ASV kanāls CBC 2020. gada 15. oktobrī parādīja dokumentālo filmu par FIB 2000. gadā uzsākto operāciju – “Spoku stāsti”. Annas Čapmanas un viņas kolēģu atmaskošanas gadījums ļauj nedaudz ieskatīties izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu darba metodēs.[1]
PSRS spiegi un tualetes papīrs
Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Sergejs Nariškins 2020. gada sākumā atklāja informāciju par septiņiem PSRS laika izlūkdienesta virsniekiem, kuri daudzus gadus piegādāja Maskavai slepenu informāciju, strādājot kā “nelegāļi”.[2] Starp viņiem bija arī Aukstā kara laikā strādājošie Vitālijs un Ludmila Nuikini, kuru leģenda vēstīja, ka abi nākot no franciski runājošas zemes. Jau pēc dienesta beigām Ludmila stāstīja, ka darba sākumā gandrīz nodevusi sevi, jo padomju pilsoņiem pēc PSRS veikalu tukšajiem plauktiem nebija viegli pēkšņi ieraudzīt lielo pārpilnību Rietumos. Viņa esot piekrāvusi pilnus veikala ratus ar tualetes papīru, kas Padomju Savienībā bija deficīts. Vīrs teica – ko tu dari? Tūlīt pat noliec vietā! Nuikinus vēlāk britu izlūkdienestiem nodeva dubultaģents Oļegs Gordijevskis. Ludmilai izdevās aizbraukt uz PSRS jau ar jauniem dokumentiem. Vitālijam tā nepaveicās, jo nācās vairākas dienas slēpties ostas piestātnē, kuģa kravas telpā, lai izvairītos no aresta. Ceļā uz PSRS viņš stipras vētras laikā gandrīz noslīka, taču kuģis tika izglābts.
Izlūku darbā nav sīkumu. GRU virsnieks Viktors Suvorovs (Rezuns) savā grāmatā “Akvārijs” raksta, ka tikko ierodoties angliski runājošā zemē, sastapis cilvēku, kurš viņam uz ielas krieviski esot vaicājis – kur te var pačurāt? Rezuns esot teicis – ej pagalmā un čurā! Tad attapies, ka neviens nevarēja zināt, ka viņš krievs te ir ieradies, apsēdās uz soliņa un gaidīja, ka padomju kolēģi tūlīt nāks viņam pakaļ un vedīs atpakaļ uz PSRS. Nosēdējis ilgi, saprata, ka izgāšanās ir bijusi, bet ne totāla, un darbs turpinās.
Ugunīgā Anna
Vai atceraties Krievijas propagandas un sazvērestību kanāla REN TV seju – “noslēpumu atklājēju” – Annu Čapmanu? Sarkanmatainā spiedze (meitas vārdā – Anna Kuščenko) bija spiesta atgriezties Krievijā, jo bija viena no atmaskotajiem Krievijas spiegiem 2010. gadā. Kad ASV drošības dienesta darbinieks, nodevējs Edvards Snoudens ieradās Krievijā, Čapmana vienā no sociālajiem tīkliem ierakstīja, ka ir gatava precēties ar viņu. Kad žurnāliste kādā TV intervijā uzdeva Čapmanai jautājumu par šo gadījumu, Anna pārtrauca interviju un pameta studiju. 2020. gada oktobrī ir parādījušās jaunas detaļas par Krievijas spiegu arestu 2010. gadā, ko īstenoja FIB. Amerikāņu pretizlūkošanas vairāku gadu darbs nesa augļus – tika izdarīts trieciens Krievijas operācijām ASV, jo astoņi no aizturētajiem bija t.s. nelegāļi – spiegi, kuri nedarbojas bez vēstniecības “jumta”, kuri kļuvuši par “vietējiem” amerikāņiem.
