• Andis Kudors

Mārcis Balodis: NATO Madrides samits un Baltijas valstu aizsardzība

Latvijas (un Baltijas valstu kopumā) interesēs ir nodrošināt iespējami lielāku NATO klātbūtni mūsu reģionā; NATO aizsardzības plāni ir jāuzlabo.



Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieks


Politika, tostarp aizsardzības politika NATO līmenī, tiek plānota gadus uz priekšu. Ikdienas apstākļos tas nodrošina pārskatāmību un konsekventu pieeju izaicinājumu risināšanā. Taču kā rīkoties, ja agrāk veidotie plāni maz atbilst pašreizējai situācijai? Pašlaik NATO kopumā un arī mums Latvijā ir iespēja panākt, ka Baltijas valstu aizsardzības plāni atbilst mūsdienu ģeopolitiskam apdraudējumam.


Ceļojums laikā


Pirms vairāk nekā 10 gadiem, 2010. gadā, Lisabonā NATO valstis apstiprināja NATO Stratēģisko koncepciju. Tā faktiski kalpoja par ietvara dokumentu, kas definēja alianses galvenos izaicinājumus, draudu avotus un iespējamos to risinājumus. Būtu maldīgi pieņemt, ka dokuments ir simbolisks un deklaratīvs. Stratēģiskās koncepcijas mērķis ir iekapsulēt drošības situāciju laikā un telpā, skaidri identificējot problēmas un to, kas aliansi var sagaidīt tuvākajā desmitgadē. Tāpēc likumsakarīgi, ka šobrīd spēkā esošā koncepcija ir kā ceļojums laikā. Koncepcija lielā mērā bija veidota, balstoties uz alianses pieredzi ar 11. septembra teroraktiem, globālo terorismu un cīņu ar to. Līdz ar to kā trīs galvenie pamatprincipi tika izvirzīti kolektīvās aizsardzības nodrošināšana, krīzes menedžments un sadarbība drošībā, ar to saprotot nepieciešamību stiprināt solidaritāti starp dalībvalstīm un partnervalstīm. Ar sadarbību tika saprasta ne tikai abstrakta politiska vienotība, bet arī praktiska sadarbība, lai, piemēram, īstenotu bruņojuma kontroli. Starp galvenajiem apdraudējumiem koncepcijā tika uzskaitīta ballistisko raķešu un kodolbruņojuma izplatīšanās, terorisms, kiberuzbrukumi, kā arī klimata problēmas.[1]


Saprotams, šie riski un apdraudējuma avoti nav pēkšņi izgaisuši, taču pašreizējā Stratēģiskā koncepcija ir morāli novecojusi, ko ilustrē viens piemērs. Saskaņā ar 2010. gadā pieņemto dokumentu, Krievija ir uzskatāma par stratēģisko partneri kopīga miera, stabilitātes un drošības veidošanai.[2] Taču tāpat izmaiņas ir nepieciešamas arī iepriekšminētajos trīs principos. Neapšaubāmi visi trīs principi joprojām ir spēkā un tiem ir jāseko, taču, mainoties drošības situācijai, mainās arī šo principu savstarpējais samērs. 2010. gadā dominēja krīzes menedžments, it īpaši kontekstā ar alianses misiju Afganistānā. Pašreizējos apstākļos, kad alianse robežojas ar agresīvu, imperiālistisku Krieviju, uzsvars ir jāliek uz kolektīvo aizsardzību un atturēšanu.[3] Iepriekšējā koncepcija pieņēma, ka konvencionāla uzbrukuma risks alianses dalībvalstīm ir zems, taču šobrīd šāds situācijas novērtējums nebūt nav adekvāts. Tas pats attiecas arī uz kiberdraudiem,[4] kur pēdējo 12 gadu laikā ir redzama kvalitatīvs un kvantitatīvs pieaugums, un tādas valstis kā Krievija nevairās izmantot kiberuzbrukumus pret Rietumvalstīm.


