Latviešu valoda starpkultūru komunikācijā Latvijā: cittautiešu atbildes

Raksta autore - sociolingviste Vineta Skujiņa

Raksts turpina iepriekšējos rakstos [1] aizsākto tēmu, kas aplūkota pētījumā Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā. Padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā (2025) [2]. Dalījumā pēc etniskās/lingvistiskās piederības ir divas lielākās grupas – latvieši un Latvijā dzīvojošie cittautieši. Ilglaicīgā (2004–2024) pētījuma centrā ir latviešu kritiskie incidenti [3] saziņā ar cittautiešiem Latvijā. Pētījumā vienu no izmantotajām metodēm raksturoja kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere: “[..] sociolingviste Vineta Skujiņa deva iespēju izteikties (no angļu v. giving voice) tiem, kurus diskriminē un pazemo pašu valstī.” Tiešām pētījumā vairums incidentu ir bijuši saistībā ar valodas jautājumiem Latvijas divvalodīgajā sabiedrībā, kur dominē latviešu un krievu valoda un kas joprojām ir neatrisināti un reizēm arī nerisināti jautājumi (piemēram, vilcināšanās valsts izglītības pārejā uz valsts valodu valsts finansētajās skolās un pirmsskolas mācību iestādēs, tulku sagatavošanas un nodrošinājuma problēmas, piemēram, veselības aprūpes institūcijās, tuvredzība ar to skolu strukturālo pārveidi, kurās krievu valoda joprojām dominē, u. tml.). Atbilžu materiāls ļauj ne tikai salīdzināt etnisko un/vai lingvistisko grupu atbildes, bet arī salīdzināt tās laika gaitā un konstatēt, kura tematika no jauna nākusi klāt un kas mainījies latviešu un cittautiešu grupas atbildēs.

Ar valodu saistīto kritisko incidentu grupā var vērot 1) latviešu lingvistiskās uzvedības maiņu no pielāgošanās uz savas valodas izvēli, kas galvenokārt vērojams pētījuma beidzamajos posmos no 2016. gada; 2) situācijas ar izteiktām lingvistiskās diskriminācijas pazīmēm Latvijas darba tirgū; 3) diskomfortu publiskajā telpā, lietojot latviešu valodu; 4) latviešus akomodācijas jeb pielāgošanās situācijā.

Pētījumā cittautiešu grupa veido aptuveni 20,0 % no visiem respondentiem. Aptaujātajiem cittautiešiem vienojošās raksturīgās iezīmes ir vairākas. Jau pirmajā posmā (2004-2006) krieviski runājošo cittautiešu kritiskajos incidentos (KI) atšķirībā no latviešu respondentu grupas ir virsraksti pirmajā personā: Es neko nesaprotu, Es tevi nesaprotu u. tml. Cittautiešu rakstītie kritiskie incidenti liecina, ka viņiem ir raksturīgs lielāks etnocentrisms, nekā tas ir latviešu grupā. Krievu valodā runājošo dažādu tautību cittautiešu aprakstītie incidenti galvenokārt ir par savu etnisko un/vai lingvistisko grupu. Salīdzinājumam – pētījuma latviešu grupā ir vērojami incidenti arī par citu etnisko grupu starpkultūru incidentiem un biežāk vērojama empātija pret citas kultūras grupas cilvēkiem. Šai sakarā citāts no kādas latvieša KI anketas: Krievvalodīgie izjūt diskrimināciju, jo vāji prot latviešu valodu, tāpēc latviešu valoda [viņiem] jāapgūst skolās jau no 1. klases. Paši latvieši ierobežo sevi latviešu valodas izvēles jautājumā.

Krievu un citu krieviski runājošu mazākumtautību pārstāvju atbildēs vērojams arī aizvainojums, neizpratne, kāpēc Latvijā ikviens nav bilingvāls jeb divvalodīgs savā un krievu valodā un kāpēc ar viņiem nav runāts krieviski. Cittautiešu aizpildītajās KI anketās, kurās norādīti valodas grupas incidenti, raksturota cittautiešu saziņa ar Latvijā dzīvojošajiem ārvalstniekiem; nosodījums par to, ka latvietis saziņā vēlas vispirms un/vai tikai dzirdēt latviešu valodu vai ka latvietis (veikala kasieris) ir pasīvs bilingvs, resp., saprot saziņas partneri – krieviski runājošo –, bet runā ar viņu tikai latviski. Pasīvais bilingvisms, lai arī ne visiem patīkams, ir viens no saziņas veidiem ceļā uz latviešu valodas dominanci sabiedrībā ar multilingvāliem indivīdiem. 

