Kā radās idejas par krievu sevišķumu, pārākumu pār citām tautām? Viena no šādas pārliecības saknēm bija pareizticīgo filosofu - slavofilu ideju kultivēšana 19. gadsmitā. LĪdz mūsdienām gan ir atnācis tikai karkass un virsraksti; sākotnējais saturs ir daļēji izbalējis un devis vietu prastumam un agresijai.
„Rossija – ņe Evropa!” („Krievija nav Eiropa!”) – ar šādiem vārdiem savu uzstāšanos pabeidza satīriķis Mihails Zadornovs kādā Pirmā Baltijas kanāla 2007. gada marta raidījumā. Uzstāšanās saturs liecināja, ka autors ar šo – no Krievijas cara Nikolaja aizgūto teicienu[1] runā nevis par ģeogrāfiju, bet par kultūras un cilvēku domāšanas atšķirībām Rietumeiropā un Krievijā. Tas, ka Zadornovs izjuta nepieciešamību kaut ko tādu pateikt, norāda uz 19. gadsimta Krievijas diskusijas turpināšanos 21. gadsimtā. Portāls Delfi.lv 24. augustā publicēja manu rakstu par eirāzismu un neoeirāzismu.[2] Piedāvāju ieskatīties vēl senākā ideoloģiskā strāvojumā – slavofilismā, kas zināmā mērā var tikt uzskatīts par sakni, no kuras izauga gan eirāzisms un neoeirāzisms, gan “Krievu pasaules” idejas. Visos minētajos “ismos” ir arī daudz atšķirīgā, tāpēc nevaram runāt par tiešu un simtprocentīgu ideju pēctecību. Slavofili bija krievu pareizticīgie domātāji, kuri 19. gs. pirmajā pusē skaidroja pareizticības un ar to saistītās kultūras pārākumu pār katolicismu un romāņu-germāņu kultūru. Savukārt, neoslavofili sāka attālināties no diskusijas par kristietību un deva pamatu krievu ģeopolitikas idejām, kurās pareizticība vairs nebija centrā.
Bistro, bistro!
19. gadsimtā krievu virsnieki atgriezās no karagājiena uz Franciju, kurā bija ieraudzījuši, ka var dzīvot bez verdzības un cieņpilni. Krievu virsnieki franču ēstuvēs esot saukuši: “Bistro, bistro!” (Ātri, ātri!), no tā esot radies ātrās apkalpošanas restorānu nosaukums bistro. Atnākot mājās, viņi sastapa atšķirīgu realitāti, un sākās diskusija, kuras viens no rezultātiem bija dekabristu sacelšanās. Bija arī daudz citu strāvojumu 19. gs. beigās – sociālisma, komunisma un anarhijas idejas burbuļoja. Slavofili un zapadņiki gan operēja citā koordināšu sistēmā nekā sociāldemokrāti un topošie revolucionāri. Pēc lielnieku nākšanas pie varas, 20. gadsimts ideoloģijas attīstības ziņā Padomju Savienībā kļuva vienveidīgs. Dominēja „vienīgā pareizā” ideja par sociālisma un komunisma būvniecību. Sākot ar 1991. gadu no jauna tika celtas gaismā 19. gadsimta idejas un slavofilu idejas piedzīvoja zināmu renesansi. Tā bija saistīta ar jauna ideoloģiska ceļa meklējumiem saistībā ar PSRS sabrukumu. Līdzīgi, kā pagātnē, daļa mūsdienu krievu domātāju izvirza līdzīgas idejas: par Krievijas īpašo lomu pasaulē, par nepieciešamību iet savu unikālo ceļu valsts attīstībā, par pareizticības un tradīciju lomu sabiedrībā.
Slavofilisma rašanās
„Gadsimts, kurš visspilgtāk raksturo krievu ideju, – 19. gadsimts, domas un vārda gadsimts” – rakstīja krievu filosofs Nikolajs Berdjajevs.[3] Šis periods Krievijā izcēlās ar sevišķi aktīvu kultūras dzīvi, filosofisko un politikso ideju radīšanu. Attīstījās dažādi politiskās domas novirzieni: patvaldības ideoloģija (Karamzins), neomonarhisms (Tihomirovs, Iļjins, Soloņevičs), krievu konservatīvais liberālisms (Čičerins), rietumnieciskums (Granovskis, Kaveļins), narodņicisms (Bakuņins, Kropotkins)[4] u.c. Notika pastāvošās sabiedriskās iekārtas ideoloģiska analīze. Vienlakus ar grāfa Sergeja Uvarova formulētajai „oficiālajai tautiskuma teorijai”[5] attīstījās arī divi populārākie strāvojumi, kuru pārstāvjus sāka devēt par slavofiliem un rietumniekiem (zapadņiki).[6] Nozīmīgākie slavofilisma ideju pamatlicēji un populārākie autori bija senu aristokrātisku ģimeņu pārstāvji: Aleksejs Homjakovs (1804. – 1860.), brāļi Kirejevski (Ivans 1806.-1856. un Pjotrs 1808.-1856.) brāļi Aksakovi (Ivans 1823.-1886. un Konstantīns 1817.-1860.), Jurijs Samarins (1819.-1876.). Viņu ideju ietekmē 19. gadsimta otrajā pusē savus darbus publicēja neoslavofili – Nikolajs Daniļevskis, un Konstantīns Ļeontjevs.[7]
Sākumā – diksusija par pareizāko kristietības novirzienu
Jau pats slavofilisma nosaukums parāda, ka šī sabiedriskās domas novirziena adeptu vēlmi pierādīt Krievijas attīstības unikalitāti, tās nacionālo un vēsturiskās attīstības savdabīgumu. Slavofilisms tiek uzskatīts par reliģiski – filosofisku mācību, kurā reliģija tiek apskatīta, kā visu vēsturisko un sabiedrisko reāliju pamats.[8] Slavofilisms radās Krievijas aristokrātu diskusiju vidē 19. gadsimta 30. – 40. gados, cara Nikolaja I valdīšanas laikā.[9] Par slavofilisma centru kļuva Maskava. Slavofiliem bija savi periodikas izdevumi, populārakie, no tiem bija avīzes: „Moskvitjanin”, “Rusj”, „Molva” un žurnāls „Russkaja beseda”. Slavofilisms savu uzplaukumu piedzīvoja 19. gs. četrdesmitajos un piecdesmitajos gados.[10]