ASV kanāls CBC 2020. gada 15. oktobrī parādīja dokumentālo filmu par FIB 2000. gadā uzsākto operāciju – “Spoku stāsti”, kuru FIB pretizlūkošanas nodaļas priekšnieka vietnieks Alans Kolers nosauca par, iespējams, visu laiku lielāko FIB pretizlūkošanas operāciju. Vairāk nekā desmit gadus FIB novēroja četrus precētus pārus Ņujorkas priekšpilsētā, Vašingtonā, Bostonā un citur. FIB aģenti noklausījās spiegus viņu mājās un veica ārējo novērošanu (izsekošanu). Viens no pirmajiem vēlāk aizturētajiem FIB redzeslokā 2000. gadā nonāca Huans Lazaro, īstajā vārdā - Mihails Vasenkovs, kura identitāti 2020. gadā atklāja Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) un ievietoja viņa biogrāfiju savā tīmekļa vietnē. FIB uzsāka M. Vasenkova (Lazaro) novērošanu un ievēroja, ka viņš nedēļas nogalēs izbrauca no pilsētas ar automašīnu pa vienu un to pašu maršrutu un bez apstāšanās atgriezās mājās. FIB konstatēja, ka Vasenkovs ieslēdza automašīnā izvietoto īsviļņu radio un pārsūtīja ziņojumus Krievijas izlūkdienestam. Šifrējumi notika vecmodīgi – ar Morzes kodu.
"Viņi nevar būt spiegi. Paskatieties uz viņu dārza hortenzijām!"
Veiksmīgās operācijas mērogs bija saistīts ar to, ka 1999. gadā uz ASV pusi pārgāja Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta augsta ranga virsnieks Aleksandrs Potejevs, kurš bija atbildīgs par krievu “nelegāļiem” visā Ziemeļamerikā. Viņš visdrīzāk pazina personīgi katru no aģentiem, kuri tika atmaskoti. 2016. gadā bija ziņas, ka Potejevs, kurš toreiz dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs, pēkšņi nomira. Tomēr 2018. gadā BBC un Buzzfeed reportieriem izdevās noskaidrot, ka viņš, tomēr, esot dzīvs. 2004. gadā FIB izmeklētāji sāka uzraudzīt vairākus precētus pārus, turot aizdomās viņus par darbu Krievijas izlūkdienestu labā, starp tiem arī Sintija Mērfija un viņas vīrs Ričards (īstie vārdi – Lidija un Vladimirs Gurijevi). Sintija ieguva MBA grādu prestižajā Kolumbijas universitātē un sāka strādāt finanšu jomā. Kad Gurijevi tika arestēti, viens no kaimiņiem teica: "Viņi nevar būt spiegi. Paskatieties uz viņu dārza hortenzijām!"
Darbs finanšu pakalpojumu nozarē Lidijai esot devis iespēju iegūt Krievijai noderīgu informāciju. Viņa neaprobežojās ar finanšu jomu un meklēja iespējas iepazīties un uzsākt draudzīgas attiecības ar cilvēkiem, kuri gatavojas iegūt darbu Centrālajā izlūkošanas pārvaldē (CIP). Lidijas vīrs Vladimirs (Ričards) bija gādīgs divu meitu tēvs, kurš atrada laiku arī slepeni tikties ar Krievijas vēstniecības pārstāvjiem un citiem Krievijas “nelegāļiem”. Vienā no tādām tikšanās reizēm, Gurijevs saņēma 235 000 USD savām un kolēģu operācijām. FIB atklāja kādā ciema mežā netālu no Ņujorkas slēpni, kurā Gurijevs bija ievietojis paku ar naudu. Aģenti šajā vietā uzstādīja kameru, nācās pacietīgi gaidīt divus gadus, un 2006. gadā kamera fiksēja, ka naudu izrok Maikls Zotoli (īstajā vārdā – Mihails Kuciks).
Štirlics, Plešners un puķes
Kopš 2004. gada paaugstinātu aktivitāti izrādīja arī cits precēts pāris, kas atradās FIB uzmanībā: Donalds Hītfīlds un Treisija Folija (Andrejs Bezrukovs un Jeļena Vavilova). D. Hītfilds absolvēja Hārvardas universitāti un bieži apmeklēja absolventu sanāksmes, lai piekļūtu cilvēkiem, kuri jau ir vai potenciāli ieņems valsts varas amatus. A. Berzukovs (Donalds) izstrādāja datorprogrammu, kuru varētu izmantot stratēģiskajai prognozēšanai. Tas viņam ļāva piekļūt daudziem cilvēkiem, kuriem bija informācija par Krieviju. Piemēram, personai, kura strādāja ASV valdībā un kurai bija piekļuve informācijai, kas saistīta ar Krievijas kodoltehnoloģijām. Līdz ar to Bezrukovs uzzināja, ko ASV zina un domā par noteiktām Krievijas sfērām. FIB nācās papūlēties, īstenojot t.s. operatīvās kombinācijas, lai Bezrukovs nepietuvotos kādam ASV kodolenerģijas ekspertam.
