top of page
  • Writer's pictureAndis Kudors

Spēku līdzsvara izmaiņas Baltijas jūras valstu reģionā pēc Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO.

Raksta autors: militārais eksperts, bloga "Vara bungas" autors - Mārtiņš Vērdiņš.




Ieskats vēsturē


Visā pasaulē valstis izvēlās savu aizsardzības politiku, gatavojas, vai tieši otrādi negatavojas karam (atbruņojas) vadoties no attiecīgo  valdību  subjektīvajiem priekšstatiem par apdraudējuma attīstības  virzienu un dinamiku vidējā un ilgtermiņā. Kļūdas šajā procesā ir bieža parādība un kā likums sabiedrības par to samaksā augstu cenu. No vienas puses, pārspīlējot apdraudētības līmeni un uzturot lielus regulāros spēkus, kā arī  piešķirot papildu finansējumu jaunu ieroču iepirkšanai ārzemēs, valdības bremzē vai pat grauj savu valstu ekonomikas un labklājības attīstību, no otras puses, pārāk optimistisks apdraudējuma novērtējums noved pie tā, ka valsts riskē sagaidīt karu nesagatavota un tādēļ beigt pastāvēt.


Baltijas jūras reģionā ir pārstāvētas visas iepriekš minētās aizsardzības politikas “deviācijas”. Visspilgtākais piemērs ir PSRS un tās mantiniece Krievijas Federācija. Visu periodu pēc 2. pasaules kara PSRS gatavojās nākamajam karam, uzkrāja pārlieki lielu kaujas potenciālu, ko bija grūti vai pat neiespējami uzturēt un daļēji šī iemesla dēļ beidza pastāvēt. Krievijas Federācija no PSRS mantojumā saņēma milzīgus militāros aktīvus un infrastruktūru, tostarp, Baltijas kara floti (BKF) un Ziemeļu kara floti (ZKF), kuru paredzamās  kaujas izmantošanas zonas papildina viena otru un daļēji pārklājas nosedzot visu Skandināviju, Baltijas jūru, Ziemeļu jūru un Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļu. Kopš PSRS sabrukuma Krievijas Federācijas  jūras kara flotes kaujas potenciāls pakāpeniski  samazinās, jo veco, norakstāmo kara kuģu  aizstāšana ar jaunajiem tālu atpaliek no PSRS bruņošanās mērogiem. Neskatoties uz to, Krievijas  jūras kara flotes kumulatīvais potenciāls, ņemot vērā arī kaujas aviācijas  atbalstu,  joprojām ir dominējošs Baltijas jūras reģionā.   Lai gan BKF un ZKF atšķiras spēju ziņā un BKF ir  uzskatāma par vājāko posmu, tomēr, jāņem vērā, ka kara kuģu modernais un modernizētais  raķešu apbruņojums ļauj sasniegt mērķus Baltijas jūras reģionā atrodoties tūkstošiem kilometru attālumā, tas ir, nemaz neieejot Baltijas jūrā un netuvojoties NATO dalībvalstu krastiem, kas var būt aizsargāti ar pretkuģu raķešu sistēmām.  Tādēļ būtu nepareizi vērtēt Krievijas Federācijas jūras spēku militāro potenciālu Baltijas reģionā vadoties tikai pēc BKF nominālajām spējām, virsūdens un zemūdens kuģu skaita un parametriem.


Ņemot vērā sauszemes un gaisa spēku  mobilitāti, kā arī dislokācijas izmaiņas Ukrainas kara ietekmē,  šobrīd nav nozīmes uzskaitīt Krievijas kājnieku, artilērijas vai aviācijas vienību  klātbūtni Baltijas reģionā, jo tā ir mainīga, mainījusies un saskaņā ar Krievijas plāniem nākotnē tiks pārskatīta spēku palielināšanas virzienā pēc Ukrainas kara rezultātiem. Tomēr zināmu priekšstatu var iegūt salīdzinot reģiona valstu jūras spēku spējas. Kā redzams  attēlā zemāk, katra atsevišķa Baltijas jūras reģiona valsts kara flote ir nosacīti vājāka par Krievijas Baltijas floti, tomēr kopā NATO valstu flotes Baltijas jūrā nodrošina paritāti vai pat pārspēku, ja neņemam vērā Krievijas Ziemeļu flotes potenciālu.