Pielāgoties situācijai


Ņemot vērā Krievijas bruņoto agresiju, NATO ir jāstiprina kolektīvā aizsardzība alianses austrumos. Jau iepriekš publiskajā telpā ir izskanējusi informācija par iespējamiem risinājumiem, kas ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi palielinātu mūsu sabiedroto klātbūtni reģionā[5]. Tas sniegtu ne tikai militāru labumu, proti, palielinātu aizsardzības spējas, bet arī spēcīgu diplomātisku atbildi Kremlim, ļaujot skaidri noprast, ka alianse savus locekļus nenodos. Šāda signāla lietderība ir lielāka par vienkāršu simbolismu. Proti, Kremlis ar Putinu priekšgalā ir ieradis starptautiskajā arēnā izmantot huligānu metodes – veikt provokācijas, lai meklētu vājās vietas un plaisas starp pašām dalībvalstīm, ar kurām iespējams palēnināt vai pat paralizēt valstu spējas atbildēt. Jāatzīst, ka daudzus gadus šāda pieeja pat spēja darboties, lielā mērā balstoties uz lielo Eiropas valstu nevēlēšanos saukt Krieviju pie atbildības, tā vietā cerot uz miermīlīgu līdzāspastāvēšanu, kas Kremlī tika interpretēta kā vājuma pazīme un uzaicinājums atkārtot provokācijas. Taču 24. februāris un Ukrainas spēja pretoties ir sekmējusi vienotības veidošanos, un mūsu pašu interesēs ir šo vienotību konvertēt nepārprotamās drošības garantijās, lai Kremlim liktu saprast mūsu gatavību aizstāvēties. Jārēķinās, ka šāda vienotība nepastāvēs mūžīgi, tāpēc NATO ietvaros ir pamats diskutēt par pakāpenisku pāreju no pastiprinātās klātbūtnes (forward presence) uz pastiprināto aizsardzību (forward defence),[6] nodrošinot palielinātu NATO klātbūtni tiešā Krievijas tuvumā. Neatņemama šādas diskusijas sastāvdaļa ir iespējamie risinājumi, ar kuriem ir iespējams bremzēt potenciālu eskalāciju un novērst nekontrolētu situācijas attīstību.[7] Jāņem vērā, ka Krievija pēdējo 12 gadu laikā ir vairākkārt izmantojusi asimetriskus līdzekļus, kuri nesasniedz tādus apmērus, lai dotu pamatu iedarbināt NATO kolektīvās aizsardzības principus. Tieši tāpēc NATO ietvaros ir jābūt skaidrībai par to, kas ir Krievija un kā tai stāties pretim, lai neļautu izmantot zemas intensitātes instrumentus un mūsu atšķirīgos viedokļus pret mums pašiem.


Jādomā, ka aktuāls jautājums samita un Krievijas agresijas kontekstā būs arī slavenie 2% no IKP. Pašreizējā drošības vidē, kura turklāt neuzrāda tendenci būtiski uzlaboties īstermiņā, ir nepieciešamas investīcijas aizsardzības nozarē, kas noved pie pašu dalībvalstu iesaistīšanās drošības veidošanā, nevis tikai patērēšanā. Šādā griezumā koncepcija kļūst par piemērotu laiku, lai sabiedrībai skaidrotu, kāpēc ir nepieciešams palielināt tēriņus un investīcijas.[8] Vienlaikus ir vērts atcerēties, ka Putina Krievija nav vienīgais izaicinājums, ar ko aliansei ir jārēķinās. Laika posmā kopš 2010. gada nestabilitāte ir bijusi bieža problēma arī Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, kas tiešā veidā atsaucas uz alianses dalībvalstu drošības situāciju, kas ir jāietver aprēķinos. Ir vērts atcerēties, ka Turcija, kura ir iesaistīta ietekmes cīņās kā Tuvajos Austrumos, tā arī Dienvidkaukāzā, ir NATO dalībvalsts.[9] Līdz ar to šobrīd galvenā uzmanība tiek vērsta Krievijas virzienā, lai gan NATO kopumā ir nepieciešams fokusēties ne tikai uz austrumiem, bet arī uz dienvidiem.


