17. maijā RTR TV Vladimira Putina personības kulta raidījumā “Maskava. Kremlis. Putins” tika parādīta 2019. gada septembra intervija, kurā valsts prezidents teica, ka Krievija ir atsevišķa civilizācija un tai ir wunderwaffe (brīnumierocis). Pirms kāda laika jau redzējām multenes par brīnumieroci, kas šauj pa ASV piekrasti. Redzējām arī vienu reālu sprādzienu Krievijā, kurā gāja bojā pieci kodolinženieri, kuri piedalījās raķetes dzinēja izmēģinājumā. Bet kāpēc civilizācija?
Civilizāciju tēma bija sevišķi populāra Krievijas politiskajā retorikā laikā no 2004. līdz 2007. gadam. Tam par iemeslu bija „krāsainās” revolūcijas Krievijas kaimiņvalstīs, kā arī Centrāleiropas un Baltijas valstu aiziešana pa NATO un ES integrācijas ceļu. Minētajā periodā Krievijas politiskajā diskursā bieži parādījās vārdi “suverēnā demokrātija” un „Krievu pasaule”. Pēc pāris gadiem tika pievienotas idejas par „reliģiju dialogu” un „civilizāciju partnerību”. Visu šo jēdzienu lietošanas mērķis bija pateikt Rietumiem, ka nav jēgas Kremli kritizēt par atteikšanos no cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas īstenošanas. Demokrātiskā tranzīta un atkušņa periods ir beidzies, Hruščovu ir nomainījis Brežņevs, piedodiet, Jeļcinu – Putins. Otrs vēstījums: Krievija darīs savās kaimiņvalstīs, ko vēlēsies. Ja nevarēs kontrolēt ar maigo varu, tad ar dzelzs rungu. Semjuela Hantingtona (Samuel P. Huntington) idejas izrādījās visai parocīgas stāstam par Krievijas ekskluzīvo interešu zonu.
Kas ir civilizācija?
Pirms ieskatāmies, kā “civilizācija” nokļuva oficiālos Krievijas ārpolitikas dokumentos un politiķu runās, atsvaidzināsim atmiņu par “civilizāciju sadursmes” idejām. Hantingtons norādīja, ka cilvēki sevi identificē ar etniskajām grupām, reliģiskajām kopienām, nācijām un plašākajā līmenī – ar civilizācijām. Atbilstoši šādai pieejai, plašākā kultūras identitātes konstrukcija ir civilizācija, vēl plašāka būtu tikai visa cilvēce. Līdz 19. gadsimta vidum Eiropā vārds „civilizācija” tika lietots ar nozīmi „civilizētā pasaules daļa”. Eirocentriskais uzskats noteica, ka Eiropa ir civilizācija, bet pārējā – „barbariskā pasaule” – nav. Jēdziena „civilizācija” nozīme mainījās, ar to sāka apzīmēt plašas cilvēku grupas, kuras ir iespējams identificēt ar kopīgām estētiskām, filozofiskām, vēsturiskām un sociālām tradīcijām. Tādējādi vārdam “civilizācija” parādījās arī daudzskaitļa forma.
Hantingtons norādīja, ka katras kultūras un civilizācijas centrālie elementi ir valoda un reliģija. Kāpēc civilizāciju sadursme? – Jo politika tiek izmantota ne tikai savu interešu aizstāvībai, bet arī identitāšu definēšanai.[1] Turpinot domu starptautiskās politikas līmenī, var teikt, ka valstis definē savas intereses ne tikai varas un drošības motīvu vadītas, bet arī balstoties uz savu identitāti. Hantingtons rakstīja, ka periodā pēc Aukstā kara vissvarīgākās atšķirības starp cilvēkiem ir nevis ideoloģiskās, politiskās vai ekonomiskās, bet kulturālās. Viņš izdalīja mūsdienu civilizācijas: Rietumu, Latīņamerikas, Āfrikas, Islāma, Ķīnas, Hinduisma, Pareizticīgo, Budisma un Japānas civilizāciju. Hantingtona idejas raisīja karstas diskusijas zinātnieku vidū. Viņa raksts „Civilizāciju sadursme?” („The Clash of Civilizations?”) izdevumā „Foreign Affairs”(FA) 1993. gadā bija viens no visplašāk debatētajiem FA rakstiem. Bieži izskanēja kritika par to, ka civilizāciju robežas nav nosakāmas, turklāt civilizācija, atšķirībā no valsts, nevar būt starptautiskās politikas aktors jeb dalībnieks. Plašāks un dziļāks tēmas izklāsts sekoja Hantingtona grāmatā „Civilizāciju sadursme un pasaules kartības pārveide.” Vārdi “pasaules kārtības pārveide” ir tie, kas droši vien iepatikās Kremļa un KF Ārlietu ministrijas iemītnieku ausīm.
