Kodolšantāžai nedrīkst padoties, jo tas radītu baisu precedentu un faktiski anulē drošības arhitektūru
Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieks
Krievijas 24. februārī sāktais liela mēroga uzbrukums Ukrainai nav nesis būtiskus panākumus, drīzāk pat otrādi. Krievijas bruņotie spēki visas pasaules priekšā ir demonstrējuši savus trūkumus, kuriem pat nav viena konkrēta iemesla. Attiecīgi visas uzskatāmi redzamās nepilnības ir skaidrojamas ar sistēmiskām problēmām. Trīs dienu karagājiens uz Kijivu ir izvērties par nu jau astoņus mēnešus ilgu karu, kā rezultātā Krievija ir spējusi vien anektēt četras teritorijas, kuras tā pat nav spējīga pilnībā kontrolēt. Tikmēr Ukrainas bruņoto spēku modernizācija un tuvināšana Rietumvalstu sistēmām norit pilnā sparā. Arī politiskajā dimensijā uzvara šķiet tāla, Rietumvalstīm spējot saliedēties un turpināt atbalstīt Ukrainu, tiesa, ne bez sarežģījumiem. Vēl viens Krievijas instruments, kas tā arī nav nesis augļus, ir Krievijas kodolieroči.
Kodoldraudi no pirmās dienas
Jau savā 24. februāra uzrunā Putins izteicās, ka gadījumā, ja kāda trešā puse iejaukšoties Krievijas plānos, tai var nākties saskarties ar iepriekš nepieredzētām sekām. Šāda abstrakta, bet vienlaikus izteikti draudīga retorika tiek rezervēta tieši kodoldraudiem.[1] Līdz ar to jau kopš pirmās šī gada iebrukuma dienas virs Ukrainas ir bijusi kodolieroču ēna. Lai nodrošinātu, ka viņa teiktais tiek ņemts par pilnu, jau 27. februārī tika izdota Putina pavēle paaugstināt Krievijas kodolatturēšanas spēku gatavības pakāpi, to skaidrojot ar Rietumvalstu nedraudzīgo rīcību un izteikumiem. Krievijas kodolatturēšanas spēkus veido zemūdenes un bumbvedēji, kas ir spējīgi nest kodolieročus, kā arī starpkontinentālās ballistiskās raķetes. Tiesa, būtu maldīgi pieņemt, ka šī pavēle ir pilnībā skaidra. Putins pavēlēja kodoltriādei atrasties īpašā dienesta režīmā (особый режим несения службы), taču Krievija savu pašreizējo kodolbruņojuma gatavības stāvokli nedara publiski zināmu, atšķirībā no NATO, kuras izmantotā DEFCON sistēma ir publiski pieejama. Līdz ar to pavēle nebūt neskaidro, kādā gatavības pakāpē spēki bija pirms pavēles saņemšanas, kā arī to, līdz kādai pakāpei gatavība tika paaugstināta. Šāda neskaidrība nav nejauša – tas ir uzskatāms piemērs Krievijas taktikai iebiedēt un terorizēt, radot zināmu nekonkrētības auru, kurai būtu jāveicina piekāpšanās Krievijas prasībām. Tāpēc arīdzan naivi uzskatīt, ka Krievija publiski paziņotu par kodolatturēšanas spēku kaujas gatavības pazemināšanu, jo tam būtu nomierinošs efekts.
26. martā kodolmikrofonu savās rokās ņēma kādreizējais Krievijas prezidents un pašreizējais Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs, kurš skaidroja Krievijas kodoldoktrīnu attiecībā uz situācijām, kad Krievija drīkst izmantot kodolieročus. Saskaņā ar viņa teikto, kodolieroču izmantošana ir attaisnota, ja Krievijai vai tās sabiedrotajiem tiek uzbrukts ar kodolieročiem, tiek īstenots uzbrukums kritiskajai infrastruktūrai, kas paralizē Krievijas kodolatturēšanas spējas, kā arī tad, ja tiek apdraudēta Krievijas pastāvēšana pat bez kodolieroču izmantošanas. Viņš arīdzan uzsvēra, ka Krievija esot gatava aizsargāt savu suverenitāti un nepieļaut situāciju, ka suverenitāte varētu tikt apdraudēta.[2] Tātad, saskaņā ar Medvedeva teikto, Krievija esot tiesīga pielietot kodolieročus pēc saviem ieskatiem, jo tikai Krievija var noteikt, vai tās suverenitāte ir apdraudēta.
