Rusifikācijas sekas un mūsdienu valodas situācijas ieilgusī problemātika – Latvijas drošības riski

Raksta autore ir valodniece sociolingviste Vineta Skujiņa (Poriņa)

Rusifikācijas vēstures pētījumi nepieciešami, lai nonāktu pie patiesības par Latvijas valodas situāciju, vēsturisko atmiņu, kā arī – lai valstnācijas pārstāvjiem rosinātu savas valodas izvēli kā pašsaprotamību, aktualizētu latviešu valodas jautājumu vispārizglītojošajās skolās kā pašreizējā laikposmā aktuālāko risināmo jautājumu un skaidrotu Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem latviešu valodas un nācijas pastāvēšanas un vēstures jautājumus.

Sovetizācijas un rusifikācijas specifika

Padomju sistēma Baltijas valstīs pēc to okupācijas tika ieviesta vairākos līmeņos: politiskajā, ekonomiskajā, sociokultūras un demogrāfiskajā (Hogan-Brun et  al. 2009) [1]. PSRS industrializācijas un migrācijas politikas rezultātā notika dramatiskas pārmaiņas iedzīvotāju etnodemogrāfiskajā sastāvā. Situācija LPSR un Igaunijas PSR raksturota kā etnodemogrāfiskā katastrofa [2].

Sovetizācijas, t. i., PSRS raksturīgo sabiedriskās dzīves iezīmju un darbības metožu izplatīšana, ieviešana un ar to saistītās rusifikācijas mērķis bija veidot jauno padomju cilvēku ar jaunu domāšanu un veidot padomju tautu, pakļaujot nekrievu tautas, to valodu, atņemot valodai tās valstiskās funkcijas. Padomju vara pamatojās uz Komunistiskās partijas izstrādāto ideoloģiju un ar propagandu veicināja sabiedrības indoktrināciju jeb cilvēku sistemātisku, ilgstošu pamācīšanu vai ideoloģisku apstrādi, lai tie bez iebildumiem pieņemtu kādu mācību, teoriju, ideju u. tml. Ideoloģijas maksimuma programmā (par to detalizētāk Vardys 1968) [3] ietvēra padomju sociālās inženierijas un padomju tautas veidošanas mērķus – jaunā padomju cilvēka jeb Homo Sovieticus – izveidi un vienas – padomju ‒ tautas radīšanu ar vienu – krievu ‒ valodu. Lai to panāktu, bija iecerēts, ka PSRS dzīvojošās tautas labprātīgi asimilēsies, kļūstot par krieviski runājošiem padomju cilvēkiem. Asimilācija, kā Komunistiskās partijas vadībā tas bija ieplānots, notika tā saucamā kausējamā katla (no angļu val. melting pot) apstākļos, kuri tika radīti ar ekonomiskiem, demogrāfiskiem un politiskiem līdzekļiem.  

Ideoloģijas minimuma programmas mērķis – ar dzimtās valodas un mazās dzimtenes (PSRS atsevišķo republiku apzīmējums) institūcijām mainīt prioritātes, par galveno sākot uzskatīt tādu valsti, kurā visu organizējošā un dominējošā ir Krievija. Valodnieks Pjetro Umberto Dini (Pietro Umberto Dini) 2000. gadā darbā Baltu valodas [4] secinājis: Kaut arī atklātībā tika sludināti ļeņinisma principi nacionālajā jautājumā („nekādu privilēģiju nevienai tautai un nevienai valodai”), patiesībā vadošā politika (arī valodu politika) bija rusifikācija.

PSKP dotais virziens valodas politikā bija saskaņot nacionālo valodu attīstības likumus ar sociālistisko tautu attīstību, izceļot krievu valodas īpašo lomu. No vienas puses skanēja vārdi – nepieļaut nekādas privilēģijas, ierobežojumus vai spaidus vienas vai otras valodas lietošanā, kā savulaik Ļeņins to sludina rakstā Strādnieku šķira un nacionālais jautājums (1913): Nevienas privilēģijas nevienai nācijai, nevienai valodai! Ne vismazākās apspiešanas, ne vismazākās netaisnības pret nacionālo mazākumu! – lūk, strādnieku demokrātijas principi. [5] No otras puses bija ikdienas prakse līdz pat cilvēku represijām par t. s. buržuāzisko nacionālismu.  Īpaši rūpīgi uzmanīja un apkaroja jebkuru t. s. buržuāziskā nacionālisma izpausmi LPSR. Īpaši aktīvs visa latviskā noliegšanā bija LKP CK sekretārs Arvīds Pelše. Viņš 1960. gadā rakstīja [6]: lai sekmīgi cīnītos ar nacionālisma izpausmēm, ir svarīgi pareizi izprast valodas jautājumu.

