Vai kara laikā varam būt droši par katru no daudzajiem tūkstošiem, kuri pametuši Krieviju?
Pirms kāda laika Lielbritānijā dzīvojošs krievu uzņēmējs Jevgēņijs Čičvarkins kāda intervijā teica par Jūrmalu, ka te esot jauki, kā mājās… Un citā intervijā veiksmīgais vīnu tirgotājs kritizēja Latvijas pilsonības politiku, kā muļķīgu, jo redz’ nepilsoņu statuss – tas nav tālredzīgi. Mēs jau esam pieraduši, ka mūs māca visi, kuriem nav slinkums. Kā Krievijai iet ar demokrātiju? Neiet, bet daļa to, kuriem neizdevās iedzīvināt labu pārvaldi savā zemē, braukā pa pasauli un māca citus…
Daļa Latvijas politiķu un amatpersonu lēma, ka Latvijā tiks izveidots krievvalodīgo mediju placdarms, lai no šejienes demokratizētu Krieviju. Bet mums – plašākai sabiedrībai – viedokli nepaprasīja. Vai mēs vēlamies stiprināt latvisko vidi medijos un sabiedriskajā telpā, vai arī apgrūtināt padomju okupācijas rusifikācijas seku mazināšanu, veltot savus spēkus neiespējamai misijai – Krievijas sabiedrības prātu un siržu iekarošanai? Vai nebūtu labāk, ja mūsu uzmanība vispirms tiktu veltīta mūsu pašu problēmu risināšanai un palīdzībai Ukrainai, bet Krievijas demokratizēšanu labāk atstātu viņiem pašiem? Un, kā lai uzspiež to, ko Krievijā tik daudzi nemaz nevēlas? Demokrātija nozīmē uzņemties atbildību par savu dzīvi, namu, ielu, pilsētu un valsti. Bet liela daļa Krievijas iedzīvotāju gaida, kad cars visu atrisinās, bet ja neatrisina, ko tad? – “Nu tad tāds ir mūsu liktenis…” Pirms dažām dienām Krievijas iedzīvotāji varēja “ar prieku” vērot, kā viņu cars Vladimirs kārtējā tiešajā līnijā (ikgadējā komunikācija ar atlasītiem cilvēkiem) risināja vistu olu cenu kāpumu. Varbūt tomēr ļaut brīvajam tirgum regulēt olu cenas? – Nē, Krievija ir īpašs gadījums.
Prom no Staļina lēģera
Daļa krievu nevēlējās skatīties caram mutē un klausīties murgus, bet devās prom. Starp tiem, kuri ir pametuši Krieviju, ir arī daži mani draugi – krievu eksperti, kuri ir rietumnieki pēc pārliecības un rīcības. Priecājos, ka viņiem ir izdevies izvairīties no cietuma vai pat nāves. Vladimirs Kara-Murza man kādā pasākumā Viļņas piepilsētā reiz teica, ka ārsti viņam ir devuši 5 %, ka izdzīvos pēc indēšanas. Labi, ka prognoze nepiepildījās. Viņa likstas gan nebeidzās, Kara-Murza ir ieslodzīts uz 25 (!) gadiem. Tas ir staļinisms. Aleksejs Navaļnijs un Iļja Jašins ir politiskie ieslodzītie; PSRS ir atgriezusies. Labi, ka šāds liktenis nav skāris “The Insider” galveno redaktoru Romānu Dobrohotovu un politologu Dmitriju Oreškinu – ekspertus, kurus cienu un kuru viedokļos ieklausos. Un ir vēl citi, kuri ir cieņas vērti. Bet vai kara laikā varam būt droši par katru no daudzajiem tūkstošiem, kuri pametuši Krieviju?
Ar šo rakstu nevēlos kūdīt uz raganu medībām (tas patiktu Kremļa iemītniekiem), vēlos tikai atgādināt, ka ar bēgošajiem krieviem autoritāra režīma specdienestiem ir ērta iespēja iesūtīt arī savus cilvēkus “nīstajos Rietumos”, tātad arī pie mums. Un ko tādā situācijā darīt? Viens no veidiem ir stiprināt Latvijas drošības dienestus, lai viņiem būtu pietiekami daudz līdzekļu un jaudas “turēt roku uz pulsa”. Un ir cita (nepareizā) pieeja – meklēt, kā mūsu dienestus diskreditēt.