 

 Krievijas, NATO valstu un Zviedrijas kara flotes Baltijas jūras reģionā (2019.)

Avots: Navalanalyses.com

BF-Baltijas flote

NF-Ziemeļu flote

 

Kā jau minēts militārā apdraudējuma uztvere Baltijas jūras reģiona valstu starpā laika gaitā bija atšķirīga, tikpat atšķirīgā bija to drošības risinājumu izvēle. Piemēram Norvēģijas, Vācijas, trīs Baltijas valstu un Polijas izvēle par labu kolektīvai aizsardzībai NATO sastāvā ir loģiska, jo vismaz daļēji izriet no premisas, ka Krievija bija, ir un būs permanents apdraudējuma avots. Papildus tam, kopš 2000. gada Polija sāka vienmērīgā tempā attīstīt savus bruņotos spēkus ik gadu atvēlot tam 1,8-2,2% no IKP. Baltijas valstis sekoja Polijas piemēram gandrīz pusotru desmitgadi vēlāk. Turpretī Somija un Zviedrija izvēlējās paļauties un savu neitrālo statusu un savstarpējiem   līgumiem  par militāro palīdzību konflikta gadījumā.


Šeit  Zviedrija izcēlās ar īpaši pozitīvu nākotnes prognozi un samazināja militāros tēriņus no 4% IKP (1963.) 100 000 karavīru lielai armijai  līdz 2% IKP (1999.) un pat līdz 1% IKP (2011.), samazinot bruņoto spēku  personālu līdz 20 000 karavīru. Somijas militārie izdevumi nepiedzīvoja tik izteiktus kāpumus un kritumus, jo kopš pagājušā gadsimta beigām tie bija ap 1,5% IKP un sāka augt tikai 2021. gadā. Somija balsta savu aizsardzību lielā mobilizācijas rezervē, kuru mērķtiecīgi un ilgstoši sagatavo, tādēļ var atļauties iztikt ar samērā nelielu regulāro karaspēku. Vācijas militāro izdevumu vēsture ir līdzīga Zviedrijas stāstam; pagājušā gadsimta vidū Federatīvās Vācijas militārie izdevumi sasniedza 5% IKP, bet 1995.gadā tie bija jau 1,5% IKP, kas saglabājās līdz 2022. gadam. Baltijas valstu militārie izdevumi savukārt stagnēja (izņemot Igauniju)  1,3-1,8 % IKP robežās līdz 2018. gadam, kad piedzīvoja renesansi un ieguva tendenci palielināties sasniedzot un pārsniedzot NATO ietvaros ieteikto 2% IKP slieksni. Minētie skaitļi visprecīzāk demonstrē kā mainījās Baltijas jūras reģiona valstu redzējums par drošības situāciju. Ar visām domstarpībām līdz 2022. gadam, tagad šķiet starp valdībām ir panākts konsenss, ka ko ne visi vēlētāji gatavi saprast un pieņemt, ka  apdraudējums ir reāls un militārajiem izdevumiem ir jābūt vismaz 3% no IKP robežās, lai gan, kā zināms pazaudēto laiku par naudu atpirkt nevar.


Līdz ar atspirdzinošu izpratni par militārā apdraudējuma klātbūtni reģionā, kas turklāt pat pie optimistiskajiem attīstības scenārijiem būtiski  nesamazināsies vēl gadu desmitiem, Baltijas jūras valstīm samazinājās diplomātisko manevru iespējas, jo efektīva aizsardzība šādā situācijā var būt tikai kolektīva. Attiecīgi Zviedrijas un Somijas valdībām  nācies atzīt, ka ir pienācis  īstais brīdis formalizēt savas attiecības ar NATO, kas līdz 2022. gadam bija tālredzīgi visnotaļ tuvas, kas nodrošināja Somijas un Zviedrijas atbilstību NATO standartizācijas prasībām, bet tomēr juridiski nesaistošas. Papildus tam, jāņem vērā, ka tikai Somijas vai tikai Zviedrijas iestāšanās NATO būtiski  negatīvi ietekmētu neitrālā statusā palikušo valsti (jebkuru no abām). Pārāk daudz ir ieguldīts Somijas un Zviedrijas savstarpējā militārās palīdzības plānu realizācijā, pārāk  cieša ir  savstarpējā militārā sadarbība, lai vienai valstij izstājoties no bilaterālās sadarbības nesamazinātos otras valsts aizsardzības gatavības pakāpe un spējas, ko pārskatāmā nākotnē nebūtu iespējams kompensēt ne ar kādu papildu finansējumu. Tādēļ lēmumam  par Zviedrijas un Somijas iestāšanos NATO bija jābūt kopīgam un vienlaicīgam, kas arī notika. Uz šī raksta tapšanas brīdi Ungārija turpina kavēt Zviedrijas formālu uzņemšanu NATO, tomēr to var uzskatīt par tehnisku problēmu, kas drīzumā tiks atrisināta.


