ASV spēkiem atstājot Afganistānu, pieaug Krievijas izaicinājumi un Turcijas iespējas.
Mārcis Balodis ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) pētnieks
Pēc teju 20 kara gadiem, ASV prezidents Džo Baidens šogad paziņoja par pilnīgu ASV vadītās NATO koalīcijas spēku aiziešanu no Afganistānas. Lai gan lēmums izraisīja nebūt ne mazāku ažiotāžu kā militārās operācijas uzsākšana pēc 11. septembra teroraktiem, tas faktiski iezīmē jauna perioda sākšanos Centrālāzijas un Tuvo Austrumu reģionā. Par spīti Rietumvalstu centieniem, tām neizdevās izveidot stabilu valdību, un nu koalīcijas došanos mājup pavada islāmistu kustības Taliban ofensīva, savā kontrolē pārņemot arvien jaunas teritorijas un līdz ar to nostiprinot savu ietekmi. Vienlaikus ASV iniciatīva ir nostādījusi neērtās pozīcijās reģionālās lielvaras, uz kuru pleciem tagad gulsies krietna daļa atbildības par reģionālo stabilitāti.
Krievijas intereses
Raugoties no Kremļa pozīcijām, ASV aktivitātes Afganistānā vienmēr ir radījušas zināmu nedrošību un nepatiku. ASV militārā klātbūtne nodrošināja nepārprotamu politisko klātbūtni tik tuvu Krievijas robežām, ko pati Krievija ir tendēta uzskatīt par savu mīksto pavēderi. Līdz ar to ASV aiziešana no reģiona sniedz zināmu apmierinājumu, jo beidzot Rietumvalstis, ar kurām Maskavai jau tā ir sarežģītas attiecības, ir pametušas Krievijas tuvo pierobežu vismaz vienā reģionā. Taču, no otras puses raugoties, ASV aktīvā iesaiste ļāva Kremlim uzņemties pasīvāku lomu un nenovirzīt tik daudz resursu Afganistānas jautājuma risināšanai. Taču šobrīd Krievija ir nostādīta pozīcijā, kas tai rada gan specifiskus izaicinājumus, gan arī iespējas.
Maskavas pozīciju sarežģī tas, ka Afganistānas radītie drošības izaicinājumi lielā mērā gulstas uz Krievijas pleciem, taču tai pašai nav ne vēlmes, nedz arī iespēju aktīvi iesaistīties Afganistānas iekšpolitiskajos konfliktos.[1] Maskavas galvenās galvassāpes ir iespējamais radikāla islāma un terorisma eksports no Afganistānas, kas varētu pārmesties uz Afganistānas kaimiņvalstīm, piemēram, Tadžikistānu un Kirgizstānu, un caur to nokļūt arī pašā Krievijā. Līdz ar to Krievijas galvenā interese ir stabilitāte Kabulā, kas palīdzētu sasniegt uzreiz vairākus mērķus. Iekšpolitiskā stabilitāte samazinātu iespējas veidoties bēgļu straumēm, kas aptvertu reģionu un varētu skart arī Krieviju. No tā arī izriet papildus drošības aspekts, proti, teroristi var izmantot bēgļu plūsmas, lai iekļūtu citās valstīs. Taču galvenais ieguvums būtu ASV attālināšanās no Centrālāzijas reģiona, kas atraisītu rokas Krievijai.[2] Svarīgi uzsvērt, ka Afganistānā darbojas arī teroristiskā organizācija Islāma valsts un citas mazākas teroristiskas organizācijas, kuru māka savstarpēji sadzīvot atsaucas uz visu reģionu.