Bija tāds gadījums
Pirms dažiem mēnešiem portāla “Meduza” vadītāja Gaļina Timčenko paziņoja, ka viņas telefons ir inficēts ar spiegošanas programmu “Pegasus”. Daļa žurnālistu un mediju organizāciju pārstāvju izteica pieņēmumus, ka pie vainas noteikti kāds Rietumu dienests, jo “Pegasus” redz’ tirgo tikai Rietumvalstīm. No kurienes tāda pārliecība, ka minētais rīks ir tikai mūsu draugu un sabiedroto rokās? Vai tad Gaļina Timčenko un “Meduza” žurnālitsi nav pret Kremli? Ir, bet tad kāpēc galvenais pieņēmums par noklausīšanos tika izvirzīts par Rietumu dienestiem (tai skaitā Latvijas)? Latvijas mediju cunftes pārstāvji, rakstot par šo tēmu akcentēja to, ka žurnālistus vajag īpaši sargāt. Piekrītu, ka žurnālisti ir pilsoniskās sabiedrības daļa, kura veicina demokrātiju, jo uzdot cita starpā nepopulārus jautājumus politiķiem un valsts ierēdņiem. Preses brīvība ir neatņemams demokrātijas elements. Vienlaikus vēršu uzmanību, ka trauksmes cēlēji nezin kāpēc priekšplānā izvirzīja Gaļinas Timčenko profesiju, nevis pilsonību.
Telefona sāgai ir konteksts: Gaļina Timčenko ir Krievijas pilsone, un viņas valsts karo Ukrainā. Pieļausim uz brīdi iespēju, ka Timčenko telefonu attālināti skaidrības iegūšanai izmantoja kāds no Rietumu dienestiem. Vai tas ir slikti, ja tas tiek darīts likuma robežās? Jūs gaidāt, ka pretizlūkošana notiks atklāti intervējot tos, uz kuriem krīt aizdomu ēna? Nerunāju te tik daudz par Krievijas pilsoni Timčenko, bet pašu principu. Un kas būs, ja pēc kāda laika uzzināsim par to, ka viens otrs no pie mums pārbēgušajiem krieviem ir SVR vai GRU aģents, ko tad? Tad skanēs vaimanas par to, ka mūsu dienesti visu nogulējuši…
Par ko iestājas mūsu visu finansētais Rus.lsm?
Rus.lsm citēja “Meduza” galveno redaktoru Ivanu Kolpakovu par šo gadījumu: “Tas ir cilvēktiesību pārkāpums.” Nevaru piekrist, jo, ja operatīvās darbības tiek īstenotas atbilstoši likumam, tad tā nav cilvēktiesību pārkāpšana. Zīmīgi, ka viens no aktīviem Krievijas žurnālistes aizstāvjiem bija Sergejs Pavlovs, kurš savā rakstā portālā Rus.lsm pauda: “Sākotnēji “Pegasus”, kas tiek uzstādīts attālināti, tika paredzēts noziedznieku un teroristu novērošanai – bet pasaulē bija arī daudzi gadījumi, kad tika izsekoti žurnālisti, cilvēktiesību aizstāvji un valdošās partijas politiskie pretinieki. Atsevišķos gadījumos elektroniskajai spiegošanai sekoja objekta fiziska nogalināšana.”[1] Jā, pasaulē notiek trakas lietas, bet kāds te sakars, piedodiet, ar Latviju? Par ko vēl ir rakstījis Sergejs Pavlovs? Ir vairāki raksti par ekonomiku, un viens raksts, kurš piesaistīja manu uzmanību – par it kā nepareizi saskaitīto PSRS okupācijas nodarīto kaitējumu Latvijai.
