Baltijas valstis atrodas vienā aizsradzības telpā, kur uzbrukums vienai valstij nozīmē uzbrukumu visām. Tāpēc Latvijas spējas īsā laikā mobilizēt lielu skaitu karavīru attiecas ne tikai uz Latvijas, bet uz visu Baltijas valstu drošību.
Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks
Likumsakarīgi, ka līdz ar Krievijas imperiālistiskās agresijas atgriešanos sabiedrības uzmanības centrā pastiprināta uzmanība tikusi pievērsta arī Latvijas militārajai aizsardzībai. Šogad ir ticis pieņemts lēmums par aizsardzības budžeta palielināšanu līdz 2,2% no IKP jau šogad un triju gadu laikā to palielināt līdz 2,5% no IKP. Tāpat arī mūsu Aizsardzības ministrija kopā ar kolēģiem no pārējām Baltijas valstīm ir vērsusies pie ASV nolūkā iegādāties tālas darbības artilērijas sistēmas HIMARS, kuras pašlaik jau izmanto arī Ukrainas bruņotie spēki. Taču, domājams, radikālākās pārmaiņas visai Latvijas sabiedrībai tika izziņotas vasaras sākumā, kad Aizsardzības ministrija informēja par nodomu valstī pakāpeniski ieviest Valsts aizsardzības dienestu (turpmāk tekstā – VAD).
VAD paredz iesaistīt Latvijas jauniešus militārajā vai alternatīvajā dienestā, lai stiprinātu Latvijas aizsardzības spējas ilgtermiņā. Saskaņā ar Aizsardzības ministrijas plāniem, VAD attieksies uz Latvijas pilsoņiem – jauniešiem vecumā no 18-27 gadiem, savukārt sievietēm dienests būs pieejams brīvprātīgā kārtā. VAD sevī ietver četrus dažādus dienesta veidus – alternatīvo dienestu jeb dienestu Iekšlietu, Veselības vai Labklājības ministrijas struktūrās; dienestu Zemessardzē uz 5 gadiem ar 20 dienām gadā; vada komandiera kursus tiem zemessargiem, kuri studē augstskolās; kā arī pilntiesīgu Valsts aizsardzības dienestu bruņotajos spēkos. To veido 12 mēnešus garš dienests, no kuriem 11 tiek pavadīti dienot, apgūstot kareivja pamatapmācības un specialitātes kursus, kā arī 5 mēnešus dienot NBS vienībā Ādažu bāzē[1-]. Saprotams, dienesta laikā tiek nodrošināta dzīvošana un ēdināšana kazarmās, papildus saņemot finansiālu kompensāciju līdz 400 eiro mēnesī.] Būtiski, ka VAD tiks attiecināts arī uz tiem Latvijas pilsoņiem, kuri dzīvo ārvalstīs. VAD ir plānots praktiski uzsākt jau 2023. gada sākumā, veicot iesaukumus janvārī un jūlijā ar 500 iesauktajiem katrā. Lai nodrošinātu godīgus nosacījumus visiem, jauniesaucamos plānots izraudzīt ar izlozes palīdzību.
Kas notiek kaimiņos
Lietuva 2015. gadā atjaunoja obligāto militāro dienestu, un šogad arī tika pieņemti grozījumi likumdošanā. Rezultātā Lietuva ik gadu plāno iesaukt līdz 4400 jauniešus[3] vecumā no 18-23 gadiem uz 9 mēnešus ilgu dienestu, vienlaikus ļaujot dienestu brīvprātīgi veikt arī vīriešiem un sievietēm vecumā no 18-38 gadiem.[4] Dienesta laikā ne tikai dienošie saņem dažāda veida piemaksas, bet arī darba devējam tiek piešķirta subsīdija 6 mēnešu garumā. Lai nodrošinātu caurskatāmību, ik gadu ar datorizētas sistēmas palīdzību tiek sastādīts jauniesaucamo saraksts, kas ir pieejams Internetā, un kurā tiek iekļauti arī ārzemēs dzīvojošie Lietuvas pilsoņi, taču netiek ieskaitīti studējošie.
