Molotova–Ribentropa rēgu atdzimšanas risks: kas aizsargā mazās valstis, kad ASV viena vairs neapmaksā liberālo pasaules kārtību?

Raksta autors: Dr. Sandis Šrāders, Latvijas Transatlantiskā organizācijas valdes loceklis, Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks

Iepriekšējais gadsimts cilvēcei, kura it kā paliek gudrāka, piedāvā labas mācībstundas. 20. gadsimts sākās slikti, ar Pirmo pasaules karu, bet impēriju sistēmas sabrukumu. Tad kļuva vēl sliktāk, kad lielvaras un prātu zaudējuši valstsvīri vadīja ideoloģiju apdullinātas sabiedrības vienu pret otru savstarpējai iznīcībai, bet mazas valstis bija iesprostotas situācija, kur bija dažas izvēles – visas sliktas, jo vēstures rats un Eiropas lielvaras bija aptrakušas vēlmē pēc iznīcības. Tikai pēc tam, kad Eiropa tika izpostīta pēc otrā postošā kara, kura iedīgļi bija meklējami pirmā kara iznākumā, tika meklēti pretlīdzekļi.

Pēc Otrā pasaules kara ASV un tās Rietumeiropas sabiedrotie izveidoja un kopīgi uzturēja pasaules kārtību, kurā mazās valstis varēja ne tikai pastāvēt līdzās lielvarām, bet arī būt ar tām tiesiski vienlīdzīgas partneres. Starptautiskās tiesības, kuras iemiesoja un uzturēja starptautiskās institūcijas, vismaz normatīvi bija saistošas visiem. Visa starptautiskā kārtība un sistēma, starpkaru periodi, un periodi pirms tiem bija balstīti uz viena principa, kur lielās un varenās impērijas vai valstis, darīja, ko grib, bet mazie un vājie tika pakļauti un paverdzināti.  Pēc Otrā pasaules kara, īpaši ASV ne tikai pieņēma šos spēles noteikumus, kas deva drošību un ieviesa prognozējamību ASV vadītajā pasaules kārtībā, bet uzņēmās atbildību par liberālās sistēmas uzturēšanu, kurā arī citām liberālās šīs vērtību kopienas dalībniecēm bija jāievēro kopīgi principi, normas un vērtības.

Šī kārtība tikusi bieži kritizēta. Likumi un institūcijas nekad nav bijuši perfekti, un arī to piemērošana ne vienmēr ir bijusi konsekventa. Tomēr tie radīja kaut ko mazajām valstīm fundamentāli svarīgu un vēsturiski nebijušu – normatīvu vienlīdzību un iespēju izvēlēties sabiedrotos, kas garantē drošību un suverenitāti. Ko valstis dara un kā veido savu iekšpolitisko sistēmu, tā ir mūsu pašu darīšana un izvēle, kuras mazām valstīm ne vienmēr tiek dotas. Latvijai un ASV nekad nav bijuši un nebūs salīdzināmi militārie, ekonomiskie vai politiskie resursi, taču starptautiskajā sistēmā abas ir suverēnas valstis un var attīstīt savas iekšpolitiskās struktūras, kā vēlas.

Vēl jo vairāk, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, tieši ASV parūpējās par to, lai Latvija, Lietuva un Igaunija varētu šādu sev vēlamu demokrātisku iekārtu izveidot(atjaunot), kad Bila Klintona vadītā ASV ārpolitika parūpējās par to, lai Krievijas karaspēks atstāj Baltiju un, iestājoties 1995. gadam, mēs būtu brīvi no riskiem, kas ļautu Maskavai pavēlēt krievu oficieriem Baltijā ar militāru spēku vērsties pret Latvijas valsts institūcijām. Lai panāktu šādu stāvokli un atbrīvotu Latviju no Krievijas militārajām atliekām Baltijā, ASV samksāja 80 miljonus dolāru, lai uzceltu bijušās Padomju Savienības karaspēkam dzīvokļu būvniecību Krievijā, kā arī diplomātiski un ekonomiski stimulēja Borisa Jeļcina vadīto Krieviju – ekonomiski un politiski nesabrukt no komunisma mantotā svara dēļ. Bila un Borisa savstarpējā sadarbība radīja labu augsni, lai Maskava atteiktos no vēsturiskajiem instinktiem paturēt to, kur atrodas krievu armija.

Tieši šī atšķirība starp varas nevienlīdzību un tiesisko vienlīdzību ir viena no būtiskākajām pēckara liberālās starptautiskās kārtības priekšrocībām mazajām valstīm, ko ilgstoši ir uzturējusi ASV, ko ilgstoši baudījusi kopš Otrā pasaules kara beigām Rietumeiropa, bet pēc Padomju Savienības sabrukuma – arī Austrumeiropa. Šīs galvenokārt drošības sistēmas ekonomiskā ilgtermiņa ietekmes blakne ir redzama ekonomiskajā nevienlīdzībā starp Rietumeiropu un Austrumeiropu, kas strauji zūd. Lai arī Eiropas austrumi izbauda liberālās pasaules kārtības un tirgus principus neilgi, Polija un Baltija ir kļuvusi par ekonomiskās izaugsmes un attīstības paraugu tādā mērogā, kas izaicina Krievijas reģionu un pavalstu vēlmi pieņemt imperiālos principus un palikt klausīgiem Maskavai. Tieši tādēļ Putina režīma lielvaru instinkti liek meklēt ienaidniekus ārpus robežām – Ukraina, Gruzija, Baltija, Polija, kā arī to sabiedroti – ASV, Lielbritānija, Vācija un citas Rietumu valstis.