Pavlovs bija acīmredzami iedziļinājies Latvijas vēsturnieku rakstītajā un detalizēti norādīja uz visām, viņaprāt, pieļautajām kļūdām un neprecizitātēm okupācijas skādes vērtējumos. Tāds kā PSRS advokāts, kurš cīnās, ka tikai latvieši kā nenomelno PSRS godīgo vārdu un neaptumšo Staļina “padomijas” skaisto tēlu. Ir taču jābūt stiprai pārliecībai ko tādu darīt. Iztēlosimies neiedomājamo: Ķīna okupē ASV, nogalina amerikāņus, deportē, sagrauj visu, kas viņiem ir bijis svarīgs, mēģina izdzēst ASV patieso vēsturi, aizvietojot to ar komunistu murgiem par šķiru cīņu utt. Uzspiež ķīniešu (mandarīnu) valodu, kā “starptautiskās saziņas valodu Amerikā”, kura ir visiem jāzina, jo tajā runāja Konfūcijs un tā bagātina katru okupēto… Pēc kāda laika amerikāņi atgūst brīvību, bet liela daļa okupācijas laikā nelikumīgi iebraukušo ķīniešu paliek uz dzīvi ASV un cīnās par savām – minoritātes – tiesībām. Un ja kāds amerikānis savā “bezkaunībā” sāk skaidrot, cik ļoti viņam sāp par tuvinieku nāvi, izpostītiem likteņiem, sagrauto saimniecību, un ka ir notikusi liela netaisnība, par kuru vajadzētu kādam atbildēt, tad kāds ķīniešu žurnālists, kurš saņem ASV valdības naudu par darbu “sabiedriskajā medijā”, skaidrā mandarīnu valodā pieprasa neaptumšot skaisto “atbrīvotājas un gaismas nesējas” Ķīnas tēlu. Protams, pārspīlēju, jo Pavlovs neaicina slavēt PSRS, un tomēr, kāpēc tāds uztraukums par latviešu prasībām (kuras pat nav oficiāli izvirzītas Krievijai)?
2016. gadā Sergejs Pavlovs nāca klajā ar vēl vienu rakstu par padomju okupācijas seku “nepareizu” vērtēšanu. Rus.lsm 2016. gada 7. jūnijā publicēja “latviešu vēsturniekus un politiķus atmaskojošu” rakstu, kurā skaidro, ka Latvija nesasniegtu Somijas attīstības līmeni, ja pat padomju okupācijas nebūtu bijis.[2] Raksta sākumā Pavlovs citē Eiroparlamenta deputāti Inesi Vaideri, kura reiz pauda: “Ir grūti nepiekrist tam, ka ja Baltijas valstīm būtu bijusi iespēja attīstīties neatkarīgu valstu statusā, mēs būtu starp Eiropas Savienības dibinātājiem, un mūsu attīstības līmenis atbilstu tādām valstīm, kā Somija, Beļģija vai Nīderlande” (tulkots no krievu val.). Bet Pavlovs zina labāk un norāda, ka gan Vaidere, gan citi ekonomisti un vēsturnieki, kurus viņš savā rakstā citē, kļūdās, jo nebūtu te nekāda Somija. Gandrīz vai vieglāk palika; tad jau nav ko pārdzīvot, ka tā okupācija bija, vai ne?
Rus.lsm kontekstā vēl piebildīšu, ka ar nepacietību gaidu, kad no 2026. gada Latvijas Sabiedriskais medijs strādās tikai valsts valodā un padomju okupācijas sekas valodu sfērā beidzot tiks likvidētas (vai vismaz būtiski samazinātas), kā to jau paredz jaunā Latvijas Nacionālās drošības stratēģija. Un mēs visi zinām, kurš politiskais spēks iebilst pret to.
Nedaudz par to, kas notiek pasaulē
Raksta turpinājums nav domāts tiešu asociāciju veidošanai ar iepriekš minētajām personām, bet drīzāk mūsu visu izglītošanai par to, kā strādā Krievijas specdienesti. Un tas ir par pašu principu – vai Rietumu dienesti “pārkāpj cilvēktiesības”, ja lemj uz laiku noklausīties aizdomīgo ieceļotāju sarunas. 2023. gada augusta beigās ASV izlūkdienesti atslepenoja informāciju par Krievijas ietekmes aktivitātēm Rietumvalstīs un to, kā Krievijas spiegi ir izmantojuši atsevišķus rietumniekus, tiem pašiem nemaz neapzinoties, ka ir daļa no Krievijas ietekmes operācijām. Par ASV atslepenotajiem materiāliem ziņoja ASV mediji “The New York Times” un CNN. Viena no ASV izlūkdienesta norādēm – Krievijas aģenti ir izveidojuši tādu darbības algoritmu, kura ietvaros Kremļa vēstījumi tiek izplatīti caur ASV un citu valstu indivīdiem, ar kuriem personīgas attiecības veido Krievijas dienestu aģenti. Tiek norādīts, ka FSB cenšas ietekmēt sabiedrisko domu, “virzot Krievijas pilsoņus veidot attiecības ar ietekmīgām personām ASV un Rietumos un tad izplatīt vēstījumus, kas atbalsta Kremļa mērķus, tādējādi maskējot FSB lomu aiz šķietami neatkarīgiem aktoriem”.