FIB izdevās panākt izrāvienu 2006. gadā, veicot kratīšanu Lidijas un Vladimira Gurijeva (Sintija un Ričards Mērfiji) mājās. Pretizlūkošanas darbinieki atrada piezīmju blokus ar šifriem un vecas disketes. Ja vienkārši ievietojot disketi datorā, tā parādījās kā tukša, tad ievadot 27 ciparu paroli, FIB darbiniekiem atklājās ziņojumu apmaiņas sistēmu starp “nelegāļiem” un Maskavu. Tā bija veiksme! Ar šifru palīdzību turpmāk FIB spēja lasīt katru ziņojumu, ko Gurijevu pāris nosūtīja “centram” – SVR vadībai Maskavā. Sekojot Štirlica filmas tradīcijām, krievu aģenti izmantoja arī ziedus, tikai šoreiz nevis ieliekot tos logā, bet iekodējot ziņas nosūtītajos attēlos ar ziediem.
Pēc aresta sākās sarunas starp Vašingtonu un Maskavu. CIP direktors Leons Paneta stāstīja, ka esot zvanījis 2010. gadā SVR vadītājam Mihailam Fradkovam un teicis – mēs aizturējām desmit cilvēkus, un tie ir jūsu cilvēki. Uz ko Fradkovs esot teicis – jā, tie ir mūsu cilvēki. Ātra piekrišana esot bijis liels pārsteigums amerikāņiem. Tika nolemts apmainīt desmit ieslodzītos ASV pret četriem cilvēkiem, kas tika turēti Krievijas cietumos, un bija apsūdzēti par spiegošanu Rietumu izlūkdienestu labā. Starp viņiem bija arī bijušais GRU virsnieks Sergejs Skripaļs, kurš vēlāk tika saindēts Lielbritānijā.
Kāpēc SVR atklāj informāciju par saviem “bijušajiem”?
Bijušais GRU virsnieks Viktors Suvorovs (Rezuns) pēc Krievijas “nelegāļu” atmaskošanas 2010. gadā izteicās kritiski par Krievijas dienestu darbu. Viņš teica, ka mūsdienu Krievijas izlūkdienesti ir degradējušies, darbs vairs neesot kvalitatīvs. Rezuns, turklāt, izteica pieņēmumu, ka Annas Čapmana & Co īstenībā īpaši nespiegoja, bet veidoja pārtikušu dzīvi Rietumos sev un saviem kolēģiem, kas varētu pārcelties tur nākotnē.
Ja par 2010. gadā noķertajiem “nelegāļiem” CBC radīja dokumentālo filmu, kurā tika izmantota FIB sniegtā informācija, tad nesenā SVR akcija – pašiem noņemt slepenības statusu no informācijas par septiņiem padomju laika “nelegāļiem”, ir kas neierasts. Lielbritānijas “Izlūkošanas un drošības pētījumu centra” vadītājs Kristiāns Gustafsons norādīja, ka parasti izlūkošanas dienesti cenšas pēc iespējas ilgāk paturēt slepenībā jebkādu informāciju, pat par tiem aģentiem, kurus atklāja ārvalstu specdienesti. Pēc Gustavsona domām, SVR vēlme atklāt septiņu savu spiegu vārdus norāda uz divām lietām. Pirmkārt, viņiem patiešām ir jāuzlabo Krievijas izlūkošanas tēls Krievijā. Pēdējo divu gadu laikā ir dzirdēts diezgan daudz stāstu par Krievijas aģentu darbu un arestiem Eiropā. Nezvai Skripaļa indēšanas mēģinājuma rezultāts ir veiksmes stāsts no oficiālās Krievijas perspektīvas. Otrkārt, Putina reitings sabiedrībā nav tik augsts kā agrāk. Stāstiem par padomju un Krievijas izlūkdienestu panākumiem, pēc Gustavsona domām, esot jākalpo Kremļa tēla spodrināšanai, jo Putins tak’ ir no viņiem.
[1] Raksts tapis pēc BBC materiālu motīviem. Sk. https://www.bbc.com/russian/features-51284196 un https://www.bbc.com/russian/features-54553704 [2] “Nelegāļi” ir izlūkdienesta darbinieki, kuri nestrādā diplomātiskajā aizsegā. Nelegāļiem ir veidotas viltus identitātes, atbilstoši tām viņi izliekas par mītnes zemē dzimušiem, vai ieceļojušiem no kādas citas valsts, bet ne no Krievijas.