Eļļu spekulāciju ugunij 21. septembrī pielēja pats Putins, izziņojot daļējo mobilizāciju. Savas runas laikā viņš pamanījās ne tikai apsūdzēt Rietumvalstis Zaporižjes AES apšaudīšanas atbalstīšanā, bet arī pārmest NATO pārstāvju izteikumus par iespējamiem kodoltriecieniem pret Krieviju. Jānorāda, ka šādi izteikumi ir izskanējuši kontekstā ar NATO valstu iespējamo atbildes reakciju gadījumā, ja Krievija izvēlētos pielietot kodolieročus.[3] Putins steidzās nomierināt savu auditoriju sakot, ka Krievijas un tās iedzīvotāju drošība tikšot nodrošināta visiem iespējamajiem līdzekļiem, kas ir Krievijas rīcībā, izdarot skaidru mājienu kodolieroču virzienā. Zīmīgi, ka viņš uzskatīja par nepieciešamu uzsvērt, ka tas neesot blefs. Acīmredzami, Kremlī valda neizpratne, kāpēc līdzšinējā kodolieroču žvadzināšana nav nesusi cerētos rezultātus. Viņam piebalsoja arī Medvedevs, kurš laikā, kad Krievija gatavojās anektēt suverēnās Ukrainas teritorijas, atgādināja par Krievijas spējām atbildēt ar kodolieročiem.[4] 30. septembrī, kad tika parakstīti aneksijas dokumenti, Putins visai pasaulei atgādināja, ka Krievijas teritorija, tai skaitā anektētās teritorijas, tikšot aizsargātas ar visiem iespējamajiem līdzekļiem.[5] Skaidrības labad jānorāda, ka Krievija nav konkrēti skaidrojusi anektēto teritoriju robežas. Situāciju vēl neskaidrāku padara apstāklis, ka pati Krievija pilnībā nekontrolē teritorijas, uz kurām tā izvirza savas pretenzijas, piemēram, Doņeckas apgabalā. Līdz ar to Krievija faktiski draud pielietot kodolieročus, lai aizsargātu teritorijas, kuras ne tikai pieder Ukrainai, bet kuras vismaz daļēji fiziski kontrolē Ukrainas bruņotie spēki.
Psiholoģiskās raķetes
Kodolieroču īpatnība ir to divējādā daba. Saprotams, tie ir postoši, militāri instrumenti, kurus ir iespējams vērst ne tikai pret pretinieka bruņotajiem spēkiem, bet arī pret infrastruktūru un lēmumu pieņemšanas centriem, faktiski paralizējot to darbību. Svarīgi atcerēties, ka kodolieroči rada ne tikai tūlītējas postošas sekas, bet arī ietekmē dabu, līdz ar to nodrošinot paliekošas sekas. Taču otrā galvenā iezīme ir kodolieroču psiholoģiskais spēks. Ne tikai to pielietošana, bet jau draudi par iespējamu pielietošanu spēj izsaukt spēcīgu psiholoģisku reakciju un piekāpšanos, lai tikai izvairītos no iznīcības, un šādā psiholoģiskā kontekstā kodolieročiem īsti nav konkurentu. Krievijas žurnālists Andrejs Soldatovs ir identificējis, ka Putina režīma rokās galvenais kontroles instruments ir tieši iebiedēšana[6], kas Putina režīma simbiozi ar kodolieročiem padara skaidru.
To pamato arī Krievijas kodoldoktrīna, kas pieļauj atturēšanu ar iebiedēšanu un atturēšanu ar spēka pielietošanu. Iebiedēšanas stratēģijas mērķis ir apliecināt Krievijas gatavību uzbrukt pretinieka stratēģiski svarīgajiem objektiem, kas radītu smagas ekonomiskas un politiskas sekas, kas attiecīgi novestu pie piekāpšanās. Savukārt spēka pielietošana jau paredz uzbrukumu īstenošanu pa kritiski svarīgiem objektiem, papildinot to ar draudiem par kodolieroču pielietošanu. Tādā veidā tiek plānots demonstrēt Krievijas pārspēku[7] un no tā izrietošu nepieciešamību meklēt politisku risinājumu. Šie ir soļi no Krievijas centieniem kontrolēt eskalāciju jeb tas, ko reizēm vienkāršoti dēvē par principu eskalēt, lai deeskalētu. Deeskalācija nepieprasa tūlītēju kodolieroču pielietošanu, taču iebiedēšanas nolūkos kodolieroči ir neatņemama un svarīga sastāvdaļa. Krievijas militārajā domāšanā deeskalēšana drīzāk ir jāuztver kā centieni kontrolēt eskalāciju jeb iegūt kontroli pār situāciju, lai, piemēram, atturētu trešās puses no iejaukšanās, pārtrauktu konfliktu vai karadarbību, vai nepieļautu konflikta ģeogrāfisku izplešanos. Respektīvi eskalācijas kontrole ir mērķis, nevis instruments.