“Medus slazds”
Krievijas dienestu interesēm labi kalpo krievu sievietes, kuras prot atrast kopīgu valodu ar amerikāņu vīriešiem. Atceramies pieķerto krievu spiedzi Annu Čapmanu, kurai nācās braukt mājās. Viens no skaļākajiem nesenajiem gadījumiem bija Marijas Butinas izgaismošana. Butina stajās intīmās attiecībās ar ASV pilsoni Paulu Eriksonu, kurš viņu iepazīstināja ar ietekmīgiem amerikāņiem, tai skaitā tiem, kuri aktīvi iestājas par ieroču nēsāšanas tiesību neierobežošanu. Un kāda sakritība?! Pati Butina ir kaislīga ieroču fane un reiz veidoja fotosesiju, kurā pozēja ar pistolēm rokās. Ja nepietiek ar ieroču reklāmu, tad noder arī “medus slazds” – var iegūt draugus caur gultu. Bet var arī darboties nevalstiskajā sektorā un intelektuālajā jomā. ASV izskanēja Jeļenas Brensones – krievu izcelsmes amerikānietes – vārds, kura vadīja nevalstisko organizāciju, kas it kā iestājās par krievu emigrantu tiesībām. Viņa aizbēga no ASV 2020. gada oktobrī pēc FIB aģentu reida viņas dzīvoklī Manhetenā; Brensone tagad dzīvo Krievijā.
Savukārt, 2018. gada novembrī Tuftsas Universitātes Flečera skolā netālu no Bostonas viesojās Krievijas ārpolitikas eksperte Natālija Burļinova, kas piedalījās diskusijā par publiskās diplomātijas nozīmi. Pasākumā notika nelielas grupas diskusija ar maģistrantiem, tikšanās ar profesoriem un vakariņas. Neilgi pēc pasākuma beigām Burlinova nosūtīja uz Krieviju fotogrāfijas un informāciju par savām tikšanās reizēm. Vēlāk viņa nosūtīja vairāk fotogrāfiju un informācijas, kā arī kopsavilkumus no līdzīgiem pasākumiem, kas notika citās vadošās ASV universitātēs. Saskaņā ar FIB informāciju, Burļinova gadiem ilgi sazinājās ar FSB virsnieku, lai saskaņotu viņas ceļojumus un pasākumu plānošanu. Pašlaik Burļinova dzīvo Krievijā; FIB ir izdevis orderi viņas arestam.
Nobeigumā
ASV pieredze rāda, ka Kremļa aģenti var būt gan uz sadarbību orientēti NVO aktīvisti, gan tiesību aizstāvji. Aukstais karš ir atgriezies, Rietumu dienestu atbildība ir pieaugusi. Vēlreiz atgādinu, ka runa nav tik daudz par Gaļinu Timčenko, kuras portāls “Meduza” kopumā drīzāk kaitē Putina režīmam, bet par mūsu drošības panākšanas veidiem, starp kuriem viens ir pretizlūkošana ar visām likumā paredzētajām operatīvās darbības metodēm. ASV izlūkdienestu atslepenotie dokumenti atgādina, ka Krievijas dienesti nesnauž un meklē katru iespēju ietekmēt procesus Rietumos. Ukraina pašaizliedzīgi karo pret agresorvalsti Krieviju, savukārt Krievija informācijas karā un spiegu karos cīnās pret visu Rietumu pasauli, un mēs (Baltijas valstis) šajā Rietumu pasaulē esam pirmie uz frontes līnijas pret putinistiem.
Raksta oriģināls publicēts portālā DELFI: https://www.delfi.lv/898102/versijas/56211688/andis-kudors-maza-krievija-latvija-un-krievijas-ietekmes-agenti-rietumos
[1] Сергей Павлов. «Пегас» в айфоне. «Ведут» ли спецслужбы Латвии российских (и не только) журналистов. Rus.lsm. 26.09.2023. https://rus.lsm.lv/statja/novosti/analitika/26.09.2023-pegas-v-aifone-vedut-li-specsluzby-latvii-rossiiskix-i-ne-tolko-zurnalistov.a525279/
[2] Альтернативная история Латвии без оккупации 1940 года — все равно Финляндии бы не получилось. Rus.lsm. 07.06.2016. https://rus.lsm.lv/statja/za-efirom/za-efirom/sergey-pavlov-alternativnaja-istorija-latvii-bez-okkupacii-1940-goda--vse-ravno-finljandii-bi-ne-poluchilos.a186474/
Comments