Prezidenta Putina īpašais sūtnis Afganistānā Zamirs Kabulovs pat ir norādījis, ka talibu ietekmes pieaugums Krievijai ir zināms ieguvums no drošības viedokļa. Vairākas teroristiskās organizācijas, kas darbojas Afganistānas teritorijā, sev esot uzstādījušas ārpolitiskus mērķus, proti, tās vēlas izplesties reģionā. Turpretī talibi, kuri faktiski ir ienaidnieki šīm kustībām, ir vērsti uz iekšpolitisko kontroli. Līdz ar to, ja Krievijas interese ir iegrožot terorisma draudus, talibu ietekmes pieaugums Krievijai ir izdevīgs.[3] Līdz ar to no talibiem tiek sagaidīta cīņa ar citiem grupējumiem, kuri ir vērsti uz ekspansiju. Būtiski, ka Krievija kā starptautisks partneris neuzsver normatīvismu, proti, Krievija neiestājas par kādu konkrētu starptautisko vērtību vai principu ievērošanu, kas sniedz iespēju pat sadarboties ar talibiem. Tiesa, tas nekādā mērā nesniedz drošības garantijas. Taleban laika gaitā var mainīt savus uzstādījumus, tāpat kā Afganistānas iekšpolitiskie konflikti var stimulēt citu grupējumu, piemēram, Islāma valsts migrāciju visa reģiona ietvaros.[4]
Ja ASV vadītās koalīcijas aiziešana no Afganistānas rada jaunus izaicinājumus, tā arī rada jaunas iespējas savas ietekmes palielināšanai. ASV aiziešanas radītais varas vakuums Afganistānā Krievijai var atvērt durvis veidot attiecības ar politisko eliti, nostiprinot savu reģionālās lielvaras statusu.[5] Papildus tam, joprojām neskaidrā drošības situācija Centrālāzijas reģionā ir stimuls mazākām reģiona valstīm pastiprināt sadarbību ar Krieviju, lai garantētu savu drošību. Tas vistiešākā veidā ļautu Krievijai palielināt savu ietekmi reģionā. Turklāt vairākas Centrālāzijas valstis – Kazahstāna, Kirgizstāna un Tadžikistāna – ir Krievijas vadītās Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) dalībnieces. ASV klātbūtnes samazināšanās reģionā attiecīgi kļūst par pamatu kolektīvās drošības pastiprināšanai, lai cīnītos ar starptautiskā terorisma un radikālisma draudiem, it īpaši ņemot vērā reģiona mazāko valstu nespēju aizsargāt sevi. Piemēram, no jūlija beigām līdz 10. augustam Krievija sadarbībā ar Uzbekistānu rīko militārās mācības Afganistānas robežas tuvumā.[6] Tas palīdzētu arī celt KDLO statusu, kas cieta pērn notikušajā Kalnu Karabahas karā, kurā viena no karojošajām pusēm – Armēnija – nesaņēma militāru palīdzību no organizācijas, attaisnojoties ar juridiskiem argumentiem. Raugoties nākotnē, papildus jautājums ir Ķīnas un Krievijas attiecības. Abām valstīm ir intereses reģionā, un tās abas ir ieinteresētas Afganistānas stabilitātē savu mērķu netraucētai sasniegšanai. Vēstures pieredze liecina, ka sadarbība starp ambiciozām un revizionistiskām lielvarām neilgst ilgi,[7] taču pašreizējos apstākļos sadarbība ir iespējama, lai plūktu sadarbības augļus.
Jauns izaicinātājs
Taču Krievija nav vienīgā valsts, kas Afganistānā redz iespēju celt savu vērtību starptautiskajā arēnā. Viens no Afganistānas stratēģiski svarīgākajiem transporta objektiem ir Hamīda Karzajī starptautiskā lidosta Kabulā, kas nodrošina Kabulas un visas Afganistānas savienojumus ar starptautisko aviosatiksmi, un tieši Turcija ir paziņojusi par sava militārā kontingenta iesaistīšanu lidostas drošības garantēšanā, paužot gatavību to arī vadīt un finansēt.[8] Tas ir izsaucis talibu protestu, pieprasot NATO dalībvalstij izvest visus savus spēkus.[9] Tajā pašā laikā talibu pārstāvji ir skaidri izteikušies, ka valsts turpmākajā attīstībā viņi vēlas saglabāt labas attiecības ar Turciju.[10] Un šeit atklājas Turcijas trumpis – reliģija. Tieši caur to Turcija var nodrošināt savu iesaisti Afganistānas iekšpolitiskajās transformācijās un attīstībā[11], tā palielinot savu ietekmi reģionā. Centrālāzijas reģions arī ir viens no tiem, kur Turcija ir ieinteresēta palielināt savu ietekmi, atsaucoties uz vēsturiskām saitēm.[12] Vērts arī atzīmēt, ka Afganistānā dzīvo vairākas tjurku tautas,[13] kas mūsdienu Turcijai palīdz rast sabiedrotos Afganistānas iekšpolitikā.
Ņemot vērā, ka Turcija ir NATO dalībvalsts, tās iesaiste reģionā var būt daļa no visas alianses, galvenokārt ASV, politikas iegrožot Krieviju. Turcijai un Krievijai Afganistānā un Centrālāzijā ir konfliktējošas intereses, ko pastiprina Turcijas ietekmes pieaugums Dienvidkaukāzā. Tādējādi Turcijas iesaistīšanās Afganistānas varas vakuumā ļauj Rietumvalstīm kopumā samazināt savu klātbūtni, vienlaikus pretojoties Krievijas centieniem palielināt savu ietekmi. ASV aiziešana no Afganistānas piespiež Krieviju sākt investēt resursus jautājumos, kuri iepriekš tika atstāti novārtā, un Turcijas ambīciju pastiprināšanās izdarīs vēl lielāku spiedienu uz Krievijas ambīcijām un iespējām.
