Latviešu valodas diskriminācija mūsdienās

Raksta autore: Vineta Skujiņa

PSKP okupācijas veicinātā rusifikācija nekrievu padomju republikās atstāja ilglaicīgas sekas, ar kurām saskaramies joprojām. Būtiskākās ir sabiedrības divvalodība, latviešu lingvistiskā diskriminācija un lingvistiskā uzvedība. Tās analizētas no 2004. gada līdz 2024. gadam pētījumā Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība. Padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā [1]. Tajā izmantotā KI metode izrādījās piemērota, lai – atšķirībā no anketēšanas, intervijām, statistisko datu analīzes, valodas apguves datu analīzes u. c. metodēm – pētītu indivīda lingvistisko uzvedību valodas izvēles situācijās; kā arī ļāva ieraudzīt citus, ar tradicionālajām socioloģijas un sociolingvistikas metodēm grūti identificējamus, latviešu valodas lietojuma un starpkultūru saziņas jautājumus.

Raksta autores sociolingvistiskā pētījuma četru posmu rezultāti liecina, ka nepatīkamākās situācijas dzīvē jeb t. s. kritiskos incidentus starpkultūru komunikācijā Latvijā latvieši izjutuši, sazinoties vai cenšoties sazināties tieši valsts valodā. Šī iemesla dēļ viņi izjutuši atšķirīgu attieksmi, psiholoģisku spiedienu, emocionālu, sociālu vai pat fizisku kaitējumu tieši latviešu valodas lietošanas dēļ ar Latvijā  dzīvojošu cittautieti. Anonīmajā anketēšanā ar kritiskā incidenta metodi iegūtajās atbildēs redzamas vairākas kritisko incidentu grupas dalījumā pēc saziņas jomām, kur notikušas situācijas ar latviešu valodas diskriminācijas pazīmēm vai lingvistiskā diskriminācija. Tās ir šādās jomās:

1) darba tirgū gados jaunākiem cilvēkiem, kā arī tiem latviešiem, kuri uzauguši ārzemēs, bet uzsākuši dzīvi Latvijā; 2) medicīnas iestādēs un universitātēs, kuras sagatavo medicīnas darbiniekus (pacientiem un esošajiem un topošajiem medicīnas darbiniekiem); 3) ikdienas saziņā publiskajā telpā; 4) interešu izglītībā (sporta nodarbībās, treniņnometnēs, sporta skolās) un 5) privātajā sfērā, etniski jauktajās ģimenēs.

Ar valodu saistīto kritisko incidentu lielākajā daļā, kurus aizpildījuši latviešu respondenti, ar nedaudziem izņēmumiem, dominē brīvības cīnītāja Gunāra Astras doma, kas viņa Pēdējā vārdā (1983) [2] izteikta vairākkārt: Man sāp, un es jūtos pazemots.

I

Piemēram, 2025. gadā Rīgas valstspilsētas Īpašuma departamenta nu jau bijušās darbinieces – jaunās arhitektes (26 g. v.) – kritiskajā incidentā. Viņa bija piedzīvojusi savu kritiskāko atgadījumu starpkultūru saziņā Latvijā – lingvistisko diskrimināciju Rīgas valstspilsētas pašvaldības institūcijā, kur arhitektes saziņa notikusi ar krievu valodā runājošajiem. Lingvistiskās diskriminācijas dēļ arhitekte izvēlējās atstāt amatu. Šis gadījums arī ilustratīvi parāda to, ka indivīda lingvistiskā attieksme ir maznozīmīga, lai turpinātu savu darbu tur, kur krievu valoda joprojām ir pašsaprotamība. Publicēju saīsinātu kritisko incidentu (pilnībā to skat. [1]):

“Uzsākot darba attiecības Rīgas valstspilsētas Īpašuma departamentā, nereti saskāros ar situāciju, kad darba vidē manā klātbūtnē tika lietota krievu valoda, darba kolēģiem zinot, ka es ne runāju, ne saprotu krievu valodu.

Turpat man vienkāršā sarunā darba vadītāja (sieviete, latviete ap 60 gadiem) uzdeva jautājumu, vai saprotu / runāju krievu valodā. Es atbildēju noliedzoši, kam sekoja it kā mierinošs teikums: Neuztraucies, iemācīsies.”

Atgadījuma detaļas.