Stresa noturība pirmajā vietā
Līdz ar to skaidri iezīmējas Krievijas militārā un arī politiskā taktika. Jau kopš 24. februāra Krievija gan netieši, gan pārsteidzoši tieši atgādina par savu kodolarsenālu iebiedēšanas nolūkos. Draudu auditorija ir, protams, Ukraina un tās sabiedrība, kuras spējas pretoties militāri, politiski un informatīvi ir kaldinājušas Krievijas neveiksmes. Vienlaikus auditorija ir arī Rietumu sabiedrība, lai to iebiedētu tiktāl, ka tā pārtrauktu atbalstīt Ukrainu mīļā miera labad. Tas neviļus iezīmē iebiedēšanas taktikas problēmu, proti, tās panākumi ir tiešā veidā atkarīgi no otras puses reakcijas un stresa noturības. Acīmredzami, nedz Ukraina, nedz Rietumi kopumā neizrāda gatavību klanīties Krievijas agresijas priekšā, kas reducē Krievijas iebiedēšanas iespējas un skaidro Putina nepieciešamību atgādināt, ka šis nav blefs. Vērtīgi atzīmēt, ka Krievijas īstenotās Zaporižjes AES apšaudes ir daļa no psiholoģiskā terora un iebiedēšanas, ko tā nesekmīgi cenšas izvērst. Zaporižjes AES saražo aptuveni 20% no visas Ukrainā saražotās elektroenerģijas, nemaz nerunājot par vēstījumu par potenciālu kodolkatastrofu, ko Krievija apzināti izmanto. Galu galā Ukrainas teritorijā atrodas Černobiļas AES, un ukraiņiem nav ilūziju par to, kādas sekas var radīt avārija AES.
Putina taktika ir izmantot kodolieročus ne tikai kā militāru, bet psiholoģisku un informatīvu ieroci, lai lauztu kara gaitu un piespiestu Ukrainu un Rietumus piekāpties. Lai gan militārā doktrīna uzstāda zināmus kritērijus un arī ierobežojumus šādu ieroču pielietošanai, lēmums par kodoluzbrukumu galu galā ir solis, kas izriet no Kremļa politiskajām interesēm un vajadzībām. Taču jebkādi centieni iebiedēt ir tieši atkarīgi no otras puses spējām nepadoties, un tā ir galvenā atbilde Putina pūlēm. Kodolšantāžai nedrīkst padoties, jo tas rada baisu precedentu un faktiski anulē drošības arhitektūru. Tāpēc ir svarīgi demonstrēt gatavību reaģēt, taču, protams, vēl svarīgāka ir arī reāla griba reaģēt. Krievijas kodoldraudi diemžēl nav nekas jauns, lai gan kara laikā tie ir ieguvuši lielāku lomu un tiek pielietoti biežāk. Ņemot vērā politisko saspīlējumu attiecībās ar Krieviju, kā arī Krievijas zaudējumus karā, kas vismaz īstermiņā ierobežo tās spējas draudēt ar konvencionāliem instrumentiem, ir jārēķinās, ka kodoldraudi saglabās savu vietu ne tikai Krievijas militārajā, bet arī ārpolitiskajā arsenālā.
[1] Liviu Horovitz, Lydia Wachs, “Russia’s Nuclear Threats in the War against Ukraine”, SWP, skat. 14.10.2022., https://www.swp-berlin.org/en/publication/russias-nuclear-threats-in-the-war-against-ukraine [2] Daniel Boffey, “Russia reasserts right to use nuclear weapons in Ukraine”, The Guardian, skat. 14.10.2022., https://www.theguardian.com/world/2022/mar/26/russia-reasserts-right-to-use-nuclear-weapons-in-ukraine-putin [3] Lexi Lonas, “NATO official says alliance would be forced to take action if Russia uses chemical, nuclear weapons”, The Hill, skat. 14.10.2022., https://thehill.com/policy/international/599877-nato-official-says-alliance-would-be-forced-to-take-action-if-russia/ [4] Guy Faulconbridge and Caleb Davis, “Medvedev raises spectre of Russian nuclear strike on Ukraine”, Reuters, skat. 14.10.2022., https://www.reuters.com/world/europe/russias-medvedev-warns-west-that-nuclear-threat-is-not-bluff-2022-09-27/ [5] Adam Schreck, “Putin signs annexation of Ukrainian regions as losses mount”, AP News, skat. 14.10.2022., https://apnews.com/article/russia-ukraine-putin-international-law-donetsk-9fcd11c11936dd700db94ab725f2b7d6 [6] Stephen Blank, “Russian Nuclear Strategy in the Ukraine War: An Interim Report”, National Institute for Public Policy, Issue No 525, pieejams: https://nipp.org/wp-content/uploads/2022/06/IS-525.pdf [7] Michael Kofman, Anya Loukianova Fink, “Escalation Management and Nuclear Employment in Russian Military Strategy”, War on the Rocks, skat. 14.10.2022.,https://warontherocks.com/2022/09/escalation-management-and-nuclear-employment-in-russian-military-strategy-2/