Ģeopolitisko izmaiņu ietekme


No iepriekšminētā ir redzams, ka Baltijas jūras reģionā šā gadsimta 20-to gadu sākumā izveidojās vienota izpratne par kolektīvās aizsardzības īstenošanas nepieciešamību, kuru būtu jāpapildina ar apdraudējumam adekvātu aizsardzības jomas finansējumu, t.i. 2-3% no IKP līmenī gadā. Līdz ar to arī no militārās ģeogrāfijas viedokļa Baltijas jūras reģions ir uzskatāms par vienotu  aizsardzības rajonu. Tas nozīmē, ka, veidojot reģiona aizsardzības plānus štābiem ir iespēja lūkoties uz Baltijas, Polijas, Vācijas un Skandināvijas  teritoriju bez plānošanas ierobežojumiem, kas saķņojas atšķirīgā aizsardzības politikā. Palūkojoties uz karti viegli nonākt pie slēdziena, ka Baltijas jūras reģionā NATO sabiedrotajiem (galvenokārt reģiona valstīm) kara laikā ir jānodrošina:


1.     kontroli par kopīgo gaisa telpu un to izmantošanu;

2.     kontroli par teritoriālajām jūrām, jūras ekskluzīvajām ekonomiskajām zonām (EEZ), jūras šaurumiem un to izmantošanu;

3.     liegumu pretinieka karaspēkam izmantot  reģiona valstu teritoriju un tajā esošo infrastruktūru;

4.     aizsardzību sabiedroto spēku mobilitātei, kas veic loģistikas operācijas t.sk. cauri  Norvēģijas ostām uz Baltijas valstīm un Somiju.


No minētā izriet, ka Baltijas jūras reģionā vislielākā nozīme kara gadījumā būs gaisa spēkiem, jūras kara flotēm, reģionālā līmeņa pretgaisa aizsardzības sistēmai, krasta aizsardzības pretkuģu raķešu sistēmām un specializētām kājnieku vienībām, kas ir spējīgas operatīvi reaģēt un cīnīties ar pretinieka gaisa un jūras desantiem, lai  nodrošinātu tādu Baltijas jūras  “atslēgas punktu” aizsardzību kā Gotlandes sala (SE), Ēlandes sala (SE), Ālandu arhipelāgs (FI), Dāņu šaurumi (DK, SE, NO), Bornholmas sala (DK). Karaļauču (Kaļiņingradas) eksklāvu šajā kontekstā var neminēt, jo tā kara gadījumā Krievijai būs drīzāk nasta nevis priekšrocība.


No augstāk minētā atslēgas punktu uzskaitījuma vien redzams, cik svarīga Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO. Faktiski abas šīs valstis, bet Zviedrija lielākā mērā, ir viens liels “atslēgas punkts” visam reģionam, kuru nepieciešams nosargāt par jebkuru cenu, jo no tā drošības būs  atkarīgi militārās loģistikas maršruti, tātad arī Baltijas valstu spēja aizstāvēties.


Somijas drošības situāciju būtiski pasliktina vairāk nekā 1000 km gara sauszemes robeža ar Krieviju, tomēr  par labu Somijai to papildus  “sargā”, burtiski, bezceļu teritorija, meži un purvi okupētās Karēlijas pusē un Kolas pussalā. Turklāt Somijas pārdomāta un ilgstoši attīstīta mobilizācijas rezervju veidošanas sistēma ļauj tai īsā laikā palielināt savu miera laika armiju no 23 000 karavīru līdz pat 900 000 kara laikā, kas ir izcils rezultāts 5,5 miljonu lielajai tautai.


Vajadzības gadījumā Somijas sauszemes spēki var efektīvi kontrolēt ar raķešartilērijas uguni ļoti militarizēto Kolas pussalu, kas ir Krievijas Ziemeļu flotes galvenā bāze, jo to ar “kontinentālo” Krieviju savieno tikai divi galvenie piekļuves ceļi: automaģistrāle R21/E105, kas pazīstama arī kā Kolas automaģistrāle, un Kirova vārdā nosauktais dzelzceļš. Ņemot vērā, ka Krievijas teritoriālie ūdeņi Barenca jūrā, kas atrodas tālāk uz ziemeļiem vai austrumiem no Ziemeļu flotes galvenās mītnes Severomorskā, ziemā kļūst ierobežoti kuģojami ledus situācijas dēļ, abas minētās Kolas pussalas maģistrāles ir vienīgie puslīdz drošie Ziemeļu flotes apgādes maršruti. Līdz ar to Somijas dalība NATO pamatīgi izmaina spēku samēru konflikta gadījumā.

 

Savukārt Zviedrijas ģeogrāfija un Somijas iespējamais atbalsts ļāva zviedru ģenerāļiem  nefokusēties tik lielā mērā  uz personāla rezervju gatavošanu, bet attīstīt savus gaisa un  jūras spēkus, kas, vērtējot atsevišķi no esošo un topošo sabiedroto sējām,  Baltijas jūrā  ir uzskatāmi par otrajiem spēcīgākiem/modernākiem pēc Krievijas Baltijas flotes, jo īpaši ņemot vērā zviedru četru šobrīd ierindā esošu Gotland un vienas Blekinge klases zemūdeņu spēju faktoru.


Somijas stiprā puse nav tikai tās apmācīta un sagatavota mobilizācijas personāla rezerve, bet arī pēdējā desmitgadē mērķtiecīgi attīstītie gaisa spēki, kas ļauj tiem “konkurēt” pat ar divreiz lielākas (pēc IKP un iedzīvotāju skaita) Zviedrijas kaujas aviāciju. Somija jau šobrīd var lepoties ar 62 x F/A -18 Hornet iznīcinātājiem (Zviedrijai ir 96x JAS 32 Grippen), bet, kad 2026. gadā Somija sāks saņemt pirmos no 64 F-35A iznīcinātājiem, tas  padarīs Somiju par noteicošo spēku Baltijas jūras gaisa telpā.


Interese par Zviedrijas un Somijas ostu un lidostu infrastruktūras izmantošanu militārās loģistikas vajadzībām ir arī ASV. Vadoties pēc ASV-Norvēģijas divpusējās militārās sadarbības parauga notiek darbs  pie līdzīgu (bet ne vienādu) divpusējās sadarbības līgumu noslēgšanas ar Somiju, Zviedriju  un Dāniju, kas ļaus ASV spēkiem plānot savu iesaisti iespējamajā konfliktā Baltijā ar daudz lielāku pārliecību par piekļuves maršrutu drošību.


Secinājumi


Apkopojot visu šajā rakstā minēto var uzskatīt par pierādītu faktu, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO ne tikai uzlabo šo valstu drošības stāvokli, bet no šīs dalības nenoliedzami iegūs visas trīs Baltijas valstis, galvenokārt pateicoties kardināli paplašinātām militārās loģistikas opcijām, ko nosaka ģeogrāfija, kā arī pateicoties Zviedrijas un Somijas izcilībai savu gaisa spēku attīstībā. Kumulatīva Somijas un Zviedrijas gaisa spēku kapacitāte ļauj nodrošināt loģistikas maršrutus, kas savieno Baltijas valstu krastus ar Norvēģijas ostām Ziemeļatlantijā un Norvēģu jūrā pa īsāko un drošāko ceļu. Vienlaikus ir jāatzīmē, ka plaša militārā iebrukuma gadījumā Baltijas valstis diez vai var paļauties uz lielu Zviedrijas vai Somijas sauszemes spēku personāla atbalstu. To ierobežo šo abu valstu teritorijas lielums, sauszemes spēku kapacitāte un priekšā stāvošo uzdevumu klāsts.

1,554 views

Comments


bottom of page