Risinājumi latviešu valodā runājošo lingvistiskās diskriminācijas mazināšanai Latvijā

Raksta autore - sociolingviste Vineta Skujiņa

Iepriekšējos rakstos [1] aplūkotas latviešu lingvistiskās diskriminācijas izpausmes, balstoties uz mana pētījuma Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība. Padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā (2025) [skat. 2] rezultātiem. Šajā rakstā publicēti minētā pētījuma ieteikumi, kā mazināt šo diskrimināciju.

Pētījums aptvēra laikposmu no 2004. līdz 2024. gadam. Tas ļauj izvērtēt situāciju saistībā ar latviešu valodas izvēli Latvijā kopš laika, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Šajā laikā izaugusi multilingvāla paaudze, kura kā svešvalodas prot Rietumeiropas valodas, bet neprot vai vāji prot tādu svešvalodu kā krievu valoda. Šis svešvalodu apguves modelis (1. svešvaloda – angļu, 2., 3. – kādas no ES oficiālajām valodām) atbilst ES valstij, bet reālā Latvijas dzīve nedod iespējas pilnvērtīgi izmantot šo svešvalodu apguves modeli.

PSRS tika veidota kā cariskās Krievijas faktiskā mantiniece. Tomēr rusifikācija kopsaistē ar padomju cilvēka un padomju tautas izveides procesu PSKP sociālajā inženierijā bija mērķtiecīgāka un rafinētāka par rusifikāciju cariskajā Krievijā, kurā krievu valoda nekrievu tautību pārstāvjiem tika uzspiesta atklāti. Kā redzams ikdienas dzīvē un zinātniskajos pētījumos, ar padomju okupācijas sociālajām un morālajām sekām cīnīties ir daudz sarežģītāk nekā ar tās radītajām materiālajām sekām. Joprojām okupācijas morālās/psiholoģiskās un sociālās sekas (tostarp, latviešu lingvistiskās uzvedības mehānisms, latviešu valodas diskriminācija valodas izvēles situācijās un sabiedrības ieilgusī divvalodība) ir tās, ar kurām ikdienā saskaramies jau 35 gadus, kopš Latvija atguva valstisko neatkarību, nevis tikai kopš 2022. gada pilna mēroga Krievijas kara sākuma Ukrainā.

Aktuālākais uzdevums, novēršot padomju okupācijas lingvistikās sekas un tādējādi stiprinot latviešu valodas pozīcijas, ir panākt kvalitatīvu un sistēmisku latviešu valodas apguvi vispārizglītojošajās skolās. (par to detalizēti skat. [2])

Lai iesaistītu jaunus latviešu valodas skolotājus, arī latviešu valodas metodikas speciālistus, būtu nepieciešams paredzēt studiju stipendiju un darba algu būtisku palielinājumu un, iespējams, arī nodokļu atvieglojumus, pieejamību dzīvesvietas iegādei u. tml. tiem skolotājiem, kuri vada latviešu valodas apguvi sarežģītā, etniski daudzveidīgā vidē pirmsskolas izglītības iestādēs un vispārizglītojošajās skolās.

Lai arī par valsts valodas stiprināšanu daudz tiek runāts medijos, zinātniskajās konferencēs u. c. un rakstīts publikācijās (jo īpaši – kopš Krievijas kara sākuma Ukrainā), tomēr vienlaikus darba tirgū joprojām notiek valsts valodas pozīcijas stiprinošo likumu apiešana un ignorēšana, lai sociāli aktīvs cilvēks bez krievu valodas Latvijā iztikt nespētu. Darba likuma un Valsts valodas likuma izpilde būtu pastiprināti jākontrolē. Ieteicams sabiedrībā popularizēt iedzīvotāju iespējas sazināties ar Valsts valodas centru un Tiesībsarga biroju par iespējamām lingvistiskās diskriminācijas situācijām. Par Darba likuma pārkāpumiem valsts valodas nelietošanas sakarā nepieciešams sazināties ar Valsts Darba inspekciju, sniedzot ļoti precīzas ziņas par notikušo.

Tādu jauniešu, kuri neprot krievu valodu, mūsu valstī pašlaik ir samērā liels īpatsvars. Pieprasot krievu valodu darba tirgū, iedzīvotāji tiek šķiroti pēc mājās lietotās valodas principa. Lai nenotiktu iedzīvotāju etnolingvistiskā norobežošanās pēc mājās lietotās valodas, kas vērojama arī interešu izglītībā (piemēram, sporta klubos, kas iedalās tādos, kur dominē latviešu valoda, un tādos, kur dominē krievu valoda), Izglītības likums jāpapildina ar grozījumiem par interešu izglītību, tostarp – sporta skolām un bērnu, jauniešu un pieaugušo sporta nometnēm tikai valsts valodā, nevis arī kādā no svešvalodām. Ja sporta treneris ir Latvijas pilsonis, nodarbībām jānotiek tikai valsts valodā.

