmu. Viena daļa iebilda pret PSRS unitāro politiku, otra – pret federālo politiku, uzskatot, ka valsts jādala reģionos, vadoties no ekonomiskās attīstības viedokļa, nevis – nacionālajos reģionos. Nacionālo jautājumu sadaļā tika uzsvērts, ka tautas kļūst neatkarīgākas un nacionālās kultūras – integrētākas tur, kur krievu valodai kā kopējam komunikācijas līdzeklim ir noteicošā loma. Pretēji 1961. gadā notikušā PSKP XXII kongresa programmai, jaunā PSKP programma solīja nodrošināt to, ka nacionālo valodu lietojums tiek aizsargāts. Gorbačovs brīdināja, ka nacionālā šovinisma izpausmes pieļautas netiks. Nākamajos gados viņš sāka saprast, ka t. s. pārmērīga nacionālisma prasības ir būtiskas ne tikai nacionālā šovinisma paudēju lokam, bet arī lielākajai daļai nekrievu tautību. Arī vairums krievu vairs nevēlējās akceptēt saukļus par tautu draudzību kā aizstājējus viņu ekonomiskajām, politiskajām un sociālajām tiesībām. Gorbačova varas laikā publiskajā diskursā tika aktualizēti divi jēdzieni – atklātība (no krievu v. – glasnostj) un pārbūve (no krievu v. – perestroika). Atklāti sāka runāt par sociālpolitiskajām problēmām, un cilvēki netika par to sodīti, kā tas bija iepriekš, resp., iedzīvotājiem tika piešķirta lielāka vārda brīvība. Tas Baltijas republikās veicināja tautas kustību veidošanos, un veidojās Tautas frontes (Igaunijā un Latvijā) un Tautas kustība (Lietuvā). 1988. gada jūnijā PSKP Vissavienības 19. konferencē Gorbačovs runāja par jauno domāšanu, aplūkojot nacionālos jautājumus, rosināja rūpēties par dabas un vēstures pieminekļiem, vidi, ikvienas republikas pamatnācijas valodas apguvi visiem attiecīgajā republikā dzīvojošajiem. Tomēr viņš neakceptēja no PSRS autonomu kultūrpolitiku veidošanu, tāpat kā nacionālo republiku neatkarības centienus.

Ideja par krievu valodas apguves un lietošanas nepieciešamību PSKP vadītāja runās bija aktuāla līdz PSRS beigām: Var iedomāties, kas notiktu, ja katras nācijas pārstāvji, kas pārcēlušies uz ASV, runātu katrs savā valodā un nevēlētos prast angļu valodu! Tā ir arī mūsu valstī. Jo vairāk tādēļ, ka krievu tauta ar visu savu vēsturi ir pierādījusi, ka viņai piemīt milzīgs internacionālisma potenciāls, godbijība, labvēlība pret visām tautām. Dzīve ir pierādījusi, ka jāprot divas valodas (izņemot svešvalodas), proti, dzimtā valoda un saskarsmei – krievu valoda. [..] veselīgajai interesei pret visu vērtīgo, kas ir katrā nacionālajā kultūrā, nav jāizvirst par norobežošanos no nacionālo kultūru mijiedarbības un tuvināšanās objektīvā procesa. (Gorbačovs 1988)  [8]

Lai arī daudz tika domāts par ekonomiskajiem jautājumiem, dažādo tautu kultūras attīstīšanas tiesību jautājums joprojām netika risināts, un Baltijas republiku pamatnāciju valodu pastāvēšana bija apdraudēta. 1988. gada 29. jūlijā Radošo savienību Kultūras padome publicēja atklātu vēstuli LKP CK pirmajam sekretāram Borisam Pugo un LPSR AP priekšsēdētājam Aleksandram Drīzulim, kurā norādīja, ka migrācija republikā pārsniedz saprāta robežas, un izteica bažas, ka nākamajā tautskaitē (1989) Latvijas PSR pamatnācija – latvieši – var izrādīties minoritāte pati savā teritorijā. Politiskās akcijas LPSR, kas notika 1986.–1988. gadā, bija vērstas arī pret Daugavpils HES un Rīgas metro būvi, kuru celtniecībai jauni imigranti atkal tiktu iesūtīti Latvijā, vēl vairāk ietekmējot pamatnācijas pastāvēšanai jau tā katastrofālo demogrāfisko situāciju. [2]