Savukārt Igaunijā obligātais militārais dienests pastāv jau kopš neatkarības atjaunošanas. Ik gadu dienestā tiek iesaukti aptuveni 3500 vīrieši uz laiku no 8-11 mēnešiem, atkarībā no piešķirtā amata. Tiesa, saskaņā ar Nacionālās aizsardzības attīstības plānu 2022-2031, jau laikā līdz 2025. gadam plānos palielināt jauniesaucamo skaitu līdz 4000.[5] Iesaukšana norit pēc teritoriāla principa, proti, no viena apgabala iesauktie dien kopā vienā vienībā, un arī pēc obligātā dienesta beigām viņi turpina dienēt vienā rezerves vienībā, kurai reizi piecos gados ir jāpiedalās mācībās, lai atsvaidzinātu iemaņas. Papildus tam, dienošie saņem ikmēneša pabalstu, atkarībā no savas dienesta pakāpes, turklāt darba devējiem, kuru darbinieki dien obligātajā dienestā, ir pienākums atļaut darbiniekam atgriezties iepriekšējā amatā.
Katram savs pienākums
Līdz ar to Latvija pievienosies Igaunijai un Lietuvai kā valsts ar faktisku, taču ierobežotu obligāto militāro dienestu. Šādas rīcības katalizators ir acīmredzams un neapšaubāms, un no tā izrietoša nepieciešamība gādāt par savu militāro aizsardzību ir likumsakarīga. Taču tikpat likumsakarīgs ir jautājums par to, vai tam nepietiek ar profesionālo dienestu apvienojumā ar brīvprātīgo dienestu Zemessardzē, kā tas ir pastāvējis līdz šim. Raugoties uz mobilizācijas rezervi jeb cilvēku skaitu, kuri ir izgājuši militāru pamatapmācību, situācija Latvijai nav labvēlīga. Igaunijas mobilizācijas rezervi veido aptuveni 60 000 cilvēku[6], Lietuvas – ap 100 000 cilvēku[7], kamēr 2020. gadā apstiprinātajā Latvijas aizsardzības koncepcijā minēts, ka rezerves karavīru skaitu plānots palielināt līdz 6000 (!).[8]
Caur to atklājas galvenais iemesls, kāpēc Latvijai ir nepieciešams VAD. Lai fiziski aizsargātu Latviju, ir nepieciešama aktīvāka sabiedrības iesaiste, turklāt sistemātiskā veidā. Latvijas rīcībā nav nedz tādu cilvēkresursu, nedz finansiālo līdzekļu, lai izveidotu gana lielus un spēcīgus bruņotos spēkus tikai pēc brīvprātības principa. Šādā kontekstā ir svarīgi uzsvērt, ka tas nav jāuztver kā pārmetums vai neuzticība NATO kolektīvās drošības garantijām, kuras turklāt ir plānots stiprināt tieši mūsu reģionā. Mums ir patiešām spēcīgi sabiedrotie, un šīs attiecības ir jāizmanto, lai stiprinātu savu drošību. Taču vienlaikus par savu drošību ir jāgādā arī pašiem, un, cita starpā, mums ir arī jāmācās no ukraiņiem.
Krievijas bruņotie spēki ir salīdzinoši labi pielāgoti īslaicīgai karadarbībai ar augstu intensitāti, taču problēmas rodas, kolīdz karadarbība ieilgst un sāk prasīt arvien vairāk resursu, tostarp cilvēkresursu.[9] Ukrainas salīdzinoši sekmīgā aizsardzība un pāreja pretuzbrukumā skaidri demonstrē, uz ko ir spējīgi labi bruņoti un skaitliski lieli spēki, stājoties pretim valstij, kas vēl nesen varēja dižoties ar pasaulē otras spēcīgākas armijas statusu. Nepārprotami, Ukrainas panākumus ir veicinājušas ieroču sistēmu piegādes no Rietumvalstīm. Taču jāpatur prātā, ka tehnoloģijas nekaro pašas par sevi. Tehnoloģijas paver jaunas iespējas un sniedz pārākumu kaujas laukā, kurā tik un tā karo cilvēki. Līdz ar to militāri apmācītu un sagatavotu cilvēku skaita pieaugumam ir tieša nozīme valsts drošības stiprināšanā. Un šis princips ir attiecināms arī uz Baltijas valstīm kopumā. Lai gan katrai valstij ir sava mobilizācijas rezerve, mēs tomēr esam fiziski un skaitliski mazas valstis, kas nozīmē, ka mēs kopumā atrodamies vienā taktiskajā telpā, kur uzbrukums vienai valstij būtībā nozīmē uzbrukumu visām. Proti, Latvijas spējas īsā laikā mobilizēt lielu skaitu karavīru attiecas ne tikai uz Latvijas, bet uz visu Baltijas valstu drošību.