Latvijā, kurā jau ilgus gadus agresīva kaimiņvalsts prasmīgi lieto atsevišķus hibrīdkara, asās varas instrumentus, raugoties uz valsts institūciju darbību un valodas politikas plānošanas dokumentiem, (piemēram, ar Valsts valodas politikas pamatnostādņu projektu līdz projekta apturēšanai 2021. gadā, lai veiktu labojumus), autorei nereti nācās secināt, ka laikā, kad jāšuj karavīru apģērbs, tam tiek tamborētas detaļas.

Lai pārtrauktu krieviski u. c. svešvalodās nerunājošo darba ņēmēju lingvistisko diskrimināciju, būtu nepieciešams, piemēram, izstrādāt ar Darba likumu saistītos Ministru kabineta noteikumus par profesijām, kurās noteikti nepieciešama kādas konkrētas svešvalodas prasme.

Ja izdotos Latvijā novērst situācijas, kurās vērojamas latviešu lingvistiskās diskriminācijas pazīmes, tad, domājams, mazinātos darba ņēmēju emigrācija uz ārvalstīm un palielinātos ārzemju latviešu atgriešanās Latvijā. Ārzemju latviešu – ne tikai Otrā pasaules kara bēgļu un viņu pēcteču, bet arī neseno reemigrantu – skatījums uz divvalodības problemātiku Latvijā ir resurss Latvijas sabiedrības divvalodības ierobežošanai. Tas var palīdzēt paraudzīties uz sabiedrības divvalodību no attāluma un norobežoties no Latvijā ierastā, bet rietumvalstīm reversā valodas izvēles modeļa, kad pielāgojas nevis cittautieši, bet valstsnācija.

Latviešos jāattīsta izpratne par Latvijā pārstāvēto kultūru atšķirībām, valodas izvēles situācijās mainīt lingvistisko uzvedību. Pielāgošanās otras valodas runātājam minēto cittautiešu vidū netiek uztverts kā inteliģences vai tolerances rādītājs. Tieši otrādi – tiek respektēta sarunas partnera proaktivitāte, izlēmīgums. Tam būtu jāizpaužas gan indivīda līmenī, gan makrolīmenī – valsts politikā, kas arī ir būtiskākais.

Saziņa krieviski ar cilvēkiem Latvijā, kuri spēj runāt latviski, mūs tuvina krievu pasaulei un tās iecerei reanimēt zudušo impēriju. Vadoši Latvijas politiķi reizēm apgalvo: Labi, ka iedzīvotājiem nezūd krievu valodas prasme. Ko mēs darīsim, ja bērni vairs nemācīsies krievu valodu? Tā ir ES valstij neraksturīga politika. Kamēr tāda pastāvēs, Latvijas valodas situācija nemainīsies.

Latviešu lingvistisko komfortu pozitīvi ietekmē darbavietu iekšējās kārtības noteikumi, kuros izklāstīti valsts valodas pozīciju stiprinošie aspekti. Poliklīniku, slimnīcu, Valsts policijas darbinieku aizsardzībai no latviešu lingvistiskās diskriminācijas krievu valodas neprasmes un nelietošanas dēļ ir nepieciešama latviešu-krievu valodas tulku sagatavošana augstskolās. Jo īpaši tas attiecas uz tulkiem veselības iestādēs, kurās liela nozīme ir precīzai saziņai. To vienkāršs valodu pratējs, ja vien tam nav speciāli sagatavots, reti kad spēj pārtulkot niansēti un precīzi.

Latviešu lingvistiskās uzvedības maiņai no pielāgošanās uz konsekventu latviešu valodas lietojumu palīdzētu sabiedrisko mediju iesaiste. Būtu nepieciešams sabiedriskajos medijos daļu raidlaika atvēlēt tieši latviešu lingvistiskās uzvedības maiņas jautājumiem.

