Turcijas un Ukrainas tuvināšanās kļūst par Krieviju iegrožojošu faktoru, kas liek Maskavai rēķināties ar savas rīcības sekām Melnās jūras reģionā un Dienvidkaukāzā.
Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieks
Varētu šķist, ka Turcijas un Krievijas sacensība par ietekmi Kalnu Karabahas reģionā, izmantojot arī spēka pielietošanu, ir tikai lokālas domstarpības un tām nav plašākas ietekmes uz drošību arī mūsu reģionā. Taču, kā jau ierasts ģeopolitikā, realitāte ir sarežģītāka. Turcijas mestais izaicinājums Krievijas ietekmei Kaukāza reģionā ir daļa no Turcijas politisko ambīciju pieauguma. Pērnā gada laikā, it īpaši pēc Kalnu Karabahas konflikta uzplaiksnījuma, Turcija ir pastiprinājusi sadarbību ar Ukrainu, atkārtoti izrādot iniciatīvu Krievijas tuvējā pierobežā. Svarīgi arī ņemt vērā, ka sadarbība ietver arī militāri-industriālos aspektus, kas arī var atsaukties uz drošības situāciju NATO austrumu flangā.
Ukrainas jaunais sabiedrotais
Pērnā gada oktobrī starp Ukrainas un Turcijas varas iestādēm tika noslēgta vienošanās par sadarbību klasificētas informācijas apmaiņā, ko papildināja vienošanās par divpusēju aizsardzības industrijas projektu īstenošanu par sadarbību kuģubūvē, bezpilota lidaparātu sistēmu un dažādu dzinēju izstrādē.[1] Būtiski, ka sadarbība notiek arī praktiskā ziņā, proti, abu valstu industrijas kopīgi attīsta jaunus projektus, kā arī ir savstarpēji pārdevušas bruņojumu. Ukraina ir iegādājusies četras Turcijā ražotas korvetes[2] un Bayraktar TB-2 bezpilota lidaparātu sistēmas.[3] Līdz ar to pāris mēnešu laikā starp abām valstīm sadarbība ir strauji uzņēmusi apgriezienus, un papildinājusi Ukrainas kaujas spējas šobrīd, saglabājot iespējas tās attīstīt arī ilgtermiņā.
Kopumā no abu valstu sadarbības izriet gan politiski, gan militāri apsvērumi, kas ietekmē drošības situāciju reģionā. Militārā ziņā Turcijas atbalsts Ukrainai paver iespēju celt Ukrainas bruņoto spēku kaujas spējas, un šādā kontekstā ir nepieciešams īpaši izcelt Turcijas bezpilota lidaparātus. Kalnu Karabahas karš uzskatāmi nodemonstrēja modernu kaujas tehnoloģiju sniegtās priekšrocības, un bezpilota lidaparātu izmantošana neapšaubāmi ir viena no pamanāmākajām iezīmēm. Svarīgi, ka Ukrainas iepirktās sistēmas ir jau pārbaudītas kaujā, turklāt tieši pret PSRS/Krievijas ražojuma bruņojumu, kas, ņemot vērā Ukrainas austrumos joprojām notiekošo karu, ir ļoti svarīgs apstāklis. Nedrīkst aizmirst, ka šāda militārā alianse Ukrainai ir nozīmīga arī ilgtermiņā, jo sadarbība paredz īstenot arī tehnoloģiju un ražošanas pārnesi uz Ukrainu, līdz ar to ceļot pašas Ukrainas aizsardzības industrijas spējas.[4]
Turcijas ambīcijas
Politiskajā ziņā Turcijas aktīvā rīcība vistiešākajā veidā met izaicinājumu Krievijas interesēm reģionos, kurus tā uzskata par savu ekskluzīvo interešu sfēru, turklāt Turcijas sadarbība ar Ukrainu skar arī nemilitārus jautājumus. Turcijas ģeopolitiskās ambīcijas ir vērstas uz Turcijas kā pilnvērtīgas reģionālas lielvaras nostiprināšanu. Taču, atšķirībā no citām valstīm, Turcijas ambīcijas ir pamatotas nevis ar kādām konkrētām vērtībām vai piederību valstu blokam, bet gan nacionālismu. Mūsdienu Turcijas ambīcijas izriet no vēlmes apvienot tjurku tautu grupu, un šajā jautājumā Turcija nevairās izaicināt Krievijas pozīcijas. Vienotās tjurku nācijas ideja bija viens no argumentiem, ar kuriem Turcija Kalnu Karabahas konflikta laikā skaidri nostājās Azerbaidžānas pusē, kam neapšaubāmi bija svarīga loma Azerbaidžānas panākumos karā. Svarīgi norādīt, ka 2020. gada laikā Azerbaidžāna kļuva par galveno gāzes piegādātāju Turcijai, apsteidzot Krieviju,[5] tādā veidā izveidojot abpusēji izdevīgu un ietekmīgu politisku aliansi Krievijas tuvējā pierobežā.
