top of page
Meklēt

Vācijas imigrācijas politika: pieredze, kļūdas un mācības nākotnei

  • Writer: Andis Kudors
    Andis Kudors
  • pirms 28 minūtēm
  • Lasīts 10 min

Raksta autors: politologs Krists Šukevičs



Pēdējās desmitgadēs migrācija – gan nelegāla, gan legāla, ir bijusi nevien viena no Eiropas svarīgākajām, bet arī sabiedrību polarizējošākajām tēmām. Zināmā mērā termins “migrācija” ir kļuvis neatdalāms no jēdziena “krīze”. Krīzes kulminācija tika sasniegta 2015. gada rudenī ar tā laika Vācijas kancleres Angelas Merkeles lēmumu par savu robežu atvēršanu miljoniem (nelegālu) imigrantu. Lēmums, kura sekas joprojām izjūt un izjutīs arī nākotnē jebkurš eiropietis.

 

Mums, Baltijai, nu jau ierobežotā laika nogrieznī ir iespēja rīkoties un nepieļaut Vācijas kļūdas. Pēc tam, kad VDD priekšnieks Normunds Mežviets intervijā[1] izteicās, ka “migranti, kuri no Baltkrievijas šķērso Baltijas valstu un Polijas robežas, pirms tam tiek apmācīti cīņai ar Eiropas robežsargiem”, arī vislielākajam ideālistam būtu jātop skaidram, ka visā Eiropā jāievieš nulles tolerances politika attiecībā pret (nelegālu) imigrāciju, jo tas ir tiešs drauds jebkuras suverēnas valsts sabiedrības drošībai. Vācija nav izņēmums un ir uzskatāms piemērs ar vien samilstošajai problēmai.

 

Noziedzības dinamika un sabiedriskās drošības izaicinājumi migrācijas kontekstā

 

Vācijas federālās kriminālpolicijas statistika[2] par 2024.gadu (jaunāki dati par visu valsti nav pieejami) uzrāda, ka personas, kurām nav vācu pases, ir 35,4% no visiem aizdomās turamajiem, lai gan vācu sabiedrībā tie ir tikai 14,8%[3] no visa populācijas kopskaita. Tam klāt nāk 8,8% Zuwanderer (patvēruma meklētāji, bēgļi, migranti, kuriem noraidīts patvēruma pieteikums, taču ļauts uzturēties valstī, nelegālie migranti). Tabula zemāk uzrāda pēdējo gadu tendences.

 

Skatoties detalizētāk[4], atklājas, ka sīrieši ir 21,2% un afgāņi 10,3% no visiem aizdomās turamajiem visos noziedzīgajos nodarījumos. Atsevišķos noziedzīgo nodarījumu tipos, piemēram, vardarbības noziegumos afgāņi un sīrieši ir pārstāvēti nesamērīgi daudz: vardarbības noziegumos vāciešu ir 163 aizdomās turamo uz 100000 iedzīvotājiem, sīriešu – 1740 uz 100.000 un afgāņu – 1722 uz 100000[5]. 10 reizes vairāk kā pamatiedzīvotāji vācieši.


Ukraiņi ir aptuveni 1,2 miljoni – tie veido 12,8% no aizdomās turamajiem patvēruma meklētājiem/bēgļiem, kaut arī ir 35,7% no visiem bēgļiem/patvēruma meklētājiem. Mazais ukraiņu apmērs šajā kriminālstatistikas ailē izskaidrojams ar to, ka lielākā daļa ir sievietes/bērni, nevis kā citās nacionalitāšu grupās. Turpretim personas no Alžīrijas, Marokas un Tunisijas kopā veido tikai 0,5% no visiem patvēruma meklētājiem/bēgļiem, taču tie sastāda 9,1% aizdomās turamo. Vairāk kā puse bēgļu/patvēruma meklētāju aizdomās turamo bija jaunāki par 30 gadiem un 3/4 no tiem ir vīrieši.