Sabiedrības divvalodība un latviešu valodas diskriminācija

PSKP okupācijas veicinātā rusifikācija nekrievu padomju republikās ir atstājusi ilglaicīgas sekas, ar kurām saskaramies joprojām. Būtiskākās ir sabiedrības divvalodība un latviešu lingvistiskā diskriminācija un lingvistiskā uzvedība, kuras analizētas no 2004. gada līdz 2024. gadam veiktajā longitudinālajā pētījumā Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība. Padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā (Skujiņa 2025) [7]. Nepatīkamākās situācijas dzīvē starpkultūru komunikācijā Latvijā latvieši izjutuši, sazinoties vai cenšoties sazināties tieši valsts valodā. Šī iemesla dēļ viņi izjutuši atšķirīgu attieksmi, psiholoģisku spiedienu, emocionālu, sociālu vai pat fizisku kaitējumu tieši latviešu valodas lietošanas dēļ ar Latvijā  dzīvojošu cittautieti. Anketēšanā ar kritiskā incidenta metodi iegūtajās atbildēs redzamas vairākas kritisko incidentu grupas dažādās saziņas jomās, kur notikušas situācijas ar latviešu valodas diskriminācijas pazīmēm vai arī notikusi indivīda lingvistiskā diskriminācija. Tās ir 1) darba tirgū gados jaunākiem cilvēkiem, kā arī tiem latviešiem, kuri uzauguši ārzemēs, bet uzsākuši dzīvi Latvijā; 2) medicīnas iestādēs un universitātēs, kuras sagatavo medicīnas darbiniekus (pacientiem un esošajiem un topošajiem medicīnas darbiniekiem); 3) ikdienas saziņā publiskajā telpā; 4) interešu izglītībā (sporta nodarbībās, treniņnometnēs, sporta skolās) un 5) privātajā sfērā, etniski jauktajās ģimenēs. Šo kritisko atgadījumu lielākajā daļā, ar nedaudziem izņēmumiem, dominējoša ir brīvības cīnītāja Gunāra Astras doma, kas viņa Pēdējā vārdā (1983) izteikta vairākkārt: Man sāp, un es jūtos pazemots.

Kā liecina minētais latviešu valodas diskriminācijas pētījums [7], vēl 21. gs. latvieši, lietojot valsts valodu Latvijā, regulāri  nonāk pielāgošanās situācijās. Rietumvalstīs pielāgošanās situācija raksturīga minoritātēm. Latvijas valodas izvēles modelis ir pretējs rietumvalstu situācijai (par to detalizētāk šī raksta autores nākamajās publikācijās šajā interneta vietnē). Valstsnācijas lingvistiskā uzvedība valodas izvēles situācijās ar pielāgošanos citas valodas runātājam arī liecina, ka joprojām neesam integrējušies Rietumeiropas telpā. Pētījumā redzams, ka gandrīz identiski ir 20. gadsimta 70. gadu sākumā un 2017., 2024. gadā notikuši incidenti, kuros izpaužas latviešu valodas diskriminācija, piemēram,  latviešu valodas neprasmes dēļ medicīnas iestādēs, bankās un citās jomās.

Lai novērstu šādas lingvistiski diskriminējošas situācijas, ir jāapzinās rusifikācijas senās tradīcijas Latvijas teritorijā un padomju okupācijas laikā paveikto rusifikācijas stiprināšanai.

PSRS tika veidota kā cariskās Krievijas faktiskā mantiniece. Tomēr rusifikācija kopsaistē ar padomju cilvēka un padomju tautas izveides procesu PSKP sociālajā inženierijā bija mērķtiecīgāka un rafinētāka par rusifikāciju cariskajā Krievijā, kad krievu valoda atklāti tika uzspiesta nekrievu tautību pārstāvjiem. Krievu valoda bilingvisma jeb divvalodības labi pārdomātajā mehānismā (ar Taškentas konferences ieteikumiem, krievu kā otras dzimtās, bet ar laiku jau kā vienīgās dzimtās valodas palīdzību, resp., nekrievu tautu asimilāciju u. c.) kalpoja PSRS ideoloģijai, kura pakļāva gan valodu, gan ietekmēja cilvēku domāšanu, tostarp – lingvistisko uzvedību. Aplūkojot rusifikācijas fenomena attīstību 20. gs., vērojams PSKP ideoloģijas pretrunīgums starp vārdiem un darbiem nacionālajā politikā, tostarp valodas politikā, kura visās PSRS republikās mērķtiecīgi turpināja 19. gs. vidū aizsākto agresīvo rusifikāciju.