Jaunais status quo
ASV vadītās NATO koalīcijas aiziešana no Afganistānas ir neapšaubāmi mainījusi spēku līdzsvaru Centrālāzijas un Tuvo austrumu reģionā. Aizejot pasaulē spēcīgākajai militārajai aliansei, tās vietā veidojas varas vakuums, Kabulas režīmam cenšoties turēties pretim radikālo fundamentālistu ofensīvai, kas savukārt mudina iesaistīties arī citas reģiona valstis. Raugoties no Krievijas pozīcijām, situācija ir neērta. ASV klātbūtnē Krievijas tiešā pierobežā ir sarukusi, taču nu Krievijai pašai ir jāiesaistās Afganistānas jautājuma risināšanā, lai mazinātu no situācijas izrietošos drošības apdraudējumus. Krievijai ir iespējas veidot konstruktīvas attiecības ar Afganistānas politiskajiem spēlētājiem, vienlaikus izmantojot situācijas nekonkrētību savu reģionālo ambīciju stiprināšanai. Ņemot vērā Krievijas siloviku politiski priviliģētās pozīcijas, nav arī izslēdzami viņu centieni palielināt savu ietekmi terorisma apturēšanas aizsegā.
Taču vienlaikus ar Afganistānas problēmu Krievijai ir jārēķinās arī ar Turcijas klātbūtni savā interešu sfērā. Turcija var izmantot vēsturiskos un kultūras jautājumus, lai iegūtu auditoriju Afganistānā un tādā veidā nodrošinātu vietu pie sarunu galda. Tajā pašā laikā ir jārēķinās ar pašas Turcijas ambīcijām apvienot vai vismaz atbalstīt tjurku tautas savu ģeopolitisko ambīciju apmierināšanai, kas daudzos reģionos tieši konfliktē ar Krievijas iecerēm. Visbeidzot Turcija ir NATO dalībvalsts, un tās klātbūtne var būt zināma stafetes nodošana no ASV puses, uzticot Turcijai relatīva miera nodrošinātāja privilēģijas, kas neapšaubāmi apgrūtina Krievijas iespējas īstenot savas ieceres. Caur to atklājas arī nosacīts ieguvums Latvijai. Papildus tam, ka Latvijas karavīri var droši atgriezties mājās, Krievijas nepieciešamība novirzīt resursus Afganistānas jautājuma risināšanai faktiski nozīmē uzmanības novēršanu, un izdara papildus spiedienu uz Krievijas spējām darboties vairākos virzienos vienlaikus.
[1] Кирилл Кривошеев, “НАТО засыпает, просыпается «Талибан». Вывод войск бросает Афганистан на произвол судьбы”, The Insider, skat. 23.07.2021., https://theins.ru/opinions/krivosheev/243147 [2] Warda Imran, “Afghanistan: Does US exit offer Russia a chance to fill power vacuum?”, Deutsche Welle, skat. 23.07.2021., https://www.dw.com/en/afghanistan-does-us-exit-offer-russia-a-chance-to-fill-power-vacuum/a-57265837 [3] Reuters, “Russia sees security upside in Taliban's north Afghanistan gains”, Reuters, skat. 23.07.2021., https://www.reuters.com/world/asia-pacific/russia-sees-security-upside-talibans-north-afghanistan-gains-ifax-2021-07-20/ [4] Дмитрий Тренин,” Афганистан после США. Что ждет Россию и Центральную Азию”, Carnegie Moscow Center, skat. 23.07.2021., https://carnegie.ru/commentary/84958 [5] Nilofar Sakhi, “How Russia, China, and Iran will shape Afghanistan’s future”, Atlantic Council, skat. 23.07.2021., https://www.atlanticcouncil.org/blogs/new-atlanticist/how-russia-china-and-iran-will-shape-afghanistans-future/ [6] Rosbalt, “Россия отправила военных и танки к границе с Афганистаном”, Rosbalt, 23.07.2021., https://www.rosbalt.ru/russia/2021/07/20/1912075.html [7] Nilofar Sakhi, “How Russia, China, and Iran will shape Afghanistan’s future”, Atlantic Council, skat. 23.07.2021., https://www.atlanticcouncil.org/blogs/new-atlanticist/how-russia-china-and-iran-will-shape-afghanistans-future/ [8] Nezavisimaya Gazeta, “Турецкое присутствие в Афганистане станет сигналом для России”, Nezavisimaya Gazeta, skat. 23.07.2021., https://www.ng.ru/editorial/2021-07-20/2_8203_editorial.html [9] TASS, “Движение "Талибан" потребовало от Турции вывести свои войска из Афганистана”, TASS, skat. 23.07.2021., https://tass.ru/mezhdunarodnaya-panorama/11627315 [10] Daily Sabah, “Taliban wants good relations with Turkey: spokesperson”, Daily Sabah, skat. 23.07.2021., https://www.dailysabah.com/politics/diplomacy/taliban-wants-good-relations-with-turkey-spokesperson [11] Daily Sabah, “'Turkey could play vital role in ensuring peace in Afghanistan'”, Daily Sabah, skat. 23.07.2021., https://www.dailysabah.com/politics/diplomacy/turkey-could-play-vital-role-in-ensuring-peace-in-afghanistan [12] Turpat. [13] Omair Anas, “Turkey’s role in halting the fall of Kabul”, ORF, skat. 23.07.2021., https://www.orfonline.org/expert-speak/turkeys-role-halting-fall-kabul/