45.9% paveikto bēgļu/patvēruma meklētāju noziegumi tiek pastrādāti pret vāciešiem, 34.5% bēgļu/patvēruma meklētāju kļūst par cietušajiem no citiem bēgļiem/patvēruma meklētājiem. Kopumā no migrantu pastrādātajiem noziegumiem no 10 galvenajām bēgļu/patvēruma valstīm (atskaitot Ukrainu) laika periodā starp 2015.-2024. gadu cietuši 426000 vācieši.[6] Vislielākais īpatsvars pastrādātajos noziegumus pret vāciešiem ir sīriešiem, kam seko afgāņi un irākieši.



Izvērtējot daļu statistikas caur dzimuma perspektīvu Vācijas Federālās policijas kriminālstatistikas pārskatā par 2024. gadu, redzams, ka sievietes no Sīrijas, Afganistānas, Bulgārijas, Serbijas un Irākas noziedzības tipā “Gewaltkriminalität” sastāda lielāku īpatsvaru kā vācu vīrieši. Vācu vīrieši ir tikai 272 aizdomās turamie uz 100000 iedzīvotājiem, savukārt attiecīgo nacionalitāšu sievietes ir pārstāvētas nesamērīgi lielā skaitā (respektīvi, no 336-394 aizdomās turamajiem uz 100000 iedzīvotājiem). Terminā “Gewaltkriminalität” vācu policija ietver slepkavības/slepkavības aiz neuzmanības, smagu/bīstamu miesas bojājumu izdarīšanu, izvarošanu, seksuālu vardarbību, laupīšanas un ķīlnieku sagrābšanu.


Arī par 2025. gadu iznākušajos atsevišķos noziedzības pārskatos novērojamas līdzīgas tendences:


-        Berlīnē[7] kopumā reģistrēti 132279 aizdomās turamie. No tiem, ne-vācieši sastādīja 47,3% no aizdomās turamajiem (2024. gadā – 50,9 %), lai gan ārvalstnieki veido vien 22,5% no Berlīnes iedzīvotājiem.


-        Federālajā zemē Lejassaksijā kopumā reģistrēti 216649 aizdomās turamie[8], no kuriem 56320 bija ārvalstnieki/migranti, kam klāt nāk 16948 aizdomās turamie bēgļi. Kopumā 73268 aizdomās turamie nebija vācieši, kas veido 33,82 % no visiem aizdomās turamajiem, tostarp – 16,77 % no aizdomās turamajiem bija bēgļi.


-        Vācu pilsētas Diseldorfas[9] policijas  dati liecina, ka kopumā reģistrēti 80538 noziegumi, kuros bijuši 28.510 aizdomās turamie. No tiem, 45,82 % bijusi vācu pase, bet 53,96 % tādas nebija, tātad ārvalstnieki, kaut Diseldorfā kopējais ārvalstnieku skaits ir 23,67 %.


-        Tik tikko publicēti dati[10] par izvarošanas tendencēm 2025. gadā. Skaitļi ir šokējoši: 2025. gadā reģistrētas 13920 lietas par izvarošanu (2018. gadā- “tikai” 8106 lietu). Vēl nav nopublicēti dati par konkrētām nacionalitātēm, taču Vācijas federālās zemes Hesenes iekšlietu ministrs šī paša raksta ietvaros konkrēti atzīst: “Lai gan lielākajai daļai apsūdzēto ir Vācijas pilsonība, ir jāatzīst, ka apsūdzētie ar migrantu saknēm statistikā ir pārstāvēti pārmērīgi daudz attiecībā pret to daudzumu sabiedrībā. Starp migrantiem ir cilvēki, kurus raksturo pilnīgi nepareiza izpratne par (dzimuma) lomām un kuri tādēļ neievēro sieviešu tiesības uz pašnoteikšanos.”


-        Vācu cietumos šobrīd kopumā atrodas 60343 ieslodzīto.[11] No tiem 26708 personām nav vācu pilsonības jeb 44,26 % ieslodzīto ir ārvalstnieki (2015. gadā šis rādītājs bija 25,3%). Hamburgā šis rādītājs ir 58,81 % un Berlīnē – 56,75 %. Viens ieslodzītais vācu nodokļu maksātājam vidēji izmaksā 180 EUR dienā, kas gadā veido vismaz 1,75 miljardus EUR.