Diskusijas par Krievijas lomu pasaulē un Krievijai atbilstošāko sabiedrisko iekārtu atskaites punkts bija filosofiskā traktāta – „Filosofskoje pismo” („Filosofiskā vēstule”) publicēšana žurnālā „Teleskop” 1836. gada oktobrī. Raksta autors – Pjotrs Čaadajevs (1784.-1856.) asā manierē kritizēja tā laika Krievijas iekārtu, tās pagātni un nākotnes perspektīvas. Tā paša gada oktobrī Čaadajeva paziņa – slavenais dzejnieks Aleksandrs Puškins nosūtīja traktāta autoram vēstuli, kurā izteica atšķirīgu viedokli par Čaadajeva apskatītajiem jautājumiem un atzīmēja, ka „Krievijai vēsturē, atšķirībā no Rietumeiropas zemēm, ir sava sevišķā misija”.[11] Tieši Čadajevs pirmo reizi izmantoja Rietumu un Krievijas pretnostatījumu, kā metodoloģisku pamatojumu sabiedriskajai diskusijai.[12] Draudzīgā paziņu viedokļu apmaiņa pakāpeniski pārauga plašā diskusijā starp divu filosofisku strāvojumu pārstāvjiem – rietumniekiem un slavofiliem.
Nikolajam Berdjajevam patīk
Krievu filosofs Nikolajs Berdjajevs par slavofilismu savā grāmatā „Aleksejs Stepanovičs Homjakovs” rakstīja: „Slavofilisms – pirmais mūsu sevis apzināšanās mēģinājums, mūsu pirmā patstāvīgā ideoloģija. Tūkstoš gadu ir turpinājusies krievu eksistence, bet krievu sevis apzināšanās pastāv tikai no tā laika, kas Ivans Kirijevskis un Aleksejs Homjakovs ar degsmi uzstādīja jautājumu, kas ir Krievija, kāda ir tās būtība, tās aicinājums un vieta pasaulē.”[13] Berdjajevs uzskatīja, ka slavofili bija tie krievi, kuri sāka domāt patstāvīgi. Pēc viņa domām, slavofili bija īsti eiropieši, neskatoties uz Eiropas vērtību kritiku viņu darbos. Rietumu filosofi G.V. Hēgelis un F. Šellings bija atstājuši iespaidu uz slavofilu domāšanu. Slavofili noteica krievisko – nacionālo domu kā pamatā reliģiozu.[14]
Iepriekšminētās grāmatas nodaļā „Slavofilisma sākums” Berdjajevs raksta par faktoriem, kas veicināja slavofilisma rašanos. Pirmais esot spēcīga misticisma kustība cara Aleksandra I laikā. Tomēr tā laika misticisms esot bijis ievazāts no ārienes un tā īsti neesot iesakņojies Krievijā. Otrs Berdjajeva minētais iemesls ir 1812. gada Tēvijas karš. Tas esot atstājis noteicošu iespaidu uz visu 19. gadsimta krievu pašapziņas veidošanos. Karš esot padziļinājis krievu dvēseli, licis aizdomāties un „nopurināt bagātnieku virspusējo rietumnieciskumu.”[15] Karš radīja augsni, kurā radās slavofilisma idejas. Krievu dienas kartībā izvirzījās jautājums par nacionālo pašnoteikšanos un aicinājumu. Sākās Pēterburgas perioda (Cara Pētera I uzsākto reformu) pārvērtēšana. Berdjajevs uzskata, ka katra tauta iziet caur šādu savas esamības nozīmes pārvērtēšanu. Viņš rakstīja, ka slavofīlisms esot piederējis tā laika „pasaules straumei, kura veda visas tautas uz nacionālo pašapziņu.”[16]
Slavofilu cerības par zaudētās paradīzes atgūšanu
Arī tālākie 19. gadsimta notikumi ietekmēja politisko ideju attīstību Krievijā. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā, Krievijas rietumnieki loloja cerības par to, ka lieta virzās uz konstitūcijas pieņemšanu. Viņi domāja, ka, ja Krievija atteicās no dzimtbūšanas, kas pastāvēja trīs simtus gadu, tad tā spēs arī atteikties no trīssimtgadīgās patvaldības, tātad kļūs par eiropeisku valsti.[17] Tie paši notikumi slavofilus ietekmēja pretēji. Viņiem likās, ka, ja Krievija atteicās no pasaulīgā „Pēterburgas perioda”[18] un ar to saistītā policejiskās valsts despotisma, tātad patvaldība beidzot veidojas par īsti krievisku un pareizticīgu. Slavofili cerēja, ka Krievija pieņems atgriezīsies uz „mājām” – Svēto Krievzemi, „uz pazaudēto paradīzi, neeiropeisko civilizāciju.”[19]
Rakstot par krievu domātājiem, Berdjajevs rakstīja: „Čaadajevs, Kirijevskis, Homjakovs, Gogolis, Tjutčevs, Dostojevskis, L. Tolstojs, K. Ļeontjevs, V. Solovjovs, – lūk krievu kultūras zieds, lūk, ko mēs esam devuši pasaules kultūrai, ar ko saistīta mūsu ģenialitāte.”[20] Zīmīgi, ka arī slavofilu autori ir „Berdjajeva sarakstā”. Divu autoru – Alekseja Homjakova un Konstantīna Ļeontjeva idejas tiek apskatītas tuvāk turpmākajā raksta daļā. Apskatāmo domātāju sarakstu papildināju ar Nikolaja Daņiļevska vārdu, kurš tiek uzskatīts par panslāvisma(slāvu tautu kopīgas pasaules telpas veidošanas) ideju autoru. Daņilevska idejas ir sevišķī zīmīgas Krievijas kara pret Ukrainu kontekstā.
Homjakovs pretstata “pareizticīgo garīgumu” “Rietumu pragmatismam”
Dzejnieks, filosofs un publicists – Aleksejs Homjakovs tiek uzskatīts par vienu no slavofilisma pamatlicējiem.[21] Nikolajs Berdjajevs vērtēja Homjakovu kā visapdāvinātāko slavofilu autoru. Savā darbā „Aleksejs Stepanovičs Homjakovs” Berdjajevs raksta, ka Homjakovs esot bijis labi pazīstams ar saviem laika biedriem dekabristiem, lai gan nepiekrita viņu uzskatiem, norādīdams, ka vissliktākā revolūcija esot militārā. Karavīri, ko tauta esot apbruņojusi, tās interešu pildīšanai, nedrīkstot sacelties pret pašu tautu. Slavofili bija revolūcijas pretinieki. Šķiru cīņu, kuru novēroja Rietumos, viņi uztvēra kā pašas bēdīgākās līgumiski – tiesiskās civilizācijas sekas, kā „pārģērbtu vai atklātu racionālisma likumsakarību augli, kuru daudzu gadu garumā Eiropas pasaulē uztvēra kā ticību”.[22] Rietumeiropas valstis slavofili sauca par līgumiski – tiesisko civilizāciju, jo uzskatīja, ka tur cilvēku attiecībās dominē formāla juridiska vienošanās pār dzīvām cilvēciskām attiecībām.
Slavofiliem asiņainā cīņa starp dažādām šķirām Rietumos, kalpoja kā pierādījums civilizācijas pašnoliegšanai, kura dibināta uz formalizētiem reliģiskiem pamatiem, kura tagad ir pilnīgi iestrigusi savās pretrunās. Slavofili norādīja uz „proletariāta čūlām” un „revolūcijas šausmām” un apgalvoja, ka Krievijā nekas tāds nav iespējams. Krievijā esot saglabājusies pareizticība un neierobežota vara, kura ir vienota un tautiska, kalpojoša visiem.[23] Ja slavofili būtu piedzīvojuši 1917. gadu, tad viņiem nāktos mainīt savu viedokli.
Homjakovs: angļiem, francūžiem un vāciešiem nav nekā laba
Viens no slavofilisma autoru pirmajiem darbiem ir Homjakova raksts „O starom i novom” (Par veco un jauno). Homjakovs izvirzīja nepieciešamību atjaunot Krievijā cilvēku dzīvi krīstīgās kopienas – draudzes ietvaros. Kā galvenais netika akcentēts Baznīcas kā institūcijas aspekts, bet gan vienotība, ko sasniedz cilvēki, kurus vada līdzīga kristīga pārliecība un dzīvesveids. Pēc Homjakova domām, cilvēks ir atmiris racionālistiskajās mācībās un līgumu – tiesiskajā Rietumu civilizācijā. Minētā civilizācija rada „fabrikas” dzīves veidu, utilitārismu, pragmatismu, ateismu, individuālismu un šķiru cīņu.[24]Homjakovs rakstīja: „Angļiem, francūžiem, vāciešiem nav nekā laba. Jo tālāk pagātnē tie atskatās, jo sliktāka un netikumīgāka sabiedrība tiem atklājas. Rietumu cilvēkiem nākas visu veco atstāt, kā ļaunu, bet visu labo radīt sevī; mums (krieviem) vajag tikai noskaidrot un augšāmcelt veco, atgriezt to pie samaņas un dzīvības.”[25] Homjakovs uzskatīja, ka krievu tautas vēsturē izšķirošā nozīme ir kristietības pieņemšanai. Ticīgo dzīve kopienā, draudzē ietver sevī tautas pastavēšanas ideālo stāvokli. Homjakova mācība par Pareizticīgās baznīcas būtību bija viens no slavofīlu ideju pamatiem.[26]Rietumu Baznīca, pēc Homjakova domām, ir atdalījusies no Austrumiem, cenšoties apzināt savu būtību, ir vērsusies pie racionāliem līdzekļiem, tādējādi zaudējusi garīgo tīrību un ielikusi sevī nākošo kritienu iedīgļus.[27]
Homjakovs uzstājās kā Pareizticīgās baznīcas apoleģēts arī starptautiski. Viņš centās atspēkot P. Laurenti brošūru, kurā franču autors 1852. gadā vestulē krievu dzejniekam Tjutčevam kritizēja Krievu pareizticīgo baznīcu par līdzināšanos protestantiskajai dažos aspektos, kā arī par Krievijas cara varu pār Baznīcu. Homjakovs Pareizticīgās baznīcas aizstāvībai lietoja argumentu par pareizticīgā protestantisma neesamību. Ticīgajiem neesot pret ko protestēt, jo ticības mācība nav sagrozīta.[28] Par Rietumu protestantismu, Homjakovs raksta: „Atņemiet tam noliedzamo pasauli, un protestantisms nomirs, jo visa tā eksistence ir protestēšanā (noliegšanā).”[29]
Līdzīgi kā Puškins, arī Homjakovs reaģēja uz Čaadajeva „Filosofisko vēstuli”, kurā tika kritizēta Krievijas attīstība. Homjakovs, komentējot minēto vēstuli, rakstīja, ka Krievijai jāmācas no citu kļūdām. Francija varot pārdegt dēļ cilvēku pārlieku lielās emocionalitātes, savukārt, Anglija pārlieku atdzist prāta aukstumā.[30]Krievijai Homjakovs paredzēja labāku nākotni. Krievija esot centrs, kurā satek visi jēdzieni. Kad tā piepildīsies ar atsevišķajām patiesībām tik ļoti, ka tās ies pāri malām, „tad pārpludinās savus krastus ar kopējo patiesību.”[31] 21. gadsimtā redzam visai atšķirīgu plūšanu pārli malām. Naftas dolāri plūst uz Eiropu un korumpē politiķus. Krievija noteikti neaizgāja pa pareizticības stiprināšanas ceļu, kā cerēja slavofili.