“Darba kolēģi smejoties runāja, ka lielākoties neviens celtnieks nerunā un nesaprot latviešu valodu. Ar to saskāros katru dienu. Pārsvarā krievvalodīgie, savā starpā runājot par darba lietām, izmantoja krievu valodu, radot man ne visai patīkamu atmosfēru, jo, piemēram, es krievu valodu nesaprotu. Tādējādi rodas situācija, kur viens no mums ir neziņā, par ko vispār ir runa. Citu cilvēku šāds jautājums, iespējams, nemaz nesadusmotu un neizraisītu nekādas emocijas. Man gan tas radīja ļoti lielu nepatiku un lika pārdomāt, vai kolektīvam, kurā strādāju, maz ir kādas kopīgas vērtības saistībā ar Latviju.

Ir ārkārtīgi skumji. Vēl joprojām nevaru aptvert, ka Rīgas pašvaldības iestādē kas tāds vispār notiek un ir atļauts un ka lielākā daļa uz to joprojām piever acis. Par kādu vispār latvisku vidi var būt runa, ja liela daļa tāpat piekāpjas un nepastāv ne par ko? Tāda divkosība gan no vadības puses, gan pašiem darbiniekiem.” 

Kurš bija pats kritiskākais brīdis šajā situācijā?

“Manā klātbūtnē kolēģi runāja krieviski. Es biju neziņā, par ko viņi runā, jo nesaprotu krieviski. Kad darba vadītāja man mierinot pateica, lai neuztraucos, ka krievu valodu iemācīšos. Tas mani atstāja pilnīgā neizpratnē.”

Kā beidzās šī situācija? (Vai notika vienošanās, atvadīšanās, izlīgums u. tml.?)

“Es atbildēju: Drīzāk celtnieki beidzot iemācīsies latviešu valodu. Nekāda atvainošanās nenotika, jo, manuprāt, darba vadītāja nemaz neuzskata, ka kaut kas tika pateikts nepareizi. Manuprāt, tas arī netika teikts aiz ļauna prāta, vairāk aiz neaizdomāšanās un vienkāršas nezināšanas, ka šādi teikumi varētu kādu nepiemēroti aizskart šādā situācijā.”

Kas notika pēc šī atgadījuma?

“Kā jau minēju, atvainošanās nebija. Šo atgadījumu es izstāstīju personāla daļas darbiniecēm, bet tālākas rīcības nebija.”

Ko Jūs tieši ieguvāt un iemācījāties no šī atgadījuma?

“Es sapratu, ka bieži vien šādi komentāri, kas šķiet aizvainojoši man, nešķiet aizvainojoši citiem vai nemaz nav bijuši aiz ļauna prāta izteikti. Tā vienkārši ir katra cilvēka vērtību skala un attieksme pret Latvijas valsts valodas izmantošanu darba vidē Latvijā.”

Jautājumi par Jūsu pieredzi:

Kad un kā Jūs konstatējāt, ka šis atgadījums Jums deva īpašu pieredzi?

“Man pirmo reizi nācās saskarties ar situāciju, kurā krievu valoda tik ļoti dominē darba vidē, tāpēc uzskatu, ka šī pieredze deva ieskatu, kā ir strādāt krievvalodīgo dominējošā darba vidē. [..]”

Kā izjutāt situācijas dalībnieka uzvedību? Kādi bija Jūsu nodomi šajā situācijā?

“Vadītāja nejutās ne vainīga, ne satraukta. Viņai likās, ka joks ir izdevies. Es biju bēdīga un ļoti dusmīga, jo, manuprāt, šajos jautājumos jābūt ļoti skaidrai nostājai (es arī par šādām lietām nejokoju), lai vispār saprastu otra cilvēka vērtību skalu. Manuprāt, nevar būt tik vieglprātīga attieksme pret valsts valodu, sevišķi pašvaldības iestādē. [..]”

Kā Jūs domājat, ko citi cilvēki var iemācīties no šī atgadījuma?

“Noteikti jāizveido iekšējās kārtības noteikumi darba vidē valsts iestādē, kur jābūt specifiskam punktam par valsts valodu. Arī mums pašiem jābūt uzstājīgākiem un pašpārliecinātākiem par savas valsts valodu.”