Attiecībā uz Ukrainu, arī pats Turcijas prezidents ir izteicies, ka Ukraina ir svarīga valsts, lai nodrošinātu mieru, stabilitāti un labklājību reģionā.[6] Taču Turcijai un Ukrainai domas sakrīt vēl vienā jautājumā – Turcija kategoriski iestājas pret Krimas aneksiju un atbalsta Ukrainas neatkarību un teritoriālo vienotību. Šis apsvērums rada kontekstu apsvērumiem par militārās sadarbības pilnveidošanu Kalnu Karabahas konflikta laikā. Turcijas sniegtais atbalsts Azerbaidžānai ir radījis interesantu situāciju, kurā iesaldētu teritoriālu konfliktu ir izdevies atrisināt ar bruņota spēka pielietošanu. Saprotams, ka šis gadījums Ukrainā nav palicis nepamanīts. Taču arī Ukrainas gadījumā ir redzamas panturkisma iezīmes, proti, Krimas tatāri kulturāli un etniski pieder tjurkiem, līdz ar to Turcija viņus uzskata par “savējiem”. Tāpat tjurku ģimenei pieder Centrālāzijas valstis, kurās Turcija mēģina palielināt savu ietekmi caur investīcijām un maigo varu, atsaucoties uz kopīgo kultūras un vēstures mantojumu.[7] Tādā veidā Turcija tiecas izmantot savas iespējas, lai tiešā veidā konkurētu ar Krievijas ietekmi valstīs, kuras Krievijas politiskajā domāšanā ir Krievijas ietekmes sfērā.
Cīņa par varu ienāk reģionā
Līdz ar to, Turcijas mūsdienu ģeopolitiskā vīzija vistiešākajā veidā konfliktē ar Krievijas ģeopolitiskajām interesēm, un Turcijas sadarbība ar Ukrainu ir viens no piemēriem. Kā norāda Krievijas eksperti, tas rada izaicinājumus pašai Krievijai.[8] Sistemātiska agresija ārpolitikā un starptautisko saistību neievērošana ir veicinājusi aizsardzības alianšu stiprināšanos un pat jaunu veidošanos. Reaģējot uz notikumiem Ukrainā, NATO ir pastiprinājusi savu klātbūtni reģionā, Rietumvalstis ir piemērojušas sankcijas, kā rezultātā Krievijas ārpolitiskā manevra iespējas ir pakāpeniski sarukušas. Taču vēl līdz šim tuvajā pierobežā Krievijai bija spēja izmantot piespiešanu vai pat draudus, lai panāktu paklausību, piemēram, pret Ukrainu. Turcijas iesaistīšanās reģionālajā cīņā par varu jau ir parādījusi savu potenciālu Kalnu Karabahas konfliktā, kuru Krievija nebija spējīga vienpersoniski novērst vai atrisināt par spīti tam, ka Krievija jau 30 gadus ir izmantojusi lavierēšanas politiku attiecībās ar Armēniju un Azerbaidžānu, lai konflikts saglabātos iesaldēts. Turcijas iesaistīšanās Azerbaidžānai deva ne tikai militāri praktisku, bet arī politisku atbalstu, kā rezultātā miera ievērošanu Krievijas tuvajā pierobežā tagad uzrauga ne tikai Krievija. Sadarbība ar Ukrainu ir jau nākamais gadījums, kad Krievijas reģionālā autoritāte tiek vistiešākajā veidā ierobežota. Domājams, Ukraina neizraisītu strauju saasinājumu Austrumukrainā, jo tas provocētu Krievijas iesaisti, taču pat esošā konflikta ietvaros pret prokremliskajiem separātistiem var tikt pielietots moderns un kaujā sevi pierādījis Turcijas bruņojums, ko turklāt papildinās Turcijas politiskais atbalsts.