Ir jāņem vērā, ka pat savos ziedu laikos slavofili bija drīzāk opozīcijā Krievijas varai, kuras idejiskais pamats mūsdienu valodā drīzāk skanētu kā deržavņicisms (no krievu vārda – deržava). Un pat tas skanētu kā kompliments Putina kleptokrātiskajam režīmam. Arī 21.gs. mēs nevaram teikt, ka Putins, viņa draugi un siloviki līdzinātos slavofiliem, un pat ja kāds līdzinās, tad ļoti mazā mērā. Savukārt neoslavofilisms un jo sevišķi panslāvisma idejas noteikti ir sadzirdamas un saskatāmas mūsdienu Krievijas varas gaiteņos un propagandistu runās.
Nikolajs Daniļevskis – panslāvisma ideju aizsācējs
19. gadsimta otrajā pusē aktivizējās slāvu civilizācijas vienotības piekritēji, kurus sauca par „panslāvistiem”. Par šīs neoslavofilu mācības pamatlicēju tiek uzskatīts Nikolajs Daņiļevskis (1822.-1885.), kurš nepieņēma Homjakova idejas par tuvojošos pasaules civilizācijas pārveidi, balstoties uz krievu tautas kristīgās kopienas arhetipiem. Daņiļevskis akcentēja to, ka tautas attīstības procesā ir pamatīgi nosķīrušās viena no otras, un, ka dažādie sociālās dzīves kultūras vēsturiskie tipi gandrīz nevar viens otru ietekmēt. Ar „kultūrvēsturiskajiem tipiem” Daniļevskis apzīmēja savdabīgas civilizācijas. Šos tipus viņš sarindoja sekojoši: 1) ēģiptiešu, 2) ķīniešu, 3) asīriešu-babiloniešu – feniķiešu, kaldeju jeb seno semītu, 4) indiešu, 5) irāņu, 6) ebreju, 7) grieķu, 8) romiešu, 9) jaunsemītu jeb arābu, 10) ģermāņu – romāņu jeb eiropiešu kultūrvēsturiskais tips.[32]
Atbilstoši šai mācībai, senās civilizācijas jau sen ir pabeigušas savu attīstības ceļu, bet Rietumu civilizācija 19. gadsimtā ir iestrigusi neatgriezeniskā krīzē. Par pašu perspektīvāko no visiem eksistējošiem jaunajiem kultūrvēsturiskajiem tipiem Daniļevskis pasludināja “Slāvu pasauli”, kuras būtība sāk pakāpeniski atklāties krievu nācijā.[33] Daņiļevskis sava darba „Krievija un Eiropa” nodaļā „Kāpēc Eiropa ir naidīga pret Krieviju?” norādīja, ka Eiropas valstis ir nepateicīgas pret Krieviju par atbrīvošanu no Napaleona ekspansijas. Vai līdzīgu sūdzību mūsdienās nedzirdam no “Rossija TV” par Eiropas atbrīvošanu no fašisma 1945. gadā?
Daņiļevskis rakstīja, ka Eiropa nepamatoti kritizējot Krieviju par somu[34] un poļu[35] apspiešanu. Daņiļevskis attaisnoja Krieviju, skaidrojot, ka Somijas teritoriju pakļaušana Krievijas impērijai neesot noziegums, somu tautai neesot bijis politiskās gribas būt neatkarīgai un patstāvīgai.[36] Tāpat Krievija tiekot nepatiesi apvainota par Vācijas austrumu provinču pārņemšanu. Zemes Baltijas jūras krastos, kuras apdzīvo igauņi un latvieši, jau sen esot krievu īpašums. Krievija nekad neesot atzinusi krustnešu ienākšanu šajās teritorijās.[37]Te varu tikai pasmaidīt. Ko mums tagad ar to darīt? Šis atgādina mūsdienu krievu impēristu saukļus un Maskavas narcisismu. Paternālisma pārņemtajiem acis ir ciet, viņi nevēlas redzēt, ka tautām ir pašnoteikšanās tiesības un nevienam nav tiesību uzkundzēties pār kaimiņiem.
Līdzīgi Daņiļevskis mēģināja atspēkot Eiropas kritiku arī par Poliju un citām Krievijas kaimiņzemēm. Pēc centieniem parādīt Krieviju kā kaimiņu tautu glābēju, nevis iekarotāju, Daņiļevskis nosodīja Eiropas valstis, kā īstos iekarotājus un varmākas. Krievija, turpretī, neesot iekarotāja, drīzāk tā esot bieži upurējusi savas intereses citu labā.[38] Eiropas valdības un sabiedriskā doma nepamatoti uzskatot Krieviju par tumsonīgu zemi. Eiropa vienkārši negribot zināt objektīvo patiesību par Krieviju. Eiropiešu ceļojumu piezīmēs varot lasīt par krieviem, ka tie esot nelietīgi bārdaiņi, kurus eiropieši uztvertu normāli tikai tad, ja tie zaudētu savu nacionalitāti. Daņiļevskis izrādīja neizpratni arī par to, ka eiropieši minētajās piezīmēs labvēlīgi izsakoties par jakutiem, tatāriem, bet tikai ne par krieviem.[39]
Nodaļā „Psihiskās uzbūves atšķirības” Daņiļevskis norādīja, ka visām romāņu-ģermāņu tautām ir kopīga īpašība, kas parāda nacionālo raksturu – vardarbīgums. Vardarbīgums esot nekas cits, kā pārāk attīstīta pašapziņa, individualitāte. Cilvēks, kurš ir apveltīts ar to, paaugstina savu domāšanas veidu, savu interesi tik augstu, ka jebkādai citai domai un interesei ir jāatkāpjas kā nevienlīdzīgai viņa priekšā.[40] Vai nebūtu jauki, ja šis tiktu nolasīts Putina sapulcei, kurā viņš prasīja KF Drošības padomes locekļu viedokli par to, ko darīt ar Ukrainu...
Turpretī pareizticība Krievijā neesot izpaudusies vardarbīgos veidos, jo pati par sevi, nevardarbīga būdama, tā netika izkropļota slāvu tautu vidē, miermīlīgā tautas rakstura dēļ. Vienīgais slāvu renegāts esot poļi, kuri ļāvās Eiropas vardarbīguma ietekmei.[41]Te redzams, ka Daniļevskis turpina slavofilu Dieva privatizācijas mēģinājumu, paaugstinot krievu raksturu kā labāko kristietības iedzīvināšanai. Tas ved uz etnisko reliģiju, bet kristietība jau savos pamatos ir pāretniska (ārpus etniskuma); etnisks var būt tikai pagānisms. Atblāzmu no slavofilu pieejas redzam mūsdienu Krievu pareizticīgās baznīcas darbībā.
Pēc 1870. – 1871. gada Francijas – Prūsijas kara Daniļevskis uzrakstīja darbu „Krievija un franču – vācu karš”. Tajā viņš skaidroja, ka Anglija esot kūdītāja pret Krieviju, tapēc cīņa pret Eiropu esot neizbēgama. Daņiļevskis iesaka izmantot radušos situāciju par labu panslāvisma (slāvu tautu apvienošana Krievijas virsvadībā) realizēšanai: „Krievijai meistarīgi rīkojoties, cīņa par pašiem svētākajām Slāvu pasaules interesēm, iegūs tās acīs cīņas veidu pret vācu dominēšanu, kura nākotnē apdraud Dāniju, Holandi, Itāliju un Šveici. Šausmas uzdzenošais panslāvisma briesmonis tiks noslēpts no daudzu acīm ar jau radušos biedēkli – panģermānismu.”[42] Daņiļevskis rakstīja, ka Krievija būšot spiesta rīkoties, lai aizstāvētu savas intereses, rezultātā “Slāvu pasaule” tikšot apvienota. Vai Staļins nerīkojās atbilstoši Daņiļevska sapņiem?
Eiropas civilizācijas noriets Konstantīna Ļeontjeva redzējumā
Sociologs, kulturologs un literatūras kritiķis Konstantīns Ļeontjevs (1831.–1891.) bija Nikolaja Daņiļevska laika biedrs. Viņa uzskatus bija ietekmējis Daņilevska darbs – „Krievija un Eiropa”. Ļeontjeva filosofiski – publicistiskie darbi nebija sevišķi populāri viņa dzīves laikā. Pastiprināta sabiedrības uzmanība tiem tika pievērsta pēc 1905. un 1917. gada revolūcijām Krievijā. Daniļevskis klasificēja Ļeontjevu kā „neoslavofilu”. Nikolajs Berdjajevs raksturoja Ļeontjevu kā pašu lielāko konservatīvās nometnes domātāju, par pirmo un vienīgo konservatīvisma filosofu. Ļeontjevu uzskatīja par „eirāzisma” ideoloģijas priekšteci un skolotāju.
Ļeontjevs izstrādāja teoriju, kurā vēršas pret Rietumu utiltāro pragmatismu un juridisko liberālismu, kuri nogalinot cilvēkā viņa garīgo būtību un radot revolucionarās kataklizmas. Par glābēju no Rietumu dzīves stila viņš uzskatīja visvarenu monarhiju, totalitāri organizētu Pareizticīgo baznīcu, kopienas nekustīgu intelektuālo dzīvi un sabiedrības iedalījumu kārtās. Atbilstoši Ļeontjevam, cīnoties pret Rietumu mietpilsonisko psiholoģiju, Krievijai jākļūst par jaunu kristietības vēsturisko centru. Lai to paveiktu, ir jānodibina kultūras un politiskie sakari ar austrumu valstīm un jāizplata uz tām sava ietekme.[43] Ļeontjevs izvērtēja dažādas dzīves reālijas no savdabīga askētisma pozīcijām, kuras balstās uz estētiski paaugstinātu kristīgo ticību un aristokrātisko individuālismu. Viņš kvalificēja Rietumu eksistences garu kā antireliģiozu un antiradošu. Šis gars izpaužoties mietpilsonismā, liberālismā un sociālismā, kas bāzējas uz Zemes dzīvē nesasniedzamas laimes kulta: vispārējās labklājības un cilvēku formālās vienlīdzības.[44]
Ļeontjevs negatīvi izturējās pret tā laika Rietumiem ateisma un ateistiskās sabiedrības izlīdzināšanās (slāņu izzušanas) dēļ, kura iznīcina sabiedriskās dzīves sarežģīto un daudzveidīgo skaistumu. Galvenais Krievijai – apstādināt no Eiropas nākošo dzīves trūdēšanas procesu. Ļeontjevs uzskatīja, ka Eiropas noriets ir neatgriezenisks, viņš gaidīja jaunu un pozitīvu ietekmi no Krievijas.
Ļeontjevs kritizēja britu vēsturnieku un domātāju Henriju Tomasu Boklu (Buckle,1821.-1862.) – par egalitāri - liberālā procesa atbalstīšanu. Minētais process tiekot apzīmēts ar dažādiem terminiem, piem., tiekšanās uz individuālismu, par demokartizāciju tajā nozīmē, ka zemāka klase (demos) iegūst arvien vairāk ne tikai personisko brīvību, bet arī politisko ietekmi.[45] Ļeontjevs minētos procesus nodēvēja par otreizējo vienkāršojošo sajaukšanos, uzskatot, ka viņa izvēlētais apzīmējums norādot uz procesu īsto būtību. Minētās parādības novedīšot pie cilvēku novienādošanas pēc kāda pelēka netalantīga etalona. Tas esot nedabiski un pretrunā ar dabiskiem attīstības principiem, kas paredz dzīvības formu dažādību, kuras viena otru papildina. Ļeontjevs uzskatīja, ka progress novedīšot pie Eiropas nāciju, slāņu un cilvēku sajaukšanās un vienkāršošanās līdz pelēkai bezformīgai masai.[46] Krievu filosofs norādīja, ka, diemžēl liberālie un demokrātiskie progresa piekritējiem morāle un augstas jūtas drīzāk traucē. Iekšējā, subjektīvā morāle liberāļiem nesakrītot ar praktisko rezultātu morāli, tāpēc pirmā tiek upurēta.[47]Ļeontejvs kritizēja arī Rietumu sociālistu, un komunistu idejas. Tās aicinot sasniegt nedzirdētu vienādību sadzīvē, dzīves veidā, prāta attīstībā. Tas viss novedīšot pie augstākās pakāpes sabiedrības vienkāršošanas un sagraušanas.[48] Krievi gan nesaklausīja pietiekami sava tautieša brīdinājumus un lēma būvēt kreiso utopiju, kuras sekas pašlaik sajūt liela daļa pasaules. Tikai, vai tā tiešām ir Rietumu ļaunā ietekme, vai Maskavijas/Ordas izlaušanās, piesedzoties ar komunisma tāles meklēšanu?
Darbā „Vidējais eiropietis kā vispasaules iznīcināšanas ierocis un ideāls” Ļeontjevs rakstīja: „Mēs esam redzējuši, ka šie cilvēki, pirmkārt, nezina un nesaprot skaistā likumus, jo vienmēr un visur tieši šis vidējais tips ir mazāk estētisks, mazāk izteiksmīgs, mazāk intensīvi (augsti), ekstensīvi (plaši) skaists, mazāk varonīgs, nekā sarežģītāki un vienpusīgi galējāki tipi.”[49] Ļeontjevs brīdināja, ka šī vienveidība un pelēcība var pārņemt visu pasauli. Šī vienādošanās pārņem gan iestāžu darbību, gan modi, gan kultūras ideālus, visu virzot uz vidusmēra eiropieša līmeni. Tāpat Ļeontjevs paredzēja, ka romāņu-ģermāņu valstis varētu ar laiku apvienoties vienā darba federatīvā republikā, kā jau ir no vairākām daļām saplūdušas valstis – Itālija, Vācija, Spānija un Francija.[50] Vai te var saskatīt Eiropas Savienības aprises? Domājams, ka Ļeontjevam nepatiktu arī tā pelēkā masa, ko veidoja PSRS savā iekšienē, kur valdīja lozungs “iņiciativa nakazujema!” (Iniciatīva ir sodāma).
Ļeontjevs savu darbu par vidējā eiropieša raksturojumu noslēdza ar zīmīgiem vārdiem: „Pētera (cara Pētera I) Krievzemes gals ir tuvu. Un paldies Dievam! Tai jāizveido rokām darināts piemineklis un vēl ātrāk jāatiet no tās, nokratot romāņu-ģermāņu pīšļus no mūsu aziātiskajām pazolēm!”[51]
Nobeigumā – par Putinu un viņa “kolektīvu”
Slavofilisma idejas 19. gadsimtā izgāja zināmu attīstības ceļu. No reliģiskas filosofijas (pirmie slavofīli) tās ir virzījušās uz ģeopolitisku domāšanu, pakāpeniski atsakoties no kristīga satura. Lai gan pilnībā slavofīlu idejas netika ieviestas dzīvē, tomēr, tās atstāja nozīmīgu iespaidu uz krievu nacionālas pašapziņas attīstību. Slavofiliem bija viedoklis par to, kādai ir jābūt valsts uzbūvei. Viņi atbalstīja monarhiju, bet ne despotisku. Caram esot jabūt uzticīgam pareizticībai. Ārpolitikā jāsadarbojas ar slāviem un zemēm, kur ir daudz pareizticīgo (piem., Grieķija). Izglītībai jābūt balstītai ne racionālismā, bet garīgumā. Tā tas skanēja 19. gadsimtā, bet tagad? Kur pieskaries, tur sāp. Vai Krievija vēsturiski neilgā laika posmā nav karojusi jau ar trim pareizticīgām zemēm – Moldovu (14. armija Ļebedja vadībā), Gruziju, Ukrainu? 19. gadsimta krievu intelektuālās diskusijas bagātība 21. gadsimta Krievijā ir pārvērtusies par intelektuālu nabadzību. Putins un viņa sabiedrotie ir pacentušies, lai intelekts paliktu Krievijas bibliotēkās un arhīvos, tam nav vietas “Rossija TV” raidījumos.