Daudzās kritiskajās starpkultūru situācijās ir vērojama pielāgošanās, līdztekus valodas brīvai izvēlei vai  asimilācijai. Pielāgošanās situācija valodas izvēles modelī parasti raksturīga minoritātēm (skat. [3]). Tomēr, kā liecina šī raksta autores pētījumi, Latvijā šādā situācijā samērā bieži atrodas latvieši kā valstsnācijas pārstāvji (skat. [4; 5; 6] u. c.). Latvijas valodas izvēles modelis ir reverss rietumvalstu situācijai – lingvistiskās diskriminācijas incidentos vērojama arī pielāgošanās citas valodas runātājam/iem. Rietumvalstīs tas parasti ir raksturīgs minoritātēm. Valstsnācijas lingvistiskā uzvedība valodas izvēles situācijās ar pielāgošanos citas valodas runātājam (arvien biežāk – angļu u. c. svešvalodas runātājam) arī liecina, ka joprojām neesam integrējušies Rietumeiropas telpā, jo pielāgošanās citas valodas runātājiem notiek samērā bieži, kas Rietumvalstu valstsnācijām nav raksturīgi. Daži piemēri minētajam.[1] 

II

Incidentā Mikroklimats darbavietā (2024) 29 g. v. IT jomas speciālists; etniskā vai kultūras piederība incidentā iesaistītajai personai/ām: krievu tautības cilvēki:

Latvijā izveidotā uzņēmumā, krieviski nodarbināto personu vairākuma dēļ, galvenā saziņas valoda ir krievu valoda. Notiek liela tieši krieviski runājošo personu nodarbināšana. 

Kurš bija pats kritiskākais brīdis šajā situācijā?

“Krievu valodas izmantošana no vadības puses svētku un citu pasākumu laikā. Nodarbinātie respektē vadību. Attiecīgi, vadības pienākums būtu rādīt priekšzīmīgu rīcību un izvairīties no pilnīgas krievu valodas lietošanas pasākumu laikā un saziņā ar pašiem uzņēmuma darbiniekiem.”

Ko Jūs tieši ieguvāt un iemācījāties no šī atgadījuma?

“Nedaudz uzlabotas krievu valodas zināšanas, bet nesaskatu to kā jebkādu ieguvumu savā ikdienas dzīvē.”

III

Incidentā Darbā (2017) 20 g. v. students; etniskā vai kultūras piederība incidentā iesaistītajai personai/ām – krievs:

“Es, latvietis, strādāju savas valsts darbā – devu cilvēkiem informāciju par tehnoloģijām, kuras bija pieejamas veikalā. Pārsvarā cilvēki, kurus apkalpoju, bija krievi. Krievu valodu ļoti vāji pārzinu, tā rezultātā darbā radās mazas problēmas.”

Lūdzu, uzrakstiet iemeslu, kas radīja šo incidentu; kurš/a uzsāka pirmais/ā runāt, rīkoties?

“Iemesls pavisam vienkāršs – cilvēku interesē prece, viņš pasauc preces pārstāvi, respektīvi, mani.”

Kurš bija pats kritiskākais brīdis šajā situācijā?

“Tas, kad savā valstī jāprot sveša valoda un jārunā tajā. Informāciju par produktu pārzināju latviešu valodā, bet ne krievu valodā, valodas trūkuma dēļ.”

Kā beidzās šī situācija?

‘Bija īpašs gadījums, kad cilvēks pateica, ka no manis neesot te, veikalā, jēgas, jo Latvijā neprotu krievu valodu.”

Kas notika pēc šī atgadījuma?

“Nekas, paliku kā muļķis stāvam.”

Lūdzu, uzrakstiet galvenos secinājumus, kas radās, analizējot šo situāciju un to, kāda ir Jūsu pieredze!

“Tas, ka jāprot krievu valoda, lai dzīvotu labi Latvijā.”

Kad un kā Jūs konstatējāt, ka šis atgadījums Jums deva īpašu pieredzi?

“Nesaukšu šī incidenta noslēgumu par kādu īpašu pieredzi, tā gadās.”

IV

Incidentā Latviski runājošs bērns Daugavpils slimnīcā (2017) 35 g. v. galvenā grāmatvede latviete sazinājusies ar krievu valodā runājošajiem cilvēkiem.