Izdevīgais Hantingtons
Bieži vien Semjuela Hantigtona vārds ir izskanējis, runājot par to, ka civilizāciju konflikts uz kultūru un reliģiju atšķirību pamata ir neizbēgams. Tomēr, tie, kuri viņa grāmatu ir izlasījuši līdz galam, zina, ka politologs piedāvāja nosacījumus, lai konfliktu nebūtu. Un te parādās Kremļa interese, jo Hantintona idejas ir parocīgas tiem, kuri vēlas kontrolēt kaimiņus. Hantingtons norāda uz noteiktu struktūru civilizācijas ietvaros. Tajās civilizācijās, kuras sastāv no vairākām valstīm, pastāv „dalībvalstis” (member states) un „centrālās valstis” (core states). „Civilizāciju dialoga” kontekstā svarīgākās ir „centra valstis”, kurās ir koncentrēti dotās civilizācijas kultūras avoti. Hantingtons pauda viedokli, ka „centra valstis” attiecībās ar pārējām savas civilizācijas valstīm, darbojas kā vecāki ģimenē, kuri „gan atbalsta pārējos, gan disciplinē.” Katrā civilizācijā ir nepieciešama dominējošā valsts, kura nodrošina kārtību iekšienē un komunicē ar citu civilizāciju „centrālajām valstīm”. Lai konflikti nenotiktu, viņš izvirza noteikumus: ”atturēšanās” likums (abstention rule), kas paredz „centrālas valsts” neiejaukšanos citu civilizāciju iekšējos konfliktos; „kopīgās starpniecības jeb mediācijas” likums (joint mediation rule), kas paredz „centrālo valstu” savstarpēju komunikāciju, lai nepieļautu vai atrisinātu konfliktus starp dažādu civilizāciju valstīm.
Kā šādā ietvarā justies Ukrainai un Baltkrievijai, kuru lielākā daļa teritorijas atbilstoši Hantingtona kartei, atrodas Pareizticīgajā civilizācijā? Atcerēsimies, cik bieži Vladimirs Putins ir runājis par ukraiņiem un krieviem par gandrīz vienu vai burtiski vienu tautu. Starptautiskajās tiesībās šāds arguments ir ar nulles vērtību, jo citādi mūsdienās Vīnei būtu jāpakļaujas Berlīnei, un Hitlera agresija, atņemot Čehoslovākijai vāciešu apdzīvotu teritoriju pirms Otrā pasaules kara, būtu jāuzskata par normu. Bet tieši šādi V. Putins 2014. gada 18. marta runā pamatoja Krimas anektēšanu – tā esot “Krievu pasaules” apvienošana! Maskavai netīk runāt ar mazajiem, “kurš no jums ir galvenais?” – tāds ir jautājums. Kremlī ir gatavi pievērt acis uz citu valstu starptautiskajiem nedarbiem, bet tikai, ja Maskavai, kā civilizācijas “centra valstij”, ļaus veikt “audzinošo darbu” Ukrainā, Gruzijā, Moldovā un citur.
Civilizāciju tematika Krievijas ārpolitikas koncepcijās
Hantingtona idejas ir tikai idejas, svarīgi kā tās tiek pielietotas praksē. 2007. gada pavasarī Krievijas Ārlietu ministrija publicēja Ārpolitikas apskatu, kura sadaļā “Starpcivilizāciju dialogs” lasām: “Starpcivilizāciju saprašanās tēma ļauj nekonfrontējošā veidā iziet uz veselu klāstu principiālu jautājumu, kas atspoguļo mūsu jaunās pasaules kārtības skatījumu.”[2]Minēto “nekonfrontējošo veidu” Maskava izturēja tikai vienu gadu un dažus mēnešus līdz karam Gruzijā 2008. gada augustā.