Esmu solidārs ar slavofiliem atziņā, ka garīgums ir labāks nekā miesīgums, tomēr kā protestantam man ir nesaskaņas ar daļu pareizticības doktrīnas postulātu. Te vairāk par to neizpaužos, jo raksta mērķis ir paskatīties uz filosofiskas domas evolūciju Krievijas un krievu sevišķuma apcerē. Slavofils, neoslavofils, eirāzists un neoeirāzists ar krievu sevišķumu saprot visai atšķirīgas lietas. Jo tālāk laikā no klasiskajiem slavofiliem, jo mazāk Bībeles atziņu. Un svarīgākais – mēģinājumi apvienot Baznīcu ar valsts varu parasti nedod gaidīto. Slavofili aicinājā valsts varenos rīkoties atbilstoši pareizticibai, bet nesagaidīja cerēto.
Diemžēl, slavofilu slavētā pareizticīgo krievu savdabīgā vadīšanās pēc iekšējiem morāles likumiem (nevis pēc nedzīviem, formāliem likumiem) lielā sabiedrības daļā ir pārveidojusies par nepaklausību jebkādiem likumiem, gan laicīgiem, gan garīgiem. 20. gadsimta sakumā Krievija aizgāja totalitāras nevis kristīgas valsts virzienā. Komunisma būvētāju valstī reliģija tika vajāta, jo bija jādod vieta citai „ticībai”. Arī skatoties pagātnē, redzams, ka iekšējie morāles likumi nenosargāja Krieviju no Ivana Bargā un Pētera I despotisma. Jāpiekrīt Berdjajeva domai, ka ir grūti atbalstīt slavofilu versiju par to, ka pirms Pētera I krievu tauta dzīvoja „tīras” kristietības vadībā. Berdjajevs grāmatā „Aleksejs Stepanovičs Homjakovs” rakstīja, ka krievi sekoja gan kristietības, gan pagānisma principiem.
Putina kleptokrātijas režīms izauga tieši Krievijā un nekur citur, pietiks runāt par krieviem kā mūžīgajiem upuriem. Valstī, kur virs 70% iedzīvotāju sevi sauc par pareizticīgajiem, beidzot taču vajadzētu būt visam daudz maz kārtībā, vai ne? Kāpēc Krievija pēc 20 gadiem, kuru laikā tā attīstījās bez “ļaunās Rietumu vadības”, nespēja piedāvāt kaimiņiem neko citu kā Buču un Irpiņu? Krievija aizsargājās? – Bet neviens jau neuzbruka; tā vietā turpinājās naftas dolāru lietus, bet redz’ Ukraina bija vāja un Krimu ļoti sagribējās...
Lai arī slavofilisma idejas ir ietekmējušas mūsdienu Kremļa pārstāvju retoriku, drīzāk tā ir kā vāja parodija par to, ko sprieda 19. gs. izgītotie krievi. Kremļa izpildījumā 19. gadsimta krievu domātāju idejas tiek iedzīvinātas kā traģisks farss, kas atgādina trijnieku karaļu runāšanu par kāda intelektuāļa disertāciju. Krievijas varenie izliekas, ka seko kādām sakrālām, senām vērtībām, bet realitātē vērojam darbībā melu impēriju, kurā daudzi melo visiem. Lai arī notiek atsaukšanās uz nozīmīgām vērtībām, mūsdienu Krievijas elite atgādina mafijas sapulci, kuras dalībnieku pamatmotivācija ir vara un nauda.
Ir redzams ideju “sarkanais diegs”, kas nāk no slavofilisma un neoslavofilisma, vijas cauri eirāzismam un neoeirāzismam, nonākot līdz “Krievu pasaulei”, kuras idejas tika Pjotra Šcedrovicka un Jefima Ostrovska kaldinātas 20. gs. deviņdesmitajos gados, bet iedzīvinātas Putina valdīšanas laikā. Tomēr, ir jāsaka, ka mūsdienu “Krievu pasaule” ir nogājusi pa primitivizēšanas ceļu līdz oranži-melnajai lentītei, kas piesprausta pie slepkavas, marodiera un izvarotāja formastērpa. Runāt par filosofiskām kosntrukcijām uz degošu Mariupoles māju fona ir apgrūtinoši. Un tomēr pētniekiem ir vērts ieskatīties kaut vai ar domu, – kas nogāja greizi? Vai Krievijas kara leģitimējošās idejas ir tikai Ordas radītās traumas nepareiza izlāde, vai arī pareizticības, “Trešās Romas” un Krievijas “unikālā ceļa” vērtību izpausme? Varbūt abu apvienojums? Varbūt tikai lielnieku noziegumu sekas cilvēku prātos un sirdīs?