Šajā grupā nav vērojami kritiskie atgadījumi par latviešu diskriminēšanu, bet salīdzinājumam – latviešu grupā ir incidenti par to, ka cittautietis ticis aizvainots: viņš centies runāt latviski, tomēr steigas dēļ, piemēram, pārdevēja sarunā ar viņu pārgājusi uz krievu valodu (piem., kritiskajā incidentā Neiecietība (2017):

22 g. v. latviete, studente; etniskā vai kultūras piederība incidentā iesaistītajai personai/ām: krievvalodīgais ar minimālām latviešu valodas prasmēm.

Situācija risinās ātrās ēdināšanas iestādē Woki-toki. Stāvēju rindā, priekšā atradās vīrietis (apm. 45–50 gadi), kurš ar spēcīgu akcentu latviski mēģināja pasūtīt izvēlēto ēdienu. Viņam tas aizņēma ilgāku laiku kā citiem pircējiem. Tā iemesla dēļ pārdevēja (sieviete ap 25 g.) kļuva nepacietīga un neiecietīga, momentā rupjā izteiksmē pārgāja uz krievu valodu. Vīrietis nopūtās un padevās, tāpēc turpināja savu pasūtījumu veikt krievu valodā.

Lūdzu, uzrakstiet iemeslu, kas radīja šo incidentu; kurš/a uzsāka pirmais/ā runāt, rīkoties?

Iemesls bija tas, ka pulkstenis bija ap 12.00, kas ir pusdienlaiks, līdz ar to bija daudz pircēju un garas rindas. Pārdevēja centās klientu apkalpot pēc iespējas ātrāk.

Kurš bija pats kritiskākais brīdis šajā situācijā?

Tas, ka vīrietim, ļoti cenšoties, nebija iespēja izmantot un uztrenēt savas latviešu valodas zināšanas.

Kā beidzās šī situācija?

Vīrietis samierinājās ar neiecietību un veica savu pirkumu, izmantojot krievu valodu. [..] ([2])

Pētījums liecina, ka latviešiem vērojama lielāka empātija pret cittautiešiem, un valodas lietojuma jautājums latviešiem ir sensitīvs gan sevis, gan cita cilvēka sakarā.

Bieži cittautiešu anketās sastopamas atziņas: jo vairāk svešvalodu cilvēks zina, jo vieglāk viņam klāsies dzīvē, piemēram, KI par to, ka latviešu valodas neprasmes dēļ puisis netiek pieņemts sporta komandā, viņa komandas biedram – krievam – bijis sāpīgi to redzēt; incidents starp augstskolas docētāju un studenti, kura, lai arī absolvējusi mazākumtautību skolu ar bilingvālās izglītības programmu, neprot latviešu valodu, tādēļ augstskolas diplomu saņemt nevar. Viņa dodas uz citu Latvijas augstskolu, kur viss nokārtojas – tikai diemžēl bez latviešu valodas prasmes.

Incidents, kad latviešu jaunieši izsaka nepatiku cittautiešiem par krievu valodas lietošanu, un izlīgums pēc tā; vecāks cilvēks, kurš neprot latviski, un sociālais darbinieks, kurš neprot vai nevēlas ar viņu runāt krieviski; kādā citā incidentā krievu jaunieši saprot, ka nevajag tik skaļi uzvesties, jo latvieši to var uztvert kā izsmiešanu; sašutumu izraisījis konflikts, kad viesmīle atnesusi ēdienkarti latviešu valodā kādam citam, krieviski runājošam cilvēkam. Kad viņš jautājis pēc ēdienkartes krieviski, apkalpotāja teikusi, ka nesaprot krievu valodu, un turpinājusi runāt latviski. Viņas konsekventā lingvistiskā uzvedība radījusi pārsteigumu respondentam – incidenta aprakstītājam.

Iemesls konfliktam bijis viesmīles atteikšanās runāt krieviski un palīdzēt klientam. Kā kritiskākais mirklis minēts tas brīdis, kad jauniete turpinājusi runāt latviski, lai arī apmeklētājs jautājis pēc citas viesmīles. Apmeklētājs ir izsaucis restorāna pārvaldnieku. Incidenta autors iemeslu tam, ka meitene runājusi latviski ar krievu valodā runājošu cilvēku, min to, ka meitenei varbūt bijis slikts garastāvoklis, nepieminot un varbūt pat nepieļaujot domu, ka viņa varētu arī neprast krievu valodu vai arī ir labi informēta par Latvijas valodas situācijas problemātiku. Viņš norāda, ka vajadzējis uzreiz pasaukt kādu krieviski runājošo, nevis eskalēt situāciju, turpinot saziņu latviski, un uzskata, ka krieviski runājošajam vīrietim, kurš ir bijis pārāk emocionāls, vajadzējis atvainoties par savu emocionalitāti. Secinājums incidenta noslēgumā: cik svarīgi ir tas, lai tiktu pārdomāts, pirms runā, un pārdomāts katrs vārds, pirms tas tiek pateikts.