Ideja par 2007. gada KF Ārpolitikas apskata tapšanu radās Krievijas Federācijas vēstnieku un pastāvīgo pārstāvju tikšanās ar KF prezidenta dalību 2006. g. 27. jūnijā, jo diplomāti sūdzējās, ka trūkst vadlīniju darbam. Apskata saturu ietekmēja dažādas domnīcas un pasākumi, piemēram, “Pasaules reliģisko darbinieku samits 2006. gada 3. jūlijā”.[3]Dokumentā, kura struktūra līdzinās ārpolitikas koncepcijai, parādījās ar morāles normām un reliģiskām idejām saistīti formulējumi. Ārpolitikas apskata ievadā tika norādīts, ka Krievijai nostiprinoties iekšpolitiski un ārpolitiski, ir radusies nepieciešamība doktrināri izprast jauno situāciju un meklēt filosofisku pamatu daudzpolārai pasaules kārtībai.[4] Šāds pamats tika atrasts un tas parādījās Ārpolitikas apskatā kā “civilizāciju partnerības” idejas.
Vladimirs Putins, uzstājoties Minhenes Drošības konferencē 2007. gadā, runāja par vienpolāras pasaules kārtības nepieļaušanu. Tas bija būtisks pagrieziens Krievijas ārpolitikas mērķu definēšanā. Civilizāciju tēma ir klātesoša arī 2008., 2013. un 2016. gada Krievijas ārpolitikas koncepcijās. Piemēram, 2008. gada dokumentā ir rakstīts: “Krievija piešķir lielu nozīmi pasaules attīstības vadāmības paaugstināšanai, pašregulējošas starptautiskās sistēmas izveidei, kas prasa pasaules vadošo valstu kolektīvu līderību, kam ir jābūt pārstāvētai ģeogrāfiskā un civilizāciju nozīmē un kura ir jāīsteno, pilnīgi respektējot ANO centrālo un koordinējošo lomu.”[5] ANO, protams, vajag, lai Krievijai būtu kur uzlikt veto Drošības padomes lēmumiem.
Krievijas normatīvais pretuzbrukums
KF ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pieņemšanā par godu Pareizticīgajām Lieldienām 2009. gadā, norādīja, ka civilizāciju dažādībai vislabāk atbilst policentriska pasaules pārvaldes sistēma. Aptuveni pēc gada Krievijas ārlietu ministrs uzstājoties „XIV Pasaules krievu tautas sapulcē” turpināja domu un teica: „Jauna – taisnīgāka un demokrātiskāka – policentriska starptautiskā sistēma, kas jau veidojas šodien, neizbēgami iemiesos sevī pasaules kultūru un civilizāciju bagātību.”[6] Vienpolāra, divpolāra vai daudzpolāra pasaule ir tikai spēka līdzsvara konstatācija starptautiskajās attiecībās. Savukārt Kremlis daudzpolaritāti jeb policentriskumu saprot kā Maskavas – viena no reģionālajiem varas centriem – ekskluzīvas tiesības uz kaimiņvalstu kontroli.
Viens no katras valsts ārpolitikas mērķiem ir tās labas reputācijas uzturēšana un tēla veidošana jeb valsts zīmolvedība. Cilvēktiesību un runas brīvības nerespektēšana, demokrātijas un likuma varas bēdīgā situācija Krievijā 2004. – 2007. g. nedeva daudz iespēju tai tikt uzslavētai starptautiskajā sabiedrībā. Valsts tēls sāka šķobīties, jo arvien vairāk izskanēja bažas par Krievijas vēlēšanu negodīgumu, atslīdēšanu autoritārismā, Staļina attaisnošanā un PSRS noziegumu noklusēšanā. Kā saglabāt seju šādā situācijā? Bija jāizdomā citi labā un skaistā kritēriji un jāuzsāk diskusija par to, kas ir “norma” starptautiskajās attiecībās.