Mūsdienu Krievijā joprojam pastāv ideoloģiska un politiska pretstāve starp rietumnieku un slavofilu ideju turpinātājiem. Nikolajs Berdjajevs rakstīja, ka krievu nacionālā pašapziņa kļūs pieaugusi tikai tad, kad šī pretstāvēšana tiks pārvarēta.[52] Pašlaik uzvar putinisms, kas ir specifisku vērtību ideoloģija, kas satur padomju cietumu subkultūras, mantkārības, tiesiskā nihilisma un VDK kodeksa kokteili, kas aizrauj to hedonistu daļu, kura tika pie naftas dolāru sadales. Krievijas politiķi, diplomāti un propagandisti izsakās kā ielas huligāni; no sirds pārpilnības mute runā. Varbūt tomēr viņi tikai izliekas, mierinādami sirdsapziņu ar nenormāli lielo naudu, ko Krievijas izzagšana dod, jo gop-stop kultūra var patikt tikai mazizglītotiem kaušļiem un no zemas kvalitātes alkohola nogurušām smadzenēm. 19. gs. pirmās puses slavofili būtu striktā opozīcijā šim ideju kokteilim, kas no malas izskatās kā krievu nacisms un fašisms. Ja nu vienīgi neoslavofils, panslāvisma tēvs Nikolajs Daņiļevskis varētu pavilkties uz Kremļa avantūrām slāvu tautu apvienošanā (lasi – paverdzināšanā!).
[1] Янов А.Л. Патриотизм и национализм в России 1825 -1921 гг. Москва: АКАДЕМКНИГА, 2002, 141. c. [2] Andis Kudors: Kas īsti ir Aleksandra Dugina neoeirāzisms? Delfi.lv, 24.08.2022., https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-kas-isti-ir-aleksandra-dugina-neoeirazisms.d?id=54668436 [3] Василик Н.А. Политология. Москва: Гардарики, 2005, 76. с. [4] Василик Н.А. Политология. Москва: Гардарики, 2005, 69.-90. с. [5] Oficiālā tautisktuma teorija atbalstīja spēcīgu monarhiju un pareizticības dominanci Krievijā. [6] Сахаров А.Н. История России с древних времен до нашых дней. Moсква: ПРОСПЕКТ, 2007, 536.c. [7] Василик Н.А. Политология. Москва: Гардарики, 2005, 70. с. [8] Кузнецов В.Г. Cловарь филососфских терминов. Moсkвa ИНРА-M, 2004, 511 c. [9] Turpat. [10] Сахаров А.Н. История России с древних времен до нашых дней. Moсква: ПРОСПЕКТ, 2007, 537.c. [11] Turpat. [12] Кемеров В.Е. Современный филососфский Cловарь. Moсkвa: ПAНПРИНТ, 1998, 795 c. [13] Бердяев Н. Алексей Степанович Хомяков. Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/berdyaev/khomyakov/02.html [14] Turpat. [15] Turpat. [16] Turpat. [17] Янов А.Л. Патриотизм и национализм в России 1825 -1921 гг. Москва: АКАДЕМКНИГА, 2002, 143.c. [18] Cara Pētera I valdīšanas periods. [19] Янов А.Л. Патриотизм и национализм в России 1825 -1921 гг. Москва: АКАДЕМКНИГА, 2002, 143.c. [20] Бердяев Н. Алексей Степанович Хомяков. Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/berdyaev/khomyakov/02.html [21] ХомяковА.С. Библиотека «Вѣхи». http://www.vehi.net/index.html [22] Холодный, В. И. А.С. Хомяков и cовременность: зарождение и перспективы соборной феноменологии. Москва : Академический Проект, 2004, 372 c. [23] Turpat. [24] Turpat, 370. [25] Хомякoв А. О старом и новом. http://www.voskres.ru/idea/homyakv.htm [26] Бердяев Н. Алексей Степанович Хомяков. Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/berdyaev/khomyakov/02.html [27] Хомякoв А. О старом и новом. www.voskres.ru/idea/homyakv.htm [28] Хомяков А.С. Несколько слов православного христианина о западных вероисповеданиях (По поводу брошюры г. Лоранси). Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/khomyakov/katolichestvo.html [29] Хомяков А.С. ЦЕРКОВЬ ОДНА. Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/khomyakov/cerkov.html [30] Хомяков А.С. Несколько слов о "Философическом письме", напечатанном в 15 книжке "Телескопа". Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/khomyakov/izpisma.html [31] Turpat. [32] Киреевский И. В ОТВЕТ А. С. ХОМЯКОВУ. http://az.lib.ru/k/kireewskij_i_w/text_0080.shtml [33] Холодный, В. И. А.С. Хомяков и cовременность: зарождение и перспективы соборной феноменологии.. Москва : Академический Проект, 2004, 375 c. [34] Somija bija Krievijas sastāvdaļa no 1809. līdz 1917. gadam. [35] Trīs dalīšanu (1772., 1793.,1795.g.) rezultātā, Polija tika sadalīta starp Prūsiju, Austriju un Krieviju [36] Данилевский Н.Я. Россия и Европа. Библиотека «Вѣхи». https://www.vehi.net/danilevsky/rossiya/index.html [37] Turpat. [38] Turpat. [39] Turpat. [40] Turpat. [41] Turpat. [42] Данилевский. Н. Я. Россия и франко-германская война. Библиотека ХРОНОСа. http://www.hrono.ru/libris/lib_d/franko-pruss.html [43] Холодный В. И. А.С. Хомяков и cовременность: зарождение и перспективы соборной феноменологии Москва : Академический Проект, 2004, 376 c. [44] Turpat. [45] Леонтьев К. Средний европеец как идеал иорудие всемирного разрушения. http://knleontiev.narod.ru/texts/evropeetz.htm [46] Леонтьев К. Средний европеец как идеал иорудие всемирного разрушения. http://knleontiev.narod.ru/texts/evropeetz.htm [47] Turpat. [48] Turpat. [49] Turpat. [50] Turpat. [51] Turpat. [52] Бердяев Н. Алексей Степанович Хомяков. Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/berdyaev/khomyakov/02.html