Pirmā posma (2004–2006) incidentos cittautiešu valodas incidentu grupā krievvalodīgs cittautietis identificēts kā nav mūsu krievs, jo viņam bijusi Latvijas krievu valoda ar latviešu valodas ietekmi jeb interferenci. Respondents secina, ka Latvijas krievu valoda un kultūra atšķiras no valodas un kultūras Krievijā. Pētījuma otrajā posmā (2010–2012) cittautiešu grupā aptuveni puse jeb 57,0 % cittautiešu respondentu aizpildīto anketu ir par valodas jautājumu. Beidzamajos divos posmos no aizpildītajām anketām tādu ir ap 70,0 % no cittautiešu atbildēm. Ir vērojama interese par multilingvismu, piemēram, ir atskārsme: prast četras valodas nav limits, mēs varam vairāk u. tml.

Otrajā posmā cittautiešu grupā valodas incidentos (57%) vērojami pielāgošanās gadījumi latviešiem, piemēram, secinājumi, ka augstskolā labāk runāt latviski. Cittautiešu grupas respondentu atbildēs ir arī incidenti ar Latvijā dzīvojošajiem kurdiem, kuri nav pratuši angļu valodu.

Trešajā posmā (2016–2018) pirmo reizi atbildēs vērojama tautība latvietis respondentiem, kura vecāki ir krievi, baltkrievi, poļi utt. Šie respondenti pētījumā papildina latviešu grupu, tādējādi samazinot cittautiešu īpatsvaru pētījumā. Trešajā posmā ir arī vērojams, ka respondents, kura vecāki ir latvietis un ukrainiete vai abi vecāki ir baltkrievi, sevi tomēr uzskata par krievu. Ir arī kāda respondente poliete, kuras abi vecāki ir baltkrievi. Pētījumā ir cittautieši, kuri norādījuši arī divas tautības (piemēram, krievs/kolumbietis). Par primāro uzskatīju pirmo nosaukto tautību. Trešajā un ceturtajā (2022–2024) posmā ir arī daudz neaizpildītu anketu. Domājams, ka cittautiešu respondenti studenti anketās nav vēlējušies izpaust savu latviešu valodas prasmes līmeni un varbūt arī kautrējušies no savas rakstu prasmes latviešu valodā. Šajā grupā visos posmos ir visvairāk nederīgu anketu: respondenti, iespējams, nav izpratuši, kas ir kritiskais incidents, vai arī anketas aizpildītas nepilnīgi. Cittautieši anketas aizpildījuši arī angliski.

Kā liecina minētais pētījums, Latvijas starpkultūru komunikācijā latviešiem līdz šim dominē problēmas, kas rodas saziņā ar cittautiešiem lietojot latviešu valodu. No tā var secināt, ka komunikācija gan latviešiem, gan citiem latviski runājošajiem ir problemātiska tieši sabiedrībā pastāvošās divvalodības (latviešu un krievu valodā) dēļ. Kā liecina pētījuma anketu materiāli, cittautiešiem valodas jautājums arī ir ļoti būtisks, bet tas lielākoties saistīts ar nepatiku pret sabiedrības divvalodības ierobežošanu. Risinājumi ir, piemēram, 1) informēt cittautiešus par latviešu izjūtām starpkultūru komunikācijā, kad latviešu valoda lietota netiek, 2) ar mediju palīdzību aktualizēt joprojām akūto latviešu valodas diskrimināciju, tai pat laikā 3) mazinot pašreiz tik populāro latviešu valodas jautājumu izmantošanu sava politiskā kapitāla ieguvei, no kura latviešu valodas pozīcijas neuzlabojas.    

[1] Raksts turpina iepriekšējās publikācijās šajā blogā aizsākto tēmu par latviešu valodas diskrimināciju un starpkultūru komunikāciju Latvijā (raksti 7. aprīlī, “Latviešu valoda starpkultūru komunikācijā Latvijā”, 7. februārī, “Latviešu valodas diskriminācija mūsdienās”, 8. janvārī, “Krievu valodas dominance un latviešu valodas diskriminācija).

[2] Skujiņa [Poriņa], V., 2025. Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā. Padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā. Rīga.

[3] Psihologa Džona Flanagana izstrādātā metode.