Kādas pasaules centrs bija Maskava 2007. gadā? Vai tā bija augsta iedzīvotāju dzīves līmeņa, labklājības, tiesiskuma un cilvēka cieņas pasaules daļa, kuras piemēram citi vēlētos sekot? Visa NVS integrācijas vēsture rāda, ka ar centra pievilcīgumu bija vāji, nerunājot jau par baltiešu skatījumu uz kaimiņvalsti, kuras parlamentārietis solīja mūs pārvērst par guberņām. Ja nu vienīgi tas bija viesstrādnieku magnēts tām NVS valstīm, kurām iet vēl grūtāk kā Krievijai. Tāpēc bija jākoncentrējas uz citu koordināšu sistēmu, piemēram, uz suverēno demokrātiju, tradicionālajām vērtībām, pareizticību un 9.maiju. Rietumos šādi stāsti var uzrunāt tikai daļu auditorijas, sevišķi to, kura nav pietiekami informēta par Krievijā notiekošo. Līdzīgi Aukstā kara laikā PSRS propagandisti meklēja kā pārliecināt kreisi domājošus intelektuāļus, ka Padomju Krievijā labi rūpējas par strādniekiem. Tā bija pārkrāsota aplupusi fasāde, līdzīgi kā tas ir šodien, tikai saturs cits un auditorija daļēji cita.
“Krievu”, “Krievijas” vai “pareizticīgā” civilizācija?
TV intervijā Putins norādīja, ka Krievija ir atsevišķa civilizācija, pateicoties savām bagātajām tradīcijām, nacionalitāšu, kultūru un ticību daudzveidīgumam. Krievijas 1997. gada likums par reliģiskajām organizācijām nosaka, ka Krievijā ir četras tradicionālās reliģijas: pareizticība, islāms, jūdaisms un budisms. Te svarīgi uzsvērt, ka pareizticība, nevis kristietība kopumā. Pirms vairākiem gadiem biju iegājis Sanktpēterburgā grāmatu veikalā, devos uz sadaļu “kristietība”. Man par pārsteigumu plauktos bija grāmatas tikai par pareizticību. Tā nav sagadīšanās, Krievu pareizticīgā baznīca de facto ir ieguvusi gandrīz valstisku statusu. KPB lobē ideju, ka viņi ir vienīgie kristieši Krievijā, pārējie ir ķeceri. Valsts vara labprāt atbalsta šādu nostāju, jo citas kristīgās konfesijas tā nespētu izmantot varas centralizācijas un autoritārisma stiprināšanai. Putins visai pasaulei meloja par zaļajiem cilvēciņiem Ukrainā, kāpēc lai nepiepucētu stāstu par daudzajām ticībām, kas draudzīgi sadzīvo Krievijā?
Krievijas ārpolitikas veidotāji runā par „civilizāciju dialogu”, tātad ir jāpastāv arī pašai civilizācijai. Kur sākas un kur beidzas „pareizticīgā” vai “krievu” civilizācija? Hantingtona definētajā „Pareizticīgajā civilizācijā” ir iekļautas sekojošās valstis vai vismaz to daļas: Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Kazahstāna, Moldova, Gruzija, Armēnija, Rumānija, Bulgārija, Grieķija, Kipra, un daļa bijušo Dienvidslāvijas valstu. Kā redzams KPB statūtos, Maskavas patriarhāta kanoniskā teritorija iekļauj vairākas valstis ar dominējošo islāma reliģiju vai protestantismu, bet neiekļauj daudzas citas t.s. pareizticīgās valstis.[7] Nevar vilkt paralēles starp Maskavas Patriarhāta teritoriju un Pareizticīgās civilizācijas teritoriju Hantingtona definējumā. KPB nepiedāvā precīzu civilizācijas nosaukumu un robežas, tomēr pārsvarā tā runā drīzāk par „krievu-pareizticīgo civilizāciju” nevis „austrumu-kristīgo civilizāciju”. Metropolīts Kirils, uzstājoties ar runu „X Vispasaules krievu tautas sapulcē” 2006. gada maijā pavēstīja, ka krievu civilizācijai, kura sastāv no Krievijas un krievu pasaules, būs jāoponē Rietumu civilizācijai jautājumos par Rietumu tradīciju universālumu. Viena lieta ir, ko saka baznīcas galva, bet cita, ko domā paši cilvēki.
Cik pareizticīga ir Krievija?
Pašidentificēto pareizticīgo skaits Krievijā kopš PSRS sabrukuma ir būtiski pieaudzis. 2003. gadā tas bija 59%, 2007. – 69%, tad 2010. gadā tas sasniedza 72%.[8]2010. gadā fonds „Sabiedriskā doma” veica sabiedrības aptauju 44 Krievijas Federācijas subjektos (teritoriālajās vienībās). Aptaujas dati parādīja, ka 72% aptaujāto Krievijas iedzīvotāju uzskata sevi par pareizticīgajiem, 11% – par ateistiem, 7% – musulmaņiem, 2% – citu konfesiju kristiešiem. Lai saprastu, ko nozīmē tie 72%, vajag nedaudz pašķetināt sīkāk.
Sociologi Kimmo Kāriainens un Dmitrijs Furmans, kopīgā krievu-somu projektā pētīja Krievijas iedzīvotāju attieksmi pret reliģiju laika posmā no 1990. līdz 2000. gadam. Pētījuma ietvaros tika veiktas četras aptaujas – 1991., 1993., 1996. un 1999. gadā. 2002. gadā publicētā rakstā Kāriainens un Furmans rakstīja, ka saskaņā ar viņu pētījumu, uz jautājumu: "Vai jūs ticat Dievam?" 1991. gadā apstiprinoši atbildēja 23% respondentu, bet 1999.gadā – jau 40%.[9] Tomēr, vērtējot respondentu iesaisti reliģiskajā praksē, tika atklāts, ka lielākā daļa pasniedz sevi kā reliģiozus, bet reālais dzīves veids un pārliecība to neapstiprina. Tikai 3% no tiem respondentiem, kuri pieteica sevi kā ticīgos, teica, ka bieži komunicē ar priesteri, un 61% no ticīgajiem norādīja, ka viņi nekad nav sazinājušies ar mācītāju, bet 44% no pašidentificētajiem pareizticīgajiem paziņoja, ka nekad nav ieskatījušies Bībelē.[10]
Autori uzskata, ka nacionālās identitātes jaukšana ar reliģisko, kā arī pašidentifikācijas, kā galvenā kritērija izvēle konfesiju lieluma vērtēšanā, tiek aizstāvēta no KPB puses, jo dod pamatojumu KPB nozīmīguma izcelšanā un citu reliģisko grupu marginalizācijā. Ja „aktīvo pareizticīgo” īpatsvaru – 7% salīdzina ar 1% aktīvo protestantu un evaņģēlisko kristiešu, tad atšķirība starp pašidentificēto 72% pareizticīgo pret 1% evaņģēlisko kristiešu un citu protestantu grupu ir radikāli citāda. Kāriainens un Furmans norāda, ka evaņģēlisko kristiešu pašidentifikācija parasti sakrīt ar aktīvo evaņģēlisko kristiešu skaitu.
Kā Krievija šajā ziņā izskatās starptautiski? Norvēģijā ik nedēļu dievkalpojumus apmeklē 7% iedzīvotāju, tas ir tikpat cik Krievijā.[11]Vācijā 10% iedzīvotāju ik nedēļu apmeklē reliģisku pasākumu. Kāpēc Norvēģija un Vācija sevi nesauc par garīguma citadeli? Jo tās tādas nav, īdzīgi kā arī mūsdienu Krievija ir salīdzinoši visai sekulāra valsts. Ja kaut kur arī ir lieli kristiešu sapulču apmeklējuma rādītāji, tad tā ir ASV, kur vidēji ik nedēļu uz draudzes namu apmeklē 36%[12], bet dažās pavalstīs pat virs 50%.[13] Reliģiju kā svarīgu dzīves sastāvdaļu uzskata 16% Krievijas un 53% ASV iedzīvotāju.[14] Ja vērtējam dievkalpojumu apmeklējumu un lūgšanu dzīves aktivitāti tikai starp kristiešiem dažādās valstīs, tad Krievijas ticīgie, kuri sevi definē par kristiešiem stipri atpaliek no ASV, Latīņamerikas un Āfrikas kristiešiem.[15] Kā reiz teica Vladimirs Putins kādā TV raidījumā – sajūtiet atšķirību!
Kas mums no tā?