Tas ir neapstrīdams fakts, ka ne-vācieši, kā arī bēgļi/patvēruma meklētāji policijas kriminālstatistikā ir pārstāvēti nesamērīgi lielā skaitā salīdzinājumā ar to īpatsvaru kopējā Vācijas iedzīvotāju skaitā. Latvijai un Baltijai būtu jādara viss, lai nepieļautu šādu (noslēgtu) komūnu izveidi, kas neizbēgami rezultētos ar noziedzības palielināšanos.


Vienlaicīgi apdraudējumu vācu (un ne tikai) sabiedrībai rada 232000 noraidītie migranti, kuriem Vācija būtu jāatstāj (lielākā daļa no Turcijas, Irākas, Afganistānas), taču 191000 no tiem saņēmuši atļauju īslaicīgi turpināt uzturēties valstī, jo tie, piemēram, ir "slimi vai tiem nav personu apliecinošu dokumentu deportāciju/izraidīšanas veikšanai"[12]. Šādu situāciju Latvijā un Baltijā nedrīkst pieļaut pie nekādiem apstākļiem. Attiecībā pret augstāk minēto skaitli, 2025. gada deportēto/izraidīto skaits ir nesamērīgi mazs (kaut arī par 14,0 % augstāks kā 2024. g.) – 22787, vēl šokējošāk ir tas, ka 32855 deportāciju/izraidīšanu neizdevās veikt.[13]


Iespējams, ka situācija uzlabosies vai mainīsies, ņemot vērā nupat Eiropas parlamentā atbalstīto Atgriešanas regulu[14], kas paredz, tai skaitā, aizturēšanas iespēju līdz 24 mēnešiem, nelegāļu izraidīšanu uz kādu trešo valsti, lai arī personai ar attiecīgo valsti nav nekāda saistība, mazāk iespēju ar bezgalīgām pārsūdzībām bloķēt izraidīšanu utt.


Politisko spriedzi pastiprina arī tas, ka vācieši vairs nejūtas droši savās pilsētās. To apliecina 2025. gada oktobrī publicēts pētījums[15] no Minhenes, kurš uzrādīja, ka 75,0 % sieviešu naktīs nedrošības dēļ neizmanto sabiedrisko transportu. To nedara arī 38,0 % vīriešu. Naktīs kopumā droši jūtas tikai 54,0 %. Dienās – 95,0 %. Turklāt, 28,0 % sieviešu ziņo par seksuālu uzmākšanos sabiedriskajā transportā. Papildus tam, 50,0 % sieviešu ir izstrādātas stratēģijas, kā uzlabot savu drošības sajūtu – turēt rokās mājas atslēgas, neuzturēt acu kontaktu un pie auss turēt telefonu.


Arī Vācijas valdības veselības ministre pauda līdzīgu nostāju[16]: “Vācijā pastāv No-Go-areas sievietēm. Sievietes Vācijā vairs nejūtas droši. Gan jaunas, gan vecākas sievietes bieži jūtas nedroši sabiedriskās vietās un izvairās no noteiktām vietām un ceļiem (un līdzi ir piparu baloniņš). Tas ir arī migrācijas jautājums. Ir palielinājies vardarbīgu noziegumu skaits – lielākā daļa aizdomās turamo ir ārvalstnieki. Jaunas sievietes apraksta problemātiskas tikšanās ar vīriešiem kopumā, bet īpaši starp tiem ir uzmākšanās gadījumi un uzbrukumi, kurus pastrādā vīrieši ar imigrācijas izcelsmi. Daudzās šo vīriešu izcelsmes valstīs sieviešu loma ir atšķirīga (no mūsu – Rietumu). To pierāda gan skaitļi, gan pieredzes stāsti.”


Arī vācu Tagesschau uzrādītajā aptaujā[17], redzams, ka 47,0 % vāciešu saka, ka atrasties sabiedriskās vietās jūtas drīzāk nedroši/ļoti nedroši. 50,0 %, ka jūtas ļoti droši/drīzāk droši (salīdzinājumā ar 2017. gadu, kritums bