Latviešu valoda starpkultūru komunikācijā Latvijā

Raksta autore sociolingviste Vineta Skujiņa

Raksta autores pētījuma par starpkultūru komunikāciju četru posmu rezultāti [1; 2] latviešu grupā liecina, ka nepatīkamākās situācijas dzīvē jeb t. s. kritiskos incidentus starpkultūru komunikācijā [3] Latvijā latvieši izjutuši, sazinoties vai cenšoties sazināties tieši valsts valodā. Šī iemesla dēļ viņi izjutuši atšķirīgu attieksmi, psiholoģisku spiedienu, emocionālu, sociālu vai pat fizisku kaitējumu tieši latviešu valodas lietošanas dēļ ar Latvijā  dzīvojošu cittautieti. Anonīmajā anketēšanā ar kritiskā incidenta metodi iegūtajās atbildēs redzamas vairākas kritisko incidentu grupas dalījumā pēc saziņas jomām, kur notikušas situācijas ar latviešu valodas diskriminācijas pazīmēm vai lingvistiskā diskriminācija. Lielākās no šīm jomām ir: 1) darba tirgū gados jaunākiem cilvēkiem, kā arī tiem latviešiem, kuri uzauguši ārzemēs, bet uzsākuši dzīvi Latvijā; 2) medicīnas iestādēs un universitātēs, kuras sagatavo medicīnas darbiniekus (pacientiem un esošajiem un topošajiem medicīnas darbiniekiem); 3) ikdienas saziņā publiskajā telpā; 4) interešu izglītībā (sporta nodarbībās, treniņnometnēs, sporta skolās) un 5) privātajā sfērā, etniski jauktajās ģimenēs.

Tomēr, lai arī katrs otrais latvietis, kā to liecina pētījums, sazinoties ar krievu valodā runājošu cittautieti, nonācis lingvistiskās diskriminācijas situācijā, ne visi starpkultūru saziņas gadījumi ir saistīti ar diskrimināciju. Ir arī citi veidi, par kuriem respondenti pētījumā rakstījuši. Tā, sazinoties ar Latvijā dzīvojošo cittautieti, ir bijusi latviešu 1) lingvistisko robežu uzturēšana – valodas izvēle un 2) pielāgošanās jeb akomodācijas situācija. Piemēram, valodas izvēle ne vienmēr ir notikusi bez kādām problēmām, tomēr tā uzskatāma par valodas izvēles situāciju. Ieskatam dažu incidentu piemēri.

Kritiskais incidents Latvijas pilsonis nezina valsts valodu – mīts vai patiesība?

(2017. gads) 29  g.  v. pētniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docētāja; etniskā vai kultūras piederība incidentā iesaistītajai personai/ām: incidents ar krievvalodīgu pilsoni.

Latvijas Saeimas vēlēšanās biju vēlēšanu iecirkņa komisijas locekle Rīgā. Es instruēju

vēlētājus, kā pareizi aizpildīt vēlēšanu biļetenu. Vecāka krievu sieviete (ap 75 g. v.) jautāja

man ļoti dusmīgā balsī: Vai izstāstīsiet visu šo informāciju man krieviski?, bet es atbildēju:

Atvainojiet, bet šeit ir Latvija! Kundze kļuva gluži sarkana. Viņa uzskatīja, ka viņai ir

tiesības runāt (sazināties) citā valodā, lai arī viņa ir Latvijas pilsone.

Lūdzu, uzrakstiet iemeslu, kas radīja šo incidentu; kurš/a uzsāka pirmais/ā runāt, rīkoties?

Gados vecākā sieviete nebija apmierināta ar manu atbildi.

Kurš bija pats kritiskākais brīdis šajā situācijā?

Kad seniores seja kļuva gluži sarkana.

Kā beidzās šī situācija?

Seniore vienkārši aizgāja prom no manis un iemeta savu biļetenu urnā.

Kas notika pēc šī atgadījuma?

Visi cilvēki ap mums kļuva tādi domīgi, un varbūt viņi bija pārsteigti par Latviju un

Latvijas pilsoņiem.

Lūdzu, uzrakstiet galvenos secinājumus, kas radās, analizējot šo situāciju un to, kāda ir

Jūsu pieredze!

Ir jābūt savas valsts patriotam. Es konstatēju: nav nozīmes, kas rakstīts jūsu pasē, ir

svarīgi, kas jūs esat.

Kā, Jūsuprāt, jutās situācijas pārējie dalībnieki/dalībnieks par savu rīcību, uzvedību?

Ceru, ka viņi konstatēja to, ka nav normāli nākt balsot Saeimas vēlēšanās, bet nezināt

valsts valodu!

Kādi bija Jūsu nodomi šajā situācijā?

Domāju par citiem cilvēkiem, lai viņi sāktu aizdomāties.

Kā Jūs domājat, ko iemācījās situācijas otrā puse no šī atgadījuma?

Ceru, ka viņa aizdomājās, kas viņa ir.

Kā Jūs domājat, ko citi cilvēki var iemācīties no šī atgadījuma?

Latvijas valsts jau tā daudz ir cietusi. Vai Latvijas pilsoņiem nevajadzētu to cienīt?

Piecminūte skolā 

(2004) 40 g. v. skolotāja; etniskā vai kultūras piederība incidentā iesaistītajai personai/

ām: incidents ar krieviem.

1) Skolā notiek īsās skolotāju sanāksmes [sauktas arī par piecminūtēm]. Direktora

vietniece izglītības jomā (krieviete), ekonomējot laiku, runā krievu valodā.

Skolotāju kolektīvā ir gan krievietes, gan latvietes. Domāju, ka administrācijas

pārstāvei kolektīvā jārunā valsts valodā. Skolotājas  – latvietes  – neapmierināti

saskatās, taču skaļi neiebilst. Katru reizi klausīties informāciju un norādījumus

krievu valodā nav patīkami. Sabojāt attiecības ar skolas vadību arī negribas. Gāju

pie skolas direktores un teicu, ka šādas rīcības sekas var būt kritisks raksts rajona

laikrakstā, kur jau bija citi piemēri par valsts valodas likuma neievērošanu. Kopš tā

laika krievu valoda sanāksmēs skan retāk...

2) Svinīgā uzruna 12. klases izlaidumā skolā. Svinīgā pasākuma laikā vārdu lūdz

kādas SIA vadītājs, reizē – pilsētas domes priekšsēdētājas vietnieks (krievs). Viņa

mērķis  – izteikt pateicību skolas absolventiem, kuri strādājuši viņa uzņēmumā

(dalīja arī aploksnes). Uzruna notiek krievu valodā. Zālē daži nočukst: Kur ir

tulkojums? Atkal tas pats – es esmu varens un daru, kā gribu. Nekāda izskaidrošanās

pēc tam nenotika, bet mēs, latvieši, atkal jutāmies mazi savā valstī.

Nākamā grupā – akomodācijas jeb pielāgošanās situācija. Tā valodas izvēles modelī ir viena

no trīs valodas izvēles situācijām (no 1) valodas brīvas izvēles; 2) pielāgošanās; 3) asimilācijas situācijām). Pielāgošanās situācija valodas izvēles modelī parasti raksturīga minoritātēm. Tomēr, kā liecina autores pētījumi, Latvijā šādā situācijā samērā bieži atrodas latvieši kā valstsnācijas pārstāvji. Latvijas valodas izvēles modelis ir reverss rietumvalstu situācijai  – lingvistiskās diskriminācijas incidentos vērojama arī pielāgošanās citas valodas runātājam/iem Rietumvalstīs tas parasti ir raksturīgs minoritātēm. Valstsnācijas lingvistiskā uzvedība valodas izvēles situācijās ar pielāgošanos citas valodas runātājam arī liecina, ka joprojām neesam integrējušies Rietumeiropas telpā. Piemēram, incidents Izraus bez sāpēm,  kurā ir vērojamas arī lingvistiskās diskriminācijas pazīmes.

Izraus bez sāpēm

(2017) 35  g.  v. fizioterapeite (vecāku tautība: latviete, lietuvietis); etniskā vai kultūras

piederība incidentā iesaistītajai personai/ām: krieviski runājošais zobārsts.

2004. gada vasarā biju stāvoklī un man sāpēja zobs. Pēc palīdzības devos uz Daugavpils

zobārstniecības poliklīniku. Zobu nolēma nelabot un aizsūtīja mani pie rāvēja [zobārsta –

V. S.]. Zinot, ka medikamenti var ietekmēt manu [gaidāmo] mazuli (7. mēnesī), sēžot pie

rāvēja kabineta, nolēmu, ka raušu bez atsāpinātājiem. Izturēšu! Varonīgi iegāju, apsēdos

krēslā un gaidu, nu kaut vai: Labdien! RĀVĒJA platā mugura, sarunā iegrimušās māsiņas

jau rada spriedzi, un tad Rāvēja kungs pagriežas pret mani ar poti [šļirci – V. S.] rokās un

ver vaļā man muti, nu tik potēs… Es – šokā, aizsargājoties – rāvējam pa roku. Viņš izlamā

mani par histēriķi – krieviski, protams. Attaisnojoties ieminos, ka biju gatava bez zālēm

raut, jo domāju, ka, stāvoklī esot, nemaz nedrīkst aizrauties ar medikamentiem. Pretī sulīgi

dabūju – protams, krieviski – vai tad domājot, ka viņš akls, viņš visu ļoti labi redzot. Izsūtīja

mani ārā nomierināties un izdomāt, vai raušu to sāpošo zobu. Nu atkal sēdēju pie rāvēja

kabineta durvīm un stresaini riju asaras, centos atkal noskaņoties sāpošā zoba raušanai,

bet nu jau ar poti. Rūgtumu radīja ne tikai necieņa, bet arī apziņa – es ļoti labi būtu spējusi

izturēt raušanu bez tās dumjās potes, jo pēc dabas esmu nosvērta, ar augstu sāpju izturību

un iepriekš esmu labojusi zobus bez atsāpinātājiem. Galu galā  – sapotēja, izrāva, vairs

nesāp, bet atmiņā tas palicis uz ilgu laiku. Jāpiebilst, par valsts valodas lietošanu tobrīd

nemaz nedomāju, tobrīd svarīgi bija saprasties vispār – lai arī krieviski.

Latviešu valoda man nav nepieciešama

(2024) 52 g. v. medicīnas asistente; etniskā vai kultūras piederība incidentā iesaistītajai

personai/ām: krievvalodīgs Latvijas nepilsonis.

Saruna ar vīrieti, kaimiņu, 41 gadu vecu. Atnāca pie manis ar lūgumu iztulkot krievu

valodā uzrakstītu pilsētas domei adresētu iesniegumu. Jautāju, vai latviski uzrakstīt pašam

neizdevās? Atbildēja, ka nē, neprotot. Bildu, ka mēs taču dzīvojam Latvijā, jāciena valoda,

jāprot rakstīt un runāt vismaz sarunvalodas līmenī. Uz ko vīrietis atbildēja, ka Latvija ir

maza valsts un latviešu valodā runā tikai Latvijā, tāpēc mācīties to nav nekādas vajadzības.

Toties Krievija esot milzīga lielvalsts un krievu valodā runā daudzi, un Latvija Krievijai

ne blakus nestāv. Piebildīšu, ka šis vīrietis dzimis Krievijā, bet astoņdesmito gadu vidū ar

ģimeni pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Piekritu iztulkot dokumentu, un piebildu, ka latviešu valoda būs vajadzīga arī turpmākajā dzīvē Latvijā. Sarunas laikā bijām divatā.

Lūdzu, uzrakstiet iemeslu, kas radīja šo incidentu; kurš/a uzsāka pirmais/ā runāt, rīkoties?

Kaimiņš pirmais uzsāka sarunu, jo viņam bija nepieciešama palīdzība tulkošanā.

Saruna notika krievu valodā, jo latviski šis cilvēks neprata. Komunikācijā gan verbāli, gan

neverbāli biju korekta un lietišķa, izvairījos no asumiem, lai gan iekšēji izjutu nepatiku

pret šādu nostāju.

Kurš bija pats kritiskākais brīdis šajā situācijā?

Kad vīrietis paziņoja, ka latviešu valoda nav vajadzīga, ka to lieto Latvijā, bet krievu

valoda ir nozīmīga, ka visi ar viņu tāpat runā krieviski. Tā bija ļoti nepatīkama sajūta,

uztvēru to kā necieņu ne tikai pret valsti, bet arī pret sevi personīgi.

Kas notika pēc šī atgadījuma?

Pēc šī atgadījuma ar krievvalodīgajiem vairāk cenšos runāt latviski.

Lūdzu, uzrakstiet galvenos secinājumus, kas radās, analizējot šo situāciju un to, kāda ir

Jūsu pieredze!

Šis gadījums pierāda to, ka mūsu valstī ir diezgan daudz nelojālu cilvēku, kas

veicina sabiedrības šķelšanos. Tas ir arī negatīvs padomju laika mantojums, arī Latvijas

iedzīvotājiem vairāk būtu jāizrāda cieņa pret savu valodu, runājot ar citu tautību

cilvēkiem, pie kam ne augstprātīgi, bet korekti, pastāvot par savu dzimto valodu.

Kad un kā Jūs konstatējāt, ka šis atgadījums Jums deva īpašu pieredzi?

Kopš tā laika ir pagājuši pāris gadi, šī pieredze un secinājumi radās tajā pašā brīdī. Tā

bija nepatīkama sajūta, kad apzinies, ka ir cilvēki, kuriem vienalga par latviešu valodu.

Šādas pieredzes radītie secinājumi saasina vēlmi cīnīties par to, lai maksimāli daudz

cilvēku runātu latviski.

Kādi bija Jūsu nodomi šajā situācijā?

Turpmāk vairāk runāšu latviski.

Kā Jūs domājat, ko iemācījās situācijas otrā puse no šī atgadījuma?

Domāju, ka neko, jo viņš līdz šim ir varējis iztikt bez latviešu valodas.

Kā Jūs domājat, ko citi cilvēki var iemācīties no šī atgadījuma?

To, ka jārada patriotiskāka gaisotne, jāizjūt lepnums par savu valodu, vismaz uzreiz

nepārejot uz krievu valodu, jo, tikai lietojot valodu, var to iemācīties

Pielāgošanās grupas kritisko incidentu biežākais iemesls tomēr ir bijis tas, ka darba pienākumu veikšanai darba ņēmējam bez īpaša pamatojuma tiek pieprasīta noteiktas svešvalodas  – parasti krievu valodas  – prasme. Iepriekš – padomju okupācijas periodā – tā bija pašsaprotamība  – ja krievu valoda apgūta, tā bez ierunām jālieto, un to arī lietoja. Pašlaik tas vairs nav arī iespējams, jo lielai daļai jauniešu nav krievu valodas prasmes. Krievu valodas pieprasīšana notiek arī gadījumos, kad uzņēmuma darbības specifika nav saistīta ar pakalpojumu sniegšanu ārvalstu klientiem vai sadarbības partneriem. Pat vairāku ES oficiālo valodu pratējiem Rīgā, Jūrmalā u.  c. lielajās pilsētās ir grūti atrast darbu, ja viņi neprot krievu valodu. Tas liecina par padomju okupācijas periodā izveidoto praksi, kurā krievu valodai piešķirta īpaša nozīme.

Tā kā šis ir longitudināls pētījums, kas veikts, aptverot divus gadu desmitus kopš 2004. gada, var novērot, ka lingvistiskās diskriminācijas gadījumu skaits ievērojami pieaudzis pēdējo desmit gadu laikā. Pārsteidzoši ir tas, ka aptuveni pusē visu kritisko incidentu vērojamas lingvistiskās diskriminācijas pazīmes latviešu valodas lietošanas dēļ jeb katrs otrais latvietis ir saskāries ar situāciju, kura ir diskriminējoša vai kurā ir lingvistiskās diskriminācijas pazīmes. Tas izskaidrojams ar 1) darba tirgū pieaugošo prasību labi prast krievu valodu; šādu situāciju rada valsts valodas pozīciju stiprinošo likumu neizpilde; 2) latviešu valodas nepratēju īpatsvara palielināšanos (pēc uzturēšanās atļauju iegādes un mazatalgotu darbinieku augstā pieprasījuma tautsaimniecībā, piemēram, celtniecībā, sabiedriskajā ēdināšanā, loģistikā, palielinājies imigrējušo īpatsvars no Ukrainas un citām bijušajām PSRS republikām); 3) reverso modeli valodas izvēlē, kad nevis mazākumtautības pielāgojas valsts valodā runājošajiem, bet biežāk pielāgojas paši valstnācijas pārstāvji; 4) daudzu iedzīvotāju vēlīno atklāsmi  – tikai pēc Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā  – par Latvijā jau ilglaicīgi pastāvošo latviešu lingvistisko diskrimināciju un sabiedrības divvalodības nevēlamību.

[1] Kritiskos incidentus pilnībā skat. Skujiņa, V., 2025. Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā. Padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā. Rīga.

[2] Raksts turpina iepriekšējos rakstos (šajā interneta vietnē) aizsākto tēmu par latviešu valodas diskrimināciju Latvijā (raksti 7. februārī, “Latviešu valodas diskriminācija mūsdienās”, Krievu valodas dominance un latviešu valodas diskriminācija, 8. janv.).

[3] Psihologa Džona Flanagana izstrādātā metode.