Kopumā Turcijas un Ukrainas tuvināšanās rada reģionālo drošību uzlabojošu efektu. Ukrainas alianse kļūst par Krieviju iegrožojošu faktoru, kas Krieviju faktiski spiež rēķināties ar savas rīcības sekām. Turklāt, ja aiz Ukrainas muguras stāv Turcija, Ukrainas pozīcijas atsevišķos jautājumos kļūst stabilākas. Krievijas rīcība ir tiešā veidā radījusi apstākļus, kas ļauj veidoties sadarbībai ar mērķi iegrožot Krieviju. Turklāt šāda sadarbība krasi samazina Krievijas iespējas piespiest valstis sadarboties, līdz ar to attiecību normalizācijas nolūkos vispirms ir jāmainās Krievijas uzvedībai. Plašākā kontekstā tas spiež Krieviju pārdomāt savus rīcības modeļus, jo līdzšinējā rīcība, izmantojot piespiešanu vai draudus, lielā mērā ir veicinājusi jaunu sadarbības formātu veidošanos. Tajā pašā laikā ir jāņem vērā, ka Turcija ir NATO dalībvalsts, un tās iesaistīšanās Krievijas iegrožošanas centienos ir sensitīvs temats. NATO kā institūcijas darbību pavada aktīva sabiedriskā komunikācija, lai skaidrotu savas rīcības iemeslus, taču Turcijas reģionālās ambīcijas var radīt jaunus saasinājumus NATO iekšienē, kas vājina kā Turcijas, tā alianses politisko ietekmi.
[1] Kseniya Kirillova, “Ukraine’s Geopolitical Successes Become Russian Defeats”, Jamestown Foundation, skat. 08.01.2021, https://jamestown.org/program/ukraines-geopolitical-successes-become-russian-defeats/ [2] Burak Ege Bekdil, “Ukraine to buy Turkish warships, co-produce drones”, Defense News, skat. 08.01.2021., https://www.defensenews.com/naval/2020/12/21/ukraine-to-buy-turkish-warships-co-produce-drones/ [3] Can Kasapoglu, “Turkey and Ukraine Boost Mutual Defense Ties”, Jamestown Foundation, skat. 08.01.2021, https://jamestown.org/program/turkey-and-ukraine-boost-mutual-defense-ties/ [4] Георгий Березовский, “«Вызов для России»: зачем Украина сближается с Турцией”, Gazeta.ru, skat. 08.01.2021., https://www.gazeta.ru/politics/2020/10/14_a_13319857.shtml [5] Taras Kuzio, “Turkey Forges a New Geo-Strategic Axis from Azerbaijan to Ukraine”, RUSI.org, skat. 08.01.2021, https://rusi.org/commentary/turkey-forges-new-geo-strategic-axis-azerbaijan-ukraine [6] Turpat [7] Alexander Kruglov, “Ankara to Central Asia: ‘We’re all Turks’”, Asia Times, skat. 08.01.2021., https://asiatimes.com/2019/11/central-asia-ankara-seeks-turkic-primacy/ [8] Георгий Березовский, “«Вызов для России»: зачем Украина сближается с Турцией”, Gazeta.ru, skat. 08.01.2021., https://www.gazeta.ru/politics/2020/10/14_a_13319857.shtml