Putins pateica jaunu lietu šoreiz, proti, ka Krievija viena pati ir atsevišķa civilizācija. Līdz šim parasti tā netika nodalīta no citām slāvu un pareizticīgajām zemēm. Nez vai Kremlī ir atmetuši ar roku kaimiņu audzināšanas darbam. Ne Hantingtona idejas par Pareizticīgo civilizāciju, ne patriarha Kirila stāsts par “Krievu pasauli” nav atturējuši Krievijas varu no iebrukuma pareizticīgajā Gruzijā un slāviskajā Ukrainā. Mūsdienu Krievijas vadība izceļas ar cinismu un tiesisko nihilismu, piesedzoties ar garīguma un tradicionālo vērtību idejām. Eiropas konservatīvi domājošajiem nevajadzētu uzķerties uz māņiem; avju drēbēs slēpjas plēsīgi vilki, kuru vērtības ir vara un nauda. Uzskatu, ka ne visiem globalizācijas aspektiem ir jāaplaudē. Nācijvalstīm ir jāpaliek; visiem, kuri vēlas iestāties par tradicionālām vērtībām un garīgumu, neviens nedrīkst likt šķēršļus. Lai katra nācija pati izvēlas savu attīstības ceļu, bet Maskava nav sabiedrotais Eiropas konservatīvajiem šajā lietā. Stāsts par mūsdienu Krieviju kā izcilu garīguma sargātāju ir lielā mērā fikcija.
Lai kas arī būtu sarakstīts Krievijas ārpolitikas koncepcijās par dažādu “civilizācijas centru pārvaldītu pasauli”, neviens negrasās piešķirt Krievijai ekskluzīvas tiesības kontrolēt kaimiņvalstis. Un arī citām valstīm nav jābūt tādām tiesībām. Kremļa un KF Ārlietu ministrijas cilvēkiem tīk runāt par savas valsts neatkarīgu ārpolitiku, nu tad respektējiet arī Gruzijas, Moldovas, Ukrainas un citu valstu neatkarīgu ārpolitiku! Pārstāvat pareizticīgo civilizāciju? Esat kristieši? Tad nožēlojiet grēkus un ejiet lūgt piedošanu saviem ticības biedriem, mātēm un sievām Ukrainā un Gruzijā par to, ka nogalinājāt viņu dēlus un vīrus! Ja ne, tad nevajag liekuļot. Neviens cilvēks nevar aizliegt Krievijas ticīgajiem ticēt, tā kā viņi uzskata par pareizu, bet runa ir par Krievijas varas ārpolitisko dimensiju, par kuru mums – kaimiņiem ir tiesības spriest un izteikties.
Drošība ir svarīga!
[1] Huntington S.P. The Clash of Civilizations and the Remaking of World Order. NY: Simon & Schuster Paperbacks, 2003, p.21. [2] ОБЗОР ВНЕШНЕЙ ПОЛИТИКИ РОССИЙСКОЙ ФЕДЕРАЦИИ, 431-27-03-2007, http://www.intelros.ru/strategy/gos_rf/316-obzor_vneshnejj_politiki__podgotovlennyjj_ministerstvom_inostrannykh_del_rossii.html [3] Turpat. [4] Turpat. [5] Концепция внешней политики Российской Федерации, 15 июля 2008 года, http://kremlin.ru/acts/news/785 [6] Transcript of Speech by Minister of Foreign Affairs Sergey Lavrov at the XIV World Russian People’s Council, Moscow, May 25, 2010 (719-25-05-2010) http://www.mid.ru/brp_4.nsf/english/8B9923C5CBC35FB5C325772F0022FCE0 [7] Устав Русской Православной Церкви, http://www.mospat.ru/ru/documents/ustav/i/ [8] ФОМ: 72% россиян считают себя православными. http://www.sova-center.ru/religion/discussions/how-many/2010/03/d18258/ [9] SOVA, Сколько верующих. http://www.sova-center.ru/religion/discussions/how-many/ [10] Turpat. [11] Weekly worship attendance highest in sub-Saharan Africa, https://www.pewforum.org/2018/06/13/how-religious-commitment-varies-by-country-among-people-of-all-ages/pf-06-13-18_religiouscommitment-03-08/ [12] Turpat. [13] Utah 53%, Tennessee 51%, Alabama 51%, Attendance at religious services by state https://www.pewforum.org/religious-landscape-study/compare/attendance-at-religious-services/by/state/ [14] People in Europe and East Asia say religion is not very important to them, https://www.pewforum.org/2018/06/13/how-religious-commitment-varies-by-country-among-people-of-all-ages/pf-06-13-18_religiouscommitment-03-05/ [15] Among Christians, worship attendance and prayer frequency highest in sub-Saharan Africa, lowest in Western Europe, https://www.pewresearch.org/fact-tank/2018/08/22/the-worlds-most-committed-christians-live-in-africa-latin-america-and-the-u-s/ft_18-08-21_globalchristianity_worship-attendance-prayer/