Kad neērtība ir vēlama
Visbeidzot, svarīgākais un, domājams, vissarežģītākais mērķis, ko VAD palīdz risināt, ir domāšanas maiņa Latvijas sabiedrībā. Sabiedrībā ir jānostiprinās uzskatam un izpratnei, ka valsts aizsardzība (ne tikai militārā) ir pašas sabiedrības atbildība, un to nevar pavirši uzlikt uz citu pleciem ar domu, ka kāds cits jau mūs aizsargās. Šādu izpratni nevar radīt vienā dienā, tāpat kā vienā dienā nevar nedz iegādāties, nedz uzbūvēt skaitliski lielus bruņotos spēkus. Taču pašreizējos ģeopolitiskos apstākļos, kuros mums nākas dzīvot blakus agresīvai un fašistiskai Krievijai, kura sev aiz rokas līdzi ved Baltkrieviju, mums pašiem ir aktīvi jāiesaistās Latvijas aizsardzībā. Jo stabilāka ir šāda izpratne un līdz ar to arī spēja aizsargāt valsti, jo neērtāks un neizdevīgāks mērķis mēs esam. Mūsdienu Krievija savā būtībā ir oportūnistiska valsts, proti, tā meklē un cenšas savā labā izmantot vājos punktus. Likumsakarīgi, mūsu pašu interesēs ir šos vājos punktus ne tikai atrast, bet arī izlabot.
Līdz ar to VAD ieviešana ir svarīgs solis Latvijas turpmākajā attīstībā. Nepārprotami, mūsu pašu militārā aizsardzība ir galvenais ieguvums īstermiņā, jau nākamgad sagatavojot tūkstoti militāri apmācītu un sagatavotu cilvēku. Taisnības labad jāatgādina, ka šim skaitam ir jāpieaug, lai spētu operatīvi palielināt mūsu pašu mobilizācijas rezervi. Taču ilgtermiņa mērķim ir jābūt sabiedrības gatavībai aizsargāt Latviju. Sabiedrībā jāiesakņojas pārliecībai par savu atbildību pār savu valsti, ko papildina mūsu sadarbība ar partneriem. Partneri mums var sniegt vērtīgas iespējas un pieeju citādi neaizsniedzamiem resursiem, taču galu galā partneru militārs atbalsts reāla apdraudējuma situācijā ir politisks solis, kas pašsaprotami prasa laiku – laiku, kura tādā situācijā vienmēr ir par maz. Stiprinot sevi paši, un apvienojot to ar NATO gatavību pastiprināt mūsu reģiona aizsardzību, mēs kļūsim par arvien neizdevīgāku mērķi, kas palīdzēs atturēt Krieviju.
[1] Aizsardzības ministrija, “Biežāk uzdotie jautājumi par valsts aizsardzības dienestu”, https://www.mod.gov.lv/lv/valsts-aizsardzibas-dienests/biezak-uzdotie-jautajumi-par-valsts-aizsardzibas-dienestu
[2] Aizsardzības ministrija, “Valsts aizsardzības dienests”, https://www.mod.gov.lv/lv/valsts-aizsardzibas-dienests [3] Ministry of National Defence of the Republic of Lithuania, “Numbers of conscripts, cadets, civilian personnel to grow”, 14.09.2022., https://kam.lt/en/numbers-of-conscripts-cadets-civilian-personnel-to-grow/ [4] Karys, “Conscripts”, 14.09.2022., https://www.karys.lt/en/military-service/conscript-service/conscripts/400 [5] ERR, “Third of Estonia's conscripts do not continue reservist activities — audit”, https://news.err.ee/1608593647/third-of-estonia-s-conscripts-do-not-continue-reservist-activities-audit [6] Defence Forces of the Republic of Estonia, “Estonian National Defence 2022”, https://www.kaitseministeerium.ee/riigikaitse2022/index-en.html [7] SHAPE, “Lithuania”, https://shape.nato.int/lithuania [8] Likumi.lv, “Par Valsts aizsardzības koncepcijas apstiprināšanu”, 3.6.2., https://likumi.lv/ta/id/317591-par-valsts-aizsardzibas-koncepcijas-apstiprinasanu [9] Michael Kofman, Rob Lee, “Not Built For Purpose: The Russian Military’s Ill-Fated Force Design”, skat. 14.09.2022., https://warontherocks.com/2022/06/not-built-for-purpose-the-russian-militarys-ill-fated-force-design/