LPSR veicinātā t. s. dekrētu divvalodība ir atstājusi paliekošas lingvistiskās sekas visos līmeņos. Lai arī latviešu īpatsvars, salīdzinot ar 1989. gadu, ir pieaudzis, tomēr tas nav tik pietiekams, it īpaši lielākajās pilsētās, lai varētu nedomāt par valsts valodas faktiskā statusa nodrošināšanu, nācijas demogrāfisko stāvokli, jaunajiem imigrantiem, kas ietekmē valsts etnodemogrāfisko situāciju u. tml. jautājumiem. Padomju okupācijas sekas, no kurām nepieciešams atbrīvoties, ir šādas: krievu valodu protošo valstsnācijas pārstāvju lingvistiskā uzvedība, saziņā ar citu tautību pārstāvjiem. Izglītības darbu skolās un pirmsskolās latviešu valodā sarežģīja aizkavētā mazākumtautību skolu pāreja uz latviešu mācību valodu. Krievu valoda, protams, arī latviešu valodā ir atstājusi sekas, no kurām būtu labi atbrīvoties. Kopš 2004. gada ir izaugusi multilingvāla paaudze, kura kā svešvalodas prot Rietumeiropas valodas, bet neprot vai vāji prot tādu svešvalodu kā krievu valoda. Šis svešvalodu apguves modelis (1. svešvaloda – angļu, 2., 3. – kādas no ES oficiālajām valodām) atbilst ES valstij, bet reālā Latvijas dzīve nedod iespējas pilnvērtīgi izmantot šo svešvalodu apguves modeli.

Okupācijas sekas ir ilglaicīgākas, nekā varējām iedomāties Atmodas gados.

Ar sociālajām un morālajām sekām cīnīties ir daudz sarežģītāk nekā ar tās radītajām materiālajām sekām. Joprojām latviešu lingvistiskās uzvedības mehānisms, latviešu valodas diskriminācija valodas izvēles situācijās un ieilgusī sabiedrības divvalodība ir samērā maz pētītas valodniecībā, vēstures zinātnē, sociālpsiholoģijā u. c., lai arī ar latviešu lingvistisko diskrimināciju un divvalodību sabiedrība ir bijusi spiesta saskarties ne tikai kopš Krievijas pilna mēroga kara sākuma Ukrainā 2022. gadā, bet visus šos gadus, kopš Latvija atguvusi savu valstisko neatkarību. Tikai – pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā lielai daļai Latvijas iedzīvotāju beidzot kļuvis pavisam skaidrs, cik nopietns ir valodas un varas kopsakars. Arī par valodas un sabiedrības integrācijas politiku Latvijā atbildīgās amatpersonas ir spiestas atzīt, ka, tiešām, jau visus gadus, kas pagājuši kopš Latvijas suverenitātes atgūšanas, joprojām pastāv latviešu valodas – tostarp latviski runājošo – diskriminācija, sabiedrības divvalodība, un saprast, ka latviešu valodai un mūsu valsts drošībai sabiedrības divvalodība ir nevēlama. Valoda ir arī varas simbols, un, ja Latvijas publiskajā telpā starp latviešiem un krieviski runājošajiem pēc inerces tiek lietota krievu valoda, krievu pasaule šeit ir simboliski klātesoša – ar valodu.

[1] Hogan-Brun, G., Ozoliņš, U., Ramoniene, M., Rannut, M., 2009. Language Politics and Practices in the Baltic States. Tallinn: Tallinn University Press.

[2] Apine, I., 1998. Nacionālā politika Baltijas valstīs. No: Jundzis, T. (red.). Baltijas valstis likteņgriežos. Politiskas, ekonomiskas un tiesiskas starptautiskās sadarbības problēmas uz XXI gadu simteņa sliekšņa. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija. 335.– 350. lpp.

[3] Vardys, V. S., 1968. Soviet National policy as instrument of political socialization. The Baltic case. In: Res Baltica. A Collection of Essays in Honor of the Memory of Dr. Alfred Bilmanis (1887–1948). Leyden: A. W. Sijthoff, pp. 117–132.

[4] Dini, P. U., 2000. Baltu valodas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds.

[5] Ļeņins, V. I., 1950. Strādnieku šķira un nacionālais jautājums. No: V. I. Ļeņins. Raksti.

19. sēj. Rīga: LVI, 70.–71. lpp..

[6] Pelše, A., 1978. Runu un rakstu izlase. Rīga: Liesma.

[7] Skujiņa, V., 2025. Latviešu valodas diskriminācija un sabiedrības divvalodība Latvijā. Padomju okupācijas sekas 20. un 21. gadsimtā. Rīga: Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.