Tāpat kā LR Saeimā notiek Ārpolitikas debates, debates par Tiesībsarga ziņojumiem u. tml., ir nepieciešamas arī ikgadējas (nevis retākas) Valsts valodas politikas debates. Tajās, kā to 2021. gadā ierosināja Valsts prezidents E. Levits, izglītības un zinātnes ministrs sniegtu Saeimai ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts valodas pozīciju stiprināšanā. Pašreizējais debašu nosaukums un regularitāte – reizi divos gados –, kā tas tika pieņemts 2025. gada februārī Saeimas Kārtības rullī, neatspoguļo šo debašu satura nozīmi. Ar to Saeima simboliskā veidā ir pateikusi, ka valsts valodas politika valstī nav vajadzīga. Galvenās ir ekonomiskās intereses, kas ir netālredzīgs skatījums uz valsts ilgtspējas jautājumiem.

Ja valsts amatpersonas Saeimā un medijos runā krievu valodā, tas apliecina necieņu pret valsts valodu un rāda, ka Latvijas valdības līmenī nav ieinteresētības un ir mazdūšība šo jautājumu izvērtēt. Saeimas kārtības rullī būtu jābūt noteiktam, ka deputātam Saeimas darbā un ar Latvijā reģistrētiem plašsaziņas līdzekļiem ir jārunā valsts valodā, tādējādi nepārkāpjot Saeimas deputāta zvērestu.

Latvijai pašlaik nav ilgtermiņa valodas politikas pamatnostādņu un programmu, kurām tiktu pieskaņoti vidēja termiņa valodas politikas dokumenti un kuras atvieglotu vidēja termina politikas dokumentu izstrādi un izpildi. Latvijas valodas politikas plānošanai tomēr būtu jānotiek ilgtermiņā, izstrādājot valsts valodas pamatnostādņu programmu nākamajiem vismaz 20–25 gadiem. Bija, piemēram, zināms, ka izaugs jauna paaudze, kura krievu valodu nepratīs, jo kā svešvalodas būs apguvusi ES oficiālās valodas, un bija zināma arī sabiedrībai raksturīgā inerce dominējošās valodas jautājumos. Valsts būtu spējusi sagatavoties valstsnācijas lingvistisko tiesību praktiskai aizsardzībai (detalizētāk skat. [2]).

Būtiskās pārmaiņas valstī, par kurām rakstīju 2009. gadā [4] un kas iezīmēs jaunu posmu Latvijas valodas situācijā, diemžēl ir mūs sasniegušas: kara bēgļi, no kuriem daudzi vēlas palikt krievu valodas telpā; trešo valstu imigranti, kurus darbaspēka trūkuma dēļ Latvijas darba devēji gaidīt gaida, nedomājot par šo imigrantu latviešu valodas neprasmi; valstsnācijas demogrāfiskais stāvoklis un emigrēšana; globalizācijas izpausmes, to skaitā angļu valodas ietekmes palielināšanās. Tiesa – beidzot iedzīvotājiem ir radusies Krievijas kara Ukrainā veicinātā apskaidrība par sabiedrības divvalodības nevēlamo ietekmi uz valsts drošību.

Apzinoties ilgtermiņa plānošanas neesamību Latvijas valodas politikā, pieļāvīgumu jeb samērā liberālu pieeju un citām valsts valodas pozīciju stiprināšanas nepilnībām, kuras jānovērš, redzams, ka būtiskākais latviešu valodas, nācijas un mūsu valsts ilgstamībā ir ģimenes, kuras dzīvos Latvijā un ar saviem bērniem runās latviski.

[1] Raksts turpina autores iepriekšējās publikācijās šajā blogā aizsākto tēmu par latviešu valodas diskrimināciju un starpkultūru komunikāciju Latvijā (skat. “Latviešu valoda starpkultūru komunikācijā Latvijā: cittautiešu atbildes”, “Latviešu valoda starpkultūru komunikācijā Latvijā”, “Latviešu valodas diskriminācija mūsdienās”, “Rusifikācijas sekas un mūsdienu valodas situācijas ieilgusī problemātika – Latvijas drošības riski”, “Krievu valodas dominance un latviešu valodas diskriminācija). 

[2] Skujiņa [Poriņa], V., 2025. Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā. Padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā. Rīga: LOMB.

[3] Skujiņa [Poriņa], V., 2020. Valsts valodas pamatnostādnēs atrodami tādi trūkumi, kas traucēs latviešu valodas attīstību. 2020. gada 22. novembris, Latvijas Avīze, avots internetā https://www.la.lv/par-latviesu-valodas-attistibu (skat. 1.06.2026.). 

[4] [Skujiņa] Poriņa, V., 2009. Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā. R.: LU Latviešu valodas institūts, 174. lpp.