Tramps un Nobela Miera prēmija

Raksta autors: Arnis Latišenko

2025. gada 10.oktobrī tika paziņots, ka šī gada Nobela miera prēmijas ieguvēja ir Venecuēlas opozīcijas politiķe un aktīviste Marija Korina Mačado, kas salīdzinot ar citiem šīs prēmijas laureātiem pirms prēmijas iegūšanas gan bija mazpazīstama pasaules publikai ārpus Venecuēlas. Jāpiebilst, ka Mačado 2024. gadā ieguva Vāclava Havela cilvēktiesību balvu un Saharova prēmiju par cilvēktiesību un demokrātijas aizstāvību savā valstī. Līdz ar to apgalvot, ka šī prēmija ir bijusi nepelnīta, būtu necienīgi.

Vienlaikus galvenā intriga ap šī gada Nobela miera prēmijas piešķiršanu, protams, bija, vai ASV prezidents Donalds Tramps iegūs šo prestižo balvu. Trampa nomināciju iesniedza un atbalstīja gan Izraēlas valdība, gan politiķi ASV un citur. Tādēļ viņš bija viens no pretendentiem. Pats Baltā nama saimnieks neslēpj, ka vēlas iegūt šo balvu, un ir vairākkārt izteicies, ka ir pelnījis to iegūt. Šīs prēmijas būtība un raksturs iederētos Trampa kā “miera prezidenta” deklarētajā tēlā, līdzšinējā prezidenta administrācijas postulētajā naratīvā un kopējās darbībās saistībā ar miera veicināšanu dažādos pasaules reģionos.

No Izraēlas…

9. oktobrī starp Izraēlu un Hamas tika panākta vienošanās par uguns pārtraukšanu un pamieru jeb Trampa Gazas miera plāns, kas stājās spēkā nākamajā dienā jeb gandrīz vai sinhroni ar Norvēģijas Nobela institūta paziņojumu par balvas ieguvēju. Vai tas ir Trampa nopelns un panākums? Nopelns noteikti, bet panākums visticamāk tikai īstermiņā. ASV prezidents tika svinīgi ar aplausiem un gavilēm sagaidīts Izraēlā un sniedza uzrunu tās parlamentā Knesetā. Izraēlas premjerministrs Bendžamins Netanjahu pat nominēja Trampu Izraēlas prēmijai – augstākajam šīs valsts apbalvojumam, kas līdz šim nebija pasniegta nevienam ārzemniekam. Pēc tam Tramps devās uz Šarm eš Šeihu Ēģiptē, kur notika Gazas miera samits ar 30 valstu pārstāvju, pārsvarā valstu vai to valdību vadītāju dalību, un kura ietvaros šie pārstāvji varēja vērot, kā Tramps kopā ar Ēģiptes, Kataras un Turcijas līderiem paraksta Trampa deklarāciju par ilgstošu mieru un labklājību. Visas puses pacentās, lai Baltā nama saimnieks ir uzmanības apveltīts un lai pasākumiem ir vēsturiska simbolisma noskaņa. Neskatoties uz to, pastāv nopietnas bažas par to, vai ilgstošs miers un labklājība Gazā un Tuvajos Austrumos drīz iestāsies.

Vai šāds pamiers ir panākums Izraēlai? Gan, jā, gan, nē. Izraēla šīs operācijas ietvaros izvirzīja divus pamatmērķus – atbrīvot ķīlniekus un iznīcināt Hamas. Hamas atbrīvoja atlikušos 20 dzīvos Izraēlas ķīlniekus un uguns pārtraukšana ir starp karojošajām pusēm ir iestājusies. Tas ļaus Netanjahu valdībai mazināt pieaugošo iekšpolitisko un ārpolitisko spiedienu, kā arī saglābt sarūkošo reputāciju, it sevišķi, apstākļos, kad arvien vairāk valstu atzīst Palestīnas valsti, savukārt pat Rietumos izskan apsūdzības par Izraēlas it kā veiktu genocīdu Gazā. Tomēr mērķis iznīcināt Hamas nav sasniegts un ķīlnieku atbrīvošanas ēnā mazāk pamanīts palicis nosacījums, kas bija jāizpilda Izraēlai. Apmaiņā pret ķīlniekiem Izraēla bija spiesta atbrīvot ap 2000 apcietinātos Palestīnas arābus, tostarp Hamas locekļus. To skaitā tika atbrīvoti 250 gūstekņi, kam Izraēlā tika piespriests ilgstošs vai mūža ieslodzījums saistībā ar terorismu. Tagad viņi varēs papildināt Hamas rindas, aizstājot šīs organizācijas zaudējums karā.

Hamas, kas ir islāmisks teroristisks grupējums, brīvprātīgi neplāno atdot varu vai atbruņoties. Starptautiskos medijus pāršalca ziņa, ka ar karadarbības beigām Hamas uzsāka iekšējās tīrīšanas Gazā, izpildot nāves sodus saviem politiskajiem oponentiem, cenšoties atjaunojot savu dominējošo lomu sektorā. Hamas pamatdokumenti 1988. gada Hamas hartā, kas pārskatīta un padarīta šķietami mērenāka un pragmatiskāka 2017.gadā, paredzēta Izraēlas (ko Hamas sauc par Cionistu režīmu) likvidācija un kā galvenais šī mērķa sasniegšanas līdzeklis ir jebkāda rakstura bruņota pretošanās, kas praksē izpaužas kā terorisms un nevaldāma vardarbība, ko pasaule varēja vērot 2023. gada 7. oktobra uzbrukumā Izraēlai. Miers ar Izraēlu būtu pretrunā Hamas centrālajam ideoloģiskajam uzstādījumam. Tieši tādēļ Hamas var noslēgt tikai pamieru. Saņemot spēcīgu triecienu šī kara ietvaros, organizācija līdzīgi kā iepriekšējās konfrontācijas fāzēs pamieru piekops kā taktisku rīcību militāra spēka atjaunošanai ar mērķi sagatavoties nākamajam solim pret Izraēlu. Hamas pastāvēšanas turpināšana pēc būtības nozīmē miera nesasniedzamību. Turklāt postošais karš var kalpot par labu augsni turpmākai sabiedrības radikalizācijai Gazā.

Trampa Gazas miera plānā, kas saukts arī par Gadsimta darījumu, ir paredzēta Gazas sektora deradikalizācija, demilitarizācija un tehnokrātiskas varas izveide, kuru pārraudzīs Miera padome ar Trampu kā priekšsēdētāju. Iepriekš minēto apsvērumu dēļ var apgalvot, ka šis plāns demonstrē ASV prezidenta un, iespējams, arī tā administrācijas totālu neizpratni par konkrētā reģiona politiskajiem procesiem, un atrautību no realitātes. Tas ir steigā uzrakstīts divdesmit punktu saraksts, kas drīzāk ir mērķēts uz Trampa atbalstītājiem “miera prezidenta” naratīva uzturēšanai, ASV prezidenta tēla spodrināšanai un pašapmierināšanai. Tā ir virspusēja iniciatīva bez iedziļināšanas tajā, kāda ir konkrētā reģiona priekšvēsture, politisko spēku mērķi un sabiedrību noskaņojums, un šis plāns neatrisina un pat ignorē sistēmiskās pretrunas starp Izraēlu un Gazas sektora arābiem, un palestīniešiem kopumā. Likumsakarīgi, ka Hamas noraidīja šo plānu.  Jautājums ir nevis par to, kā šis plāns tiks vai netiks īstenots, bet kad tas tiks aizmirsts politiskajā un mediju dienaskārtībā. Līdz ar to problēma paliek – Izraēlas un Palestīnas patiesībā konflikts nav atrisināts. Ir saglabāti visi priekšnoteikumi vardarbības eskalācijai nākotnē.

…līdz Ukrainai

Gazas kara jautājuma risinājums, lai arī cik īslaicīgs vai ilglaicīgs tas būtu, ļaus ASV ārpolitikas veidotājiem koncentrēt uzmanību un enerģiju risinājumam karam Ukrainā. Svarīgākais nezināmais šajā stāstā ir ASV lomas kvalitāte. ASV prezidenta administrācijas retorikas maiņa attiecībā uz izlūkdatu sniegšanu un ASV ieroču piegādēm (Eiropas finansētām) Prioritāro Ukrainas prasību saraksta iniciatīvas ietvaros, kas nonāca līdz pat sarunām par Tomahawk raķešu piegādi, uz īsu brīdi viesa cerības. Tomēr Kremlis uz to reaģēja ātri un ierasti manipulatīvi. Pēc Putina un Trampa sazvanīšanās 16. oktobrī Amerikas līderis daļēji atgriezās pie iepriekšējās izpratnes par šo karu, kāda viņam bija pirms pāris mēnešiem. Tramps atkal vēlas runāt ar Putinu klātienē – šoreiz Ungārijā, kas ir Eiropas Savienības teritorijā. Šajā sirreālajā bildē var piebilst tikai to, ka Baltā nama saimnieks attaisnoja savu raksturojumu. Vienīgais, kas ir paredzams par Donaldu Trampu ir tas, ka Tramps nav paredzams. Samierināšanās process ir nonācis nebeidzamā moku aplī.

Vienlaikus ir acīmredzams, ka Tramps nespēj piespiest Ukrainas prezidentu Zelenski piekāpties. Ukraina kopā ar tās sabiedrotajiem Eiropā ir pierādījusi, ka tā spēj pretoties Putinam arī bez amerikāņu finansiāla atbalsta. Krievijas karaspēka 2025. gada vasaras ofensīva nav sniegusi nekādus stratēģiskus vai pat taktiskus teritoriālus ieguvumus agresoram, un ukraiņa faktiski to ir spējuši efektīvi apstādināt, nodarot pretiniekam būtiskus dzīvā spēka zaudējumus. Trampa nekonsekventā, pretrunīgā un nekompetentā politika ir sniegusi savus augļus. Trampa patiesā ietekme globāli un attiecībā uz šo konfliktu konkrēti sarūk, bet tas diemžēl nozīmē arī ASV globālās ietekmes samazināšanos. Iedomāta, svārstīga vidutāja, nevis iesaistīta spēlētāja loma noved pie ASV noteicējspēka zaudēšanas Krievijas-Ukrainas karā. Un ja šī tendence turpināsies, iespējams, nākotnē Trampam nebūs nekādas lomas šī konflikta atrisināšanā. Bet, ja karadarbība tiks pārtraukta Trampa prezidentūras laikā, nekas arī neliegs Trampam piesavināties izšķirošā samierinātāja laurus.

Par miera prēmiju

Vai Donalds Tramps ir pelnījis Nobela miera prēmiju? Neskatoties uz ASV prezidenta personības pretrunīgumu un pret viņu vērsto kritiku – iespējams, ka, jā, ir pelnījis, bet par iepriekšējās prezidentūras veiktajām darbībām. Jāņem vērā arī Trampa iepriekšējie sasniegumi arābu un Izraēlas normalizācijas procesā, respektīvi, Ābrama vienošanās. To rezultātā četras musulmaņu valstis – Apvienotie Arābu Emirāti, Bahreina, Sudāna un Maroka – atzina ebreju valsti. Turklāt šo vienošanos potenciāls vēl nav izsmelts un tām varētu pievienoties arī citas valstis Tuvajos Austrumos. Vai Trampam vajadzētu piešķirt šo prēmiju? Pastāv viedoklis, ka šīs prēmijas iegūšana ļautu pārvarēt noteiktu psiholoģisku slieksni, kas neļauj ASV prezidentam rīkoties pietiekoši pārliecinoši, bet piespiež tam būt piekāpīgam agresoru priekšā un izspēlēt pastāvīgā samierinātāja lomu. Protams, nav iespējams viennozīmīgi prognozēt, vai un kā mainītos ASV ārpolitika Trampa vadībā, ja viņš iegūtu Nobela miera prēmiju. Spriežot par tagadējām Trampa darbībām, tās drīzāk varētu raksturot kā sabiedrisko attiecību (PR) kampaņu, nevis patiesu miera veicināšanu pasaulē.  Jebkurā gadījumā tā ir Norvēģijas Nobela komitejas kompetence – vērtēt un lemt.