Lai kāda būtu skepse par ASV ārpolitiku un tās motīviem sen un tagad, Baltijas valstīm un daudzām citām Eiropas un transatlantiskās kopienas dalībniecēm šāda sistēma ir bijusi tuvu ideālam drošības modelim, kas atturējusi Krievijas agresiju un militāra spēka pielietošanas iespēju. Ja tiek apdraudēta kāda ASV sabiedrotā, piemēram, Latvija, mēs sagaidām, ka ASV nāks palīgā. Savukārt, ja ASV ir nepieciešams Latvijas atbalsts kopējo drošības interešu aizstāvēšanai, Latvijas karavīri dodas misijās – tā tas notika arī Afganistānā, kur Latvija piedalījās NATO vadītajās operācijās vai Balkānos, kad Baltijas valstis piedalījās miera uzturēšanas misijās, lai parādītu sevi, kā vērtīgus sabiedrotos gan ASV, gan, īpaši, Eiropas valstīm, kuras vienmēr raudzījušās uz sadarbību ar Krieviju ar rozā brillēm. Tieši ASV bija tā, kas pavēra Baltijai durvis uz NATO, kad tika parakstīta Baltijas – ASV sadarbības harta 1998. gadā pie Eiropas Savienības durvīm; ASV drošības garantijas ļāva vāciešiem un citiem skeptiķiem izvairīties no argumentiem par drošības riskiem par Baltijas pievienošanos Eiropas tirgum un politiskajai kopienai.

Lai arī institūcijas ir labāks kopienas valstu koordinācijas mehānisms, šīs sistēmas būtību un vērtības vēl skaidrāk parāda 1990.–1991. gada Līča karš. Tad, Irākai iebrūkot Kuveitā, nelielas valsts suverenitātes pārkāpums netika uztverts tikai kā divu nevienlīdzīgu valstu konflikts, kurā stiprākajam un agresīvākajam pieder vārds par vājo nākotni. Tad ASV vadītā starptautiskā koalīcija, kurā piedalījās gan Eiropas, gan Tuvo Austrumu valstis, iesaistījās Kuveitas suverenitātes un neatkarības atjaunošanā un Sadama Huseina agresijas ierobežošanā. Kuveitas pastāvēšana, kas nebija ne NATO, ne ES dalībvalts  nebija atkarīga tikai no tās spējas militāri pretoties daudz spēcīgākam kaimiņam vai institucionālai piederībai, bet gan dažādu reģionu valstu ar vienotām interesēm pēc drošības un stabilitātes spēju vienoties par kopēju ārpolitiku.

Tieši šeit atklājas pēckara starptautiskās kārtības nozīme mazajām valstīm. Institucionālie ietvari, starptautiskās tiesības, militārās alianses un kopīga izpratne par pieņemamu valstu uzvedību nostādīja ASV, kā pasaules vērtību un institūciju līderi, kas ļava vadīt koalīcijas un apvienot valstis ar līdzīgām interesēm un izpratni par starptautisko kārtību. Šī kārtība nebija nedz perfekta, nedz universāli piemērota visiem. Tomēr tādas valstis, kā Ķīnas Tautas Republika arī pieņemā tirdzniecības noteikumus, lai arī demokratizācija tika liegta komunisma sistēmā. Ieguvumi no šādas pasaules kārtības ir ļāvuši Pekinai izaugt par vienlīdzīgu konkurentu Vašingtonai – militāri, ekonomiski un politiski. Gan ASV, gan Ķīna ir ieinteresēta šādas kārtības pastāvēšanā, jo abām valstim ir iespējas iegūt gan ietekmi, gan ekonomiskos labumus.

Vienīgā valsts, kas vēlas liberālas pasaules kārtības sabrukumu ir tā, kura neredz racionālus ieguvumus, jo tai nav ne ko piedāvāt, ne ņemt. Krievija ir, kā slavenais ASV senators Džons Makkeins uzsvēra, liela degvielas uzpildes stacija, kas maskēja par valsti ar atomieročiem – kurai klājas labi, kad pasaulē ir nemiers un naftas cenas aug. Diemžēl Krievijas salīdzinoši niecīgie ekonomiskie resursi tiek pilnībā investēti militārā spēkā, lai pasaulei uzspiestu ačgārnu un svešu ideoloģiju, ko Maskava ilgstoši nav slēpusi – atgriezt kārtību, kur Molotovs un Ribentrops vienojas, bet lielvaras iekaro to, kurš militāri vājš.

Pretlīdzeklis šādai Kremlī joprojām esošai ideoloģija ir viens. Radoslavs Sikorskis 2024. gada NATO Samitā Vašingtonā skaidri un gaiši teica, ka Varšava darīs visu, lai tā nekad nebūtu nevienas valsts vasalis – jebkādos apstākļos. Pašlaik Polija ir ekonomiski visstraujāk augošā Eiropas lielvara, kas būtiski investē militāro spēju attīstībā, lai atturētu Krieviju no domas par militāru līdzekļu pielietošanas un Varšava spētu nosargāt veiksmīgi būvētu labklājības valsti.

Polija un tās tuvākie reģionālie partneri, Baltija, Skandināvija un Ukraina, spēj atturēt Krieviju, ja tās kļūst par vienotu reģionālu spēlētāju un ideālu sadarbības partneri ASV. Ja ne visu pasauli, tad ASV noteikti ir intereses aizstāvēt savus sabiedrotos un uzturēt ietekmes zonas tur, kur partneri nevis tikai atsaucās uz līgumiem un pantiem, bet investē un attīsta to, kas ļauj uzturēt kārtību un aizstāvēt vērtības, kas Latvijai un citām valstīm mazina riskus par Molotova un Ribentropa vēsturisko rēgu atdzimšanu.