“Man ir divi bērni, vecākajai meitai (mācās otrajā klasē) radās pēcgripas komplikācijas, bija jābrauc uz Daugavpils slimnīcu. Vīrs – aizņemts darbā, man otrs – mazāks bērns. Meitu nācās atstāt slimnīcā, kam viņa labprāt piekrita, jo katru dienu braucu ciemos. Bija arī blakus mamma meitenītei, kura saprata latviešu valodu. Latviešu valodu saprata arī daktere, bet liela daļa māsiņu un sanitārītes nerunāja latviski. Gripas dēļ neļāva braukt katru dienu pie bērna, otru mammu izrakstīja, bet bērni, kurus ielika palātā, arī nemaz nerunāja latviski, kaut gan bija vecāki par manu meitu un no pirmās klases mācījās latviešu valodu. Bija brīži, kad meita ļoti pārdzīvoja, ka viņu kaunina par to, ka nesaprot krieviski. Labi, ka viņa ir tāda, kas ātri attopas. Zvanīja man, deva klausuli māsiņām vai meitenēm, kas palātā, un lūdza, lai pasaku, kas sakāms. Nav jau tā, ka baigais incidents, bet turpmāk būtu bail bērnus atstāt vienus slimnīcā.”

Lūdzu, uzrakstiet iemeslu, kas radīja šo incidentu; kurš/a uzsāka pirmais/ā runāt, rīkoties?

“Domāju, ka sākums tomēr ir tajā, ka Latvijā nezina latviešu valodu. Daugavpilī tas ir ļoti bieži. Krievvalodīgie nereti izvairās apkalpot vai uzsāk komunikāciju krievu valodā, kuru zinu labi, bet pārsvarā – par ikdienišķām lietām.”

Kurš bija pats kritiskākais brīdis šajā situācijā?

“Gripas karantīna, es nevaru iet pie bērna, bērns raud, jo nesaprot, ko viņam darīs.”

Kā beidzās šī situācija? 

“Runāju ar personālu pa telefonu, tulkoju, konfliktu neveicināju.”

Lūdzu, aprakstiet iepriekš notikušās situācijas, kas varēja ietekmēt šo situāciju!

“Droši vien problēmas ir tajā, ka latviešu valodu tomēr skolās māca ļoti slikti. Domāju – mazākumtautību skolās.”

Kas notika pēc šī atgadījuma? 

“Man atvainojās daktere, kas zināja latviešu valodu, un atļāva lieku dienu aiziet pie bērna karantīnas laikā.”

Ko Jūs tieši ieguvāt un iemācījāties no šī atgadījuma?

“Secinājums ir tāds, ka kvalificētākie kadri vienmēr zina valodas vai iemācās tās. No mazāk kvalificētā personāla to grūti prasīt, ja alga nav atbilstoša. Bet būtu jauki, ja skolās tomēr labāk mācītu latviešu valodu, jo nodokļus mēs par to maksājam un algas arī.”

Kā, Jūsuprāt, jutās situācijas pārējie dalībnieki/dalībnieks par savu rīcību, uzvedību?

“Domāju, ka neveikli, jo uztraucās par sekām, tomēr skaļas pretenzijas necēlu. Bērni mēģināja vainot manu bērnu tajā, ka nezina valodu.”

Kā izjutāt situācijas dalībnieka uzvedību?

“No bērniem – skumji. Pārējie – centās.”

Kādi bija Jūsu nodomi šajā situācijā?

“Lai mans bērns nejustos atstumts un nesaprasts, nezinošs.”

Kā Jūs domājat, ko iemācījās situācijas otrā puse no šī atgadījuma?

“Domāju neko jaunu, tā nav vienīgā situācija, līdzīgas ir bijušas citām latviski runājošo ģimenēm.”

V

Incidentā Krievu valodas uzspiešana (2024) 18 g. v. skolniece, arī – klientu apkalpotāja veikalā; etniskā vai kultūras piederība incidentā iesaistītajai personai/ām: incidents noticis ar Latvijā dzīvojošu krievieti:

“2024. gadā vasaras brīvlaikā strādāju veikalā Jūrmalā. Sākot darbu, darba līgumā bija jau pieminēts, ka ir jāzina mazākumtautību valoda – krievu (ja to neprot, no algas prēmijas noņemtu papildsamaksu). Veikalā jāpalīdz klientiem, jāsasveicinās, jāpajautā, vai vajadzīga palīdzība u. tml. Vienmēr to daru latviski. Taču, kad pieeju klāt pircējiem, lielākā daļa pircēju skarbi atbild kaut ko krieviski. Mēģinu tad pāriet uz angļu valodu vai latviski izburtot, parādīt ar žestiem, taču tas neizdodas. Šie paši pircēji parasti pēc tam iet pie kolēģēm un laipni sarunājas krievu valodā. Viens no piemēriem: Piegāju pie pircējas, vecumā 40+, kura bija ar vīru un skatījās kurpes. Es pajautāju, vai vajadzētu palīdzēt ar kurpju izmēriem. Kad pat nebiju pabeigusi teikumu, sieviete skaļi ieteicās: Ņiet, ruski! Ņiet, ingliski! [Nē, krieviski! Nē, angliski! – krievu val.] un iesmējās, pagriežoties pret vīru. Pēc tam gāja pie manas kolēģes, prasīja viedokli krieviski, mērīja kurpes un smējās.”

Kurš bija pats kritiskākais brīdis šajā situācijā?

“Kritiskākais brīdis bija, kad sieviete vēlāk laipni sarunājās ar manu darba kolēģi savā valodā – krievu.”

Kā beidzās šī situācija? 

“Strādājot parasti nemēģinu strīdēties vai turpināt sarunu. Savu laiku ieguldu klientos, kas nesarunājas krieviski.”

Kas notika pēc šī atgadījuma? 

“Es aizgāju netālu sakārtot drēbes. Redzēju, ka sieviete sačukstējās ar savu vīru.”

Ko Jūs tieši ieguvāt un iemācījāties no šī atgadījuma?

“No šiem atgadījumiem iemācījos, ka nevajag šādus notikumus ņemt pie sirds.”

Kad un kā Jūs konstatējāt, ka šis atgadījums Jums deva īpašu pieredzi?

“Kad strādājot notikumi atkārtojās. Parasti paši pircēji negrib iesaistīties sarunā, ja nemainu latviešu valodu uz krievu valodu. Nezinu, kā būtu, ja es prastu runāt krieviski.”

Kā, Jūsuprāt, jutās situācijas pārējie dalībnieki/dalībnieks par savu rīcību, uzvedību?

“Kā pircējs, noteikti, emocionāli pēc statusa augstāks.”

Kā izjutāt situācijas dalībnieka uzvedību?

“Ar smiekliem, ņirgāšanos par mani.”

Kādi bija Jūsu nodomi šajā situācijā?

“Jutos nevajadzīga, it kā būtu kaut ko pārkāpusi, ka nezinu krievu valodu.”

Kā Jūs domājat, ko iemācījās situācijas otrā puse no šī atgadījuma?

“Neko, jo kolēģe sarunājās ar viņu krieviski – atrada risinājumu.”

Kā Jūs domājat, ko citi cilvēki var iemācīties no šī atgadījuma?

“Diemžēl manā darbā ir noteikums, ka pircējam vienmēr taisnība. Klienta pašsajūtai jābūt galvenajam. Taču, ja tā nebūtu, es noteikti pamācītu un pastāvētu par sevi, runājot latviski, nevis aizbēgot.”

Anonīmā anketēšana notika arī cittautiešu grupā (to bija aptuveni 20 % no visiem respondentiem). Iezīme, kas manāma jau pirmajā pētījuma posmā – krieviski runājošo cittautiešu aprakstītajos incidentos atšķirībā no latviešu respondentu grupas ir virsraksti pirmajā personā: Es neko nesaprotu, Es tevi nesaprotu u. tml. KI liecina, ka cittautiešu grupā ir vērojams lielāks etnocentrisms, nekā tas ir latviešu grupā: krievvalodīgo cittautiešu aprakstītie incidenti galvenokārt ir par savu etnisko un/vai lingvistisko grupu. Par to detalizētāk kādā no nākamajām publikācijām.

[1] Skujiņa, V., 2025. Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā. Padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

[2] Astra, G.,  2021. Pēdējais vārds. Final Statement. Das Letzte Wort. Dernieres Paroles. Poslednee slovo. Rīga: Latvijas Vēstnesis. Rīga: Latvijas Vēstnesis.

[3] Giles, H., Coupland, N., 1991. Language: Contexts, Consequences. Buckingham: Open University Press.

[4] ([Skujiņa] Poriņa, V., 2001. Valodas izvēle Latvijā. Linguistica Lettica 8. Rīga: LVI.

[5] ([Skujiņa] Poriņa, V., 2009. Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā, Rīga: LU Latviešu valodas institūts.

[6] ([Skujiņa] Poriņa 2019. Language Choice in Intercultural Communication in Latvia During the 21st Century. In: 6th International Scientific Conference on Social Sciences and Arts SGEM 2019. Vienna: SGEM.

[1] Anonīmie kritiskie incidenti publicēti saīsināti. Pilnā apjomā 56 tipiskākie starpkultūru saziņas incidenti Latvijā lasāmi 2025. gadā izdotajā raksta autores pētījumā Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā: padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā.