Vai jums patīk izlēmīgs valsts vadītājs, kura “skaistuļi”[1] sit un spīdzina?
SKDS nesen nāca klajā ar aptaujas datiem par Latvijas iedzīvotāju nostāju Baltkrievijas revolūcijas jautājumos. Spilgtas atšķirības vērojamas starp divām grupām: no tiem, kuri ikdienas saziņai ģimenē lieto latviešu valodu, 59% atbalsta ielu demonstrācijās pausto nostāju. Līdzīgi ir atbildējuši tikai 13% to respondentu, kuri ikdienā lieto krievu valodu. Lukašenkas pozīciju atbalsta 7% latviešu un 36% krievu (un citu – ikdienā krieviski runājošo). Tādu, kuri nenostājas ne vienā ne otrā pusē, ir vairāk krievu valodas grupā – 42%. No latviešiem svārstās 25% respondentu. Latgalē Lukašenko atbalsts ir nedaudz lielāks nekā protestētājiem (29% pret 24%). Latgalē dzīvojošie biežāk nekā citos reģionos ir teikuši, ka neatbalsta ne vienu, ne otru pusi (36%). Vēl atšķirības ir dažādās vecuma un ienākumu grupās. Biežāk Baltkrievijas tautas protestējošajai daļai simpatizē jaunieši. Grupā ar augstākiem ienākumiem cilvēki ir noskaņoti kritiski pret Lukašenkas režīmu.
Latvijas krievi procentuālā ziņā vairāk nekā latvieši patērē Kremļa kontrolēto mediju saturu, tāpēc nebrīnāmies par atšķirībām aptaujās. Līdzīgas tendences bija vērojamas arī Gruzijas-Krievijas kara un Krimas aneksijas laikā. Krievijas “mediji” Latvijas sabiedrību visbiežāk šķeļ par tēmām, kuras nav tieši saistītas ar notikumiem Latvijā. Mēs esam riska zonā, ja propagandisti mums stāsta nevis par savu zemi vai mūsu valsti, bet par “trešo”. Šāda dezinformācija var strādāt visefektīvāk, jo apspriešanas objekts mums ikdienā īpaši neinteresē un mēs to nepētām. Ko jūs zināt par Kolumbiju? Daudzi atbildēs, ka tā ir zeme, kur ražo kokaīnu un apgādā ar to ASV. Vai tas ir vienīgais, kas notiek Kolumbijā? Nezinām, jo nav mūsu uzmanības lokā. Šādā situācijā mums stāstītais medijos par Kolumbiju var būt vienīgā informācija. Un ja medijs nav medijs, bet propagandas un dezinformācijas izplatītājs? Vairāku gadu laikā Latvijas medijos nav nemaz tik daudz sižetu bijis par Baltkrievijā notiekošo. Pašlaik ienākošā informācija un dezinformācija katram uzslāņojas uz iepriekšējos gados veidotās bāzes, – ko nu kurš savā vācelītē sakrājis.
Nesimpātiskā postpadomija
Krīze parāda, kas kurš ir. Kritiskā situācijā priekšplānā iznāk vērtības, kurām seko cilvēks. Indivīda vērtības vienmēr ir sakārtotas noteiktā hierarhija, kas dzīves laikā var piedzīvot noteiktas izmaiņas. Vai Lukašenkas straujā argumentācijas maiņa, pārejot no Kremļa kritizēšanas uz apdraudējumu, kas it kā nāk no Rietumiem, neparāda, ka šim cilvēkam galvenais ir vara? Un ir vienalga ar kā palīdzību tā tiek stutēta, jo pašam jau nav citu vērtību un ideoloģijas orientieru, kam sekot. Viena telefonsaruna ar Vladimiru Putinu, un Minskas ziņu kanāli sāk skaidrot, ka briesmas vairs nav austrumos, bet rietumos. Cik brīnumainas un straujas pārvērtības var piedzīvot baltkrievu un krievu līderi! Jurijs Lužkovs savulaik teica, ka Latvijā valdot Pol Pota režīms. Tautiešu politikas īstenotājs Lužkovs nezin kāpēc pēc konflikta ar Dmitriju Medvedevu meklēja uzturēšanās atļauju divās valstīs – Austrijā un Latvijā… Kas notika ar bijušo Maskavas mēru? Kāds viņu iepazīstināja ar reālo lietu stāvokli Latvijā? Vai arī, tomēr, šādiem vīriem ir vienalga, ko runāt, jo patiesība ir relatīva lieta – saku, ko vēlos, un to, kas man šodien ir tas izdevīgākais!
Vienaldzība pret jebkādām politiskajām ideoloģijām un tiesiskais nihilisms ir postpadomju domāšanas spilgta iezīme. Esmu bijis Kanādā, ASV, lielākajā daļā Eiropas valstu un Krievijā. Runājot gan ar politikas ekspertiem, gan vienkāršiem cilvēkiem, nekur neesmu sastapis tik lielu skepsi par cilvēku godprātību un sekošanu jebkādām cēlām vērtībām dzīvē un politikā, kā Krievijā. Domāju, ka lielā mērā tas ir saistīts ar padomju periodu, kad cilvēki domāja vienu, runāja otru un rīkojās vēl trešajā veidā. Ja Latvijā tam izgāja cauri divas paaudzes, tad Krievijā – trīs. Tātad, nav pat vecvecāku, no kā dzirdēt alternatīvu skatījumu. Mājās, virtuvē, sildoties pie gāzes plīts, drīkstēja teikt, ka komunisma nebūs, bet publiski – ne. Visi cilvēki ir ļauni, politikā iet tikai sava labuma dēļ, visi melo, nevienam nedrīkst ticēt, izņemot tiem, kuri stāsta par sazvērestībām. Pasaule ir naidīga, visi to tikai tīko, kā sagrābt Krievijas resursus. Arī tagad pie kopējiem Krievijas dzīļu labumiem pārsvarā tiek klāt salīdzinoši neliela grupa un tie, kuri aplipuši ap Putina varas vertikāli, bet tie ir “mūsu nelieši”, citiem neļausim paņemt to, kas ir mūsu! Nu ne īsti mūsu, bet Kremļa, vārdu sakot, pazūdiet, kamēr neesam sadevuši pa seju! Putins piecēla Krieviju no ceļiem, no mums atkal baidās, manas algas lielums te nav svarīgs…
Atceros, ka Lukašenka 90. gados TV skaidro, ka tās importa lupatas (trjapki) baltkrieviem nav vajadzīgas. Runa bija par Rietumos ražotām drēbēm. Internetā var atrast daudz dažādu prezidenta izteikumu pērles. Pirms dažiem gadiem kādai uz ielas satiktai baltkrievietei žurnālists vaicāja, ko viņa zina par Latviju? Kundze teica, ka Latvijā ir attīstīta vieglā rūpniecība… Tieši šādās kategorijās runāja padomju laikā! Aptuveni pirms gada Minskā skatījos varas kontrolētu TV ziņu raidījumu, kurā tika runāts par graudu novākšanu, kur reģioni sacenšas cits ar citu. Kaut ko tādu biju redzējis tikai bērnībā – padomju okupācijas laikā. Jūs gribētu tādā informācijas telpā dzīvot? Ir vēl Baltkrievijas lielo pilsētu modernā vide, kur jaunieši “sēž” gudrajās ierīcēs, čato savā starpā un jūtas kā eiropieši, bet šie nav pie varas. Nav jau aizliegts dzīvot postpadomijas aizspogulijā, bet vai visi to vēlas? Ļaujiet cilvēkiem pašiem izlemt godīgās un brīvās vēlēšanās! Te sākas problēma, jo visi ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki, nekā citi.
Pirms dažiem gadiem LTV diskusijā kāds no uzaicinātajiem Latvijas radio žurnālistiem teica, ka viņam šis konservatīvais baltkrievu līderis liekas pat simpātisks. Toreiz nenoreaģēju, bet tagad piebilstu, ka šī “simpātiskā līdera” laikā bez pēdām pazuda viņa oponenti Anatolijs Krasovskis, Viktors Gončars, un Jurijs Zaharenko. Krasovska un Gončara pazušanas vietā 1999. gadā tika atrastas asinis, stikla lauskas un automašīnas bremzēšanas pēdas. Pirms kāda laika vācu medijā DW parādījās viens vīrs – Garavskis no SOBR vienības, kurš apgalvoja, ka esot piedalījies režīma opozicionāru nogalināšanā Baltkrievijā. No mūsdienu ielu protestos intervētajiem pusmūža cilvēku intervijām bija jaušams, ka daļai bija pārsteigums par omoniešu agresivitāti. Vai Lukašenka ir pēkšņi izmainījies? Protams, ka ne, vienkārši propaganda ir daudzu gadu laikā maldinājusi.
Ultimāts
Lukašenka nesen tikās ar ieslodzītajiem opozicionāriem, paspieda viņiem roku un nākamajā dienā sarīkoja bezprecedenta asas aizturēšanas Minskas ielās. Aizturēto skaits vienā dienā bija lielākais kopš augusta. Svetlana Tihanovska ir nākusi klajā ar ultimātu, jo laiks var spēlēt par labu autoritārajam līderim. Uz ielas paliek auksti; konstitucionālo izmaiņu scenārijs ar sekojošajām prezidenta vēlēšanām ir Kremļa un Lukašenkas kopējais plāns, kas ļautu ilggadējam valdniekam aiziet ar taisnu muguru. Ja tas tiek īstenots, tad kontrolēto pārmaiņu dienaskārtību un balsu skaitīšanu noteiks pieredzējušais vēlēšanu falsificētājs – Lukašenka. Tihanovska rīkojas apsteidzoši, vispārējs streiks un masveida nepakļaušanās varai, var dot rezultātus. Vienlaikus ir skaidrs, ka Lukašenka paliks pie tā, ko savulaik teica, proti, no Ļeņina esam mācījušies, ka ar trīcošām rokām varu nenoturēsi. Tas nozīmē, ka mūsu kaimiņvalstī var notikt traģiskas lietas. 1991. gadā PSRS pučistu komitejas vadītājam Genādijam Janajevam slavenajā preses konferencē rokas tiešam trīcēja. Cits puča dalībnieks, Aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs, atceroties to dienu, teica, ka ieraugot Janajeva trīcošās rokas, esot sapratis, kādā jezgā esot iekūlies…
[1] Lukašenka nosauca viņu sargājošos omoniešus par skaistuļiem (krasavci).