Latvijas iedzīvotāju 9385 vēstules LPSR Augstākās Padomes (AP) prezidija Juridiskajai daļai ar 354 280 parakstiem 1988. gadā (Vēstules. Ceļš uz valsts valodu 1994) par latviešu valodas statusu ir nozīmīga latviešu vienotības un politiskās gribas izpausme, uz kuru atsaucoties, top LPSR AP lēmums Par latviešu valodas statusu (1988. gada 6. oktobrī). Tas ir pamatā LPSR Konstitūcijas papildinājumam par latviešu kā valsts valodas statusu. 1989. gada 5. maijā tiek pieņemts LPSR Valodu likums (Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas Valodu likums 1989), kurš paredzēja valsts valodas statusu latviešu valodai, noteica latviešu valodas pilnvērtīgas lietošanas nodrošinājumu visās jomās, kā arī – tās apguvi. Lai arī Valodu likums noteica valsts valodas statusu latviešu valodai, tomēr tas arī pieļāva sabiedrības divvalodību: paralēli latviešu valodai – krievu valodas lietojumu izglītībā, zinātnē, saziņā ar valsts iestādēm un uzņēmumiem, konferencēs, sanāksmēs, pēc pilsoņu izvēles arī dokumentu valodā u. c. Likums noteica to, ka arī krievu valoda katram darbiniekam jāprot un jālieto tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo pienākumu veikšanai. Ar to tika pateikts, ka krievu valoda Latvijā tomēr jāprot ir.

PSRS nacionālā un valodas politika tiek uzskatīta par vienu no PSRS sabrukuma centrālajiem iemesliem, līdztekus samilzušajām problēmām ekonomikā. Tieši prasība par pamatnāciju valodu (latviešu, igauņu un lietuviešu) tiesībām Baltijas valstīs un pret PSRS faktisko valodas politiku – rusifikāciju (izteikts lakoniski Rusifikācijai – nē!) – bija Atmodas laika politisko akciju un rezolūciju viens no galvenajiem mērķiem, kas veicināja neatkarības atgūšanu visās Baltijas valstīs.

[1] [Skujiņa] Poriņa, V., 2022. PSRS īstenotā rusifikācijas politika okupācijas laikā Latvijā. Rīga: Tieslietu ministrija, 114 lpp. Avots internetā: https://okupacijaszaudejumi.lv/content/files/V.%20Pori%C5%86a%20[Skuji%C5%86a]_PSRS%20%C4%ABstenot%C4%81%20rusifik%C4%81cijas%20politika%20okup%C4%81cijas%20laik%C4%81%20Latvij%C4%81.pdf  [skat. 31.12.2025.]

[2] Skujiņa, V., 2025. Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā. Padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

[3] Baker, C., Jones, S. P., 1998. Encyclopedia of Bilingualism and Bilingual Education. Clevedon, Philadelphia, Adelaide: Multilingual Matters Ltd.

[4] Dzyuba, I., 1970. Internationalism or Russification? А Study in the Soviet Nationalities Problem. 2nd edition. London: Weidenfeld and Nicolson.Olcott, M. B.

[5] Skujiņa [Poriņa], V., 2023. Latvijas rusifikācija. Nezināmā Vēsture, 66. 36.–43. lpp.

[6] Skujiņa [Poriņa], V., 2025. Rusifikācija padomju okupācijas laikā un tās sekas mūsdienās. Pētersons, A. (red.) LZA Vēstis, A daļa, 6.–19. lpp.

[7] Vert, N., 1994. Istorija Sovetskovo gosudarstva 1900–1991. Moskva: Progress Akadjemija.

[8] Riekstiņš, J., 2025. Latvijas pārkrievošana 1940–1990. Dokumentu krājums. Rīga: Tieslietu ministrija. 

[9] Lewis, E. G., 1972. Multilingualism in the Soviet Union. Aspects of Language Policy and its Implementation. Paris: Mouton.

[10] Olcott, M, Hajda, L., Olcott, A. (Eds.), 1990. Soviet Multinational State. Readings and Documents. N. Y., London: M. E. Sharpe.

[11] Gorbačovs, M., 1988. Pārkārtošanās un jaunā domāšana mūsu valstij un visai pasaulei. Rīga: Avots.

[1] Termins sociolingvista Heinca Klosa (Heinz Kloss) bilingvisma tipoloģijā, kas apzīmē situāciju, kad valsts veicina divvalodību, bet tas tiek darīts pretēji pamatnācijas indivīdu vēlmēm.