Pile darvas


Raugoties no Latvijas pozīcijām, ir vērts paturēt prātā vairākus apsvērumus, kuri var tikt atspoguļoti NATO plānošanas koncepcijās, kuri var viest būtiskas korekcijas NATO stratēģiskajā domāšanā. Pirmkārt, ir jārēķinās, ka ASV militārā klātbūtne Eiropā pašreizējā apmērā nav garantēta ilgtermiņā. Pēdējo 12 gadu laikā Ķīna ir ieņēmusi arvien nozīmīgāku lomu ASV ārpolitikā, pareizāk, kā sadzīvot ar Ķīnu un mazināt tās radītos draudus. 2011. gadā Obamas prezidentūras laikā tika izziņots plāns pārorientēt ASV ārpolitiku tieši Āzijas virzienā, lai stātos pretim Ķīnai, un šis apsvēruma nozīme laika gaitā ir tikai pieaugusi. Tas saskan arī ar ASV sabiedrisko domu, kurā Ķīna netiek uztverta draudzīgi un tiek bieži uzskatīta par galveno ASV apdraudētāju.[10] Šādā kontekstā ir vērts atcerēties bijušā ASV prezidenta Trampa prasību alianses dalībvalstīm pašām nodrošināt vismaz 2 % aizsardzības budžetam un aktīvāk iesaistīties savas drošības nodrošināšanā.[11] Lai gan šāda vēlme tika izteikta netaktiski, turklāt Trampa prezidentūras laikā ASV militārais atbalsts mūsu reģionam pat pieauga, būtu maldīgi to uztvert par Trampa individuālu kaprīzi. Ja ASV grasās pievērst arvien vairāk uzmanības Ķīnai, tostarp militāri, tai tā vai citādi ir nepieciešams samazināt savus resursus citviet, līdz ar to pārmetumi Eiropai par pārmērīgu paļaušanos uz ASV drošības investīcijām nav nepamatoti. Tāpat ir vērts pieminēt, ka ASV sabiedrībā ir manāms nogurums no pasaules policista lomas, turklāt pēdējo gadu laikā saasinājušies ilgstoši neatrisināti iekšpolitiski jautājumi. Un uz šādas situācijas fona Eiropai ir jārēķinās, ka tai pašai ir aktīvi jānodrošina sava drošība. Saprotams, pēkšņa un pilnīga politiska un militāra aiziešana no Eiropas nav sagaidāma tik drīz, un ASV turpinās būt galvenais politiskais un militārais partneris, taču, turpinoties šādai tendencei, pašām Eiropas valstīm ir jāapzinās, ka par savu drošību ir jārūpējas arī pašiem.


Un tas noved pie otrā darvas piliena – dažādajām draudu uztverēm Eiropā. Jaunais Krievijas agresijas vilnis Ukrainā nepārprotami ir atsvaidzinājis sapratni par Krieviju kā reālu draudu Eiropas valstīm tādā mērogā, ka pat Zviedrija un Somija ir atteikušās no gadu desmitiem ilgām tradīcijām meklēt miermīlīgas līdzāspastāvēšanas iespējas ar Krieviju. Taču ir jārēķinās, ka Krievijas draudi tiek uztverti daudz skaidrāk tajās valstīs, kuras atrodas tuvāk Krievijai, kamēr valstis Eiropas rietumos un dienvidos asāk reaģē uz notiekošo sev tuvajos reģionos. Piemēram, Dienvideiropas valstīm pēdējās desmitgades laikā drošības ziņā allaž aktuāls jautājums ir bijusi Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona politiskā (ne)stabilitāte un no tās izrietošās nekontrolētās bēgļu plūsmas,[12] kas ir pilnībā pamatots drošības apdraudējums. No tā izriet atšķirīgas draudu uztveres un draudu izvērtējumi, kas noved pie dažādām situācijas interpretācijām. NATO kontekstā tas nozīmē izaicinājumu definēt un nodrošināt reālu 360 grādu aizsardzību visai aliansei, ar aizsardzību saprotot ne tikai draudu atpazīšanu uz papīra, bet reālu politisku gatavību militāras alianses ietvaros sniegt koordinētu palīdzību visas alianses interesēs.


Vēlies mieru?


Līdz ar to iespējams iezīmēt būtiskākos jautājumus, kuri noteikti tiks atspoguļoti jaunākajā Stratēģiskajā koncepcijā. Ir skaidrs, ka Krievija turpinās radīt draudus visai aliansei, un ir nepieciešami veidi, kā tai pretoties, vienlaikus izvairoties no nekontrolētas eskalācijas. Tāpat nav pamata pieņemt, ka ar Putina Krieviju ir iespējams diplomātiski vienoties par miemīlīgu līdzāspastāvēšanu, līdz ar to plānošanas līmenī ir jābūt skaidriem mehānismiem Krievijas atturēšanai un alianses aizsardzībai. Jāatzīst, ka šis punkts ir ne tikai militārs, bet arī politisks. Proti, bruņotas atturēšanas pamatā ir ideja, ka vienas puses militārais spēks ir tik liels, ka otra puse izvairīsies no bruņotas eskalācijas, lai neizraisītu bruņotu konfliktu. Taču bruņota atturēšana ir spējīga darboties tik ilgi, cik ilgi pastāv politisks atbalsts spēka pielietošanai nepieciešamības gadījumā. Ja kāda no pusēm izvairās aizsargāt sevi, aizbildinoties ar nevēlēšanos provocēt otru pusi, faktiski veidojas apgriezta atturēšanas situācija, kad bailes no otras puses reakcijas mūs pašus attur no rīcības. Sagaidāms, ka arvien lielāku nozīmi iegūs arī Ķīnas faktors un tās potenciāli destruktīvā ietekme uz mūsu drošību, tāpat kā nestabilitāte Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā.


Latvijas (un Baltijas valstu kopumā) interesēs ir nodrošināt iespējami lielāku NATO klātbūtni mūsu reģionā, kas pieprasa faktisku aizsardzības plānu pārskatīšanu. Igaunijas premjerministre Kaja Kallas norādījusi, ka, saskaņā ar pašreizējiem NATO plāniem, alianse atdotu Baltijas valstu teritoriju, lai to atkarotu 180 dienu laikā.[13] Nav divu domu, ka pašreizējos apstākļos tas nav pieļaujams. Raugoties no gaišās puses, NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ir norādījis, ka NATO esot iecere mūsu reģionā permanenti izvietot smago bruņojumu, lai eskalācijas gadījumā taupītu laiku un būtu nepieciešams pārvietot tikai cilvēkus.[14] Taču, ņemot vērā dažādos politiskos šķēršļus un potenciālos iebildumus, mums pašiem ir jārēķinās, ka drošība ir jānodrošina arī ar savām rokām. Finansiālā ziņā Latvija izpilda savas saistības sabiedroto priekšā, taču, paraugoties uz atsevišķu Eiropas valstu politisku vilcināšanos palīdzības sniegšanā Ukrainai, ir jārēķinās, ka nevaram akli paļauties uz palīdzību no malas. Vienlaikus tas sniedz iespēju skaidri apliecināt savu gatavību aizstāvēt alianses austrumu robežu, un uz tā pamata veidot sarunas par par jauna aprīkojuma iegūšanu no alianses partneriem.

[1] Rosario Soler, “NATO: Towards a new Strategic Concept”, Institute of International Relations Prague, skat. 22.06.2022., https://www.iir.cz/nato-towards-a-new-strategic-concept [2] NATO, Strategic Concept 2010, 29.lpp, pieejams: https://www.nato.int/cps/en/natohq/topics_82705.htm [3] Kyllike Sillaste-Elling, “Charting NATO’s Future: The new Strategic Concept”, ICDS, skat. 22.06.2022., https://lmc.icds.ee/charting-natos-future-the-new-strategic-concept/ [4] Turpat. [5] Murray Brewster, “NATO makes plans to boost its military presence in eastern Europe as Ukraine war grinds on”, CBC, skat. 26.06.2022., https://www.cbc.ca/news/politics/nato-ukraine-russia-stoltenberg-1.6386902 [6] Camille Grand and Martin Hurt, “What to Expect from Madrid?”, ICDS, skat. 22.06.2022., https://lmc.icds.ee/what-to-expect-from-madrid/ [7] Turpat [8] Atlantic Council, “Visualizing the NATO Strategic Concept: Five ways to look at the Alliance’s future”, skat. 22.06.2022., https://www.atlanticcouncil.org/commentary/trackers-and-data-visualizations/visualizing-the-nato-strategic-concept/ [9] Rosario Soler, “NATO: Towards a new Strategic Concept”, Institute of International Relations Prague, skat. 22.06.2022., https://www.iir.cz/nato-towards-a-new-strategic-concept [10] David Rising and Ken Moritsugu, “Survey: Americans Increasingly See China as a Threat”, The Diplomat, skat. 22.06.2022., https://thediplomat.com/2022/04/survey-americans-increasingly-see-china-as-a-threat/ [11] Reuters, “Trump says NATO countries must pay 2 percent of GDP immediately”, skat. 26.06.2022., https://www.reuters.com/article/us-nato-summit-trump-deadline-idUSKBN1K12HV [12] Tadeusz Zieliński, “The perception of security threats in EU and NATO strategic documents: implications for the countries of the Eastern flank”, Institute for Central Europe, 37.lpp, pieejams: https://ies.lublin.pl/wp-content/uploads/2020/12/riesw_2020-1-02.pdf [13] Richard Milne, “Estonia’s PM says country would be ‘wiped from map’ under existing Nato plans”, Financial Times, skat. 26.06.2022., https://www.ft.com/content/a430b191-39c8-4b03-b3fd-8e7e948a5284 [14] Cateria Tani, “NATO to Deploy Pre-assigned Forces While Strengthening Posture”, Monch, skat. 26.06.2022., https://monch.com/nato-to-deploy-pre-assigned-forces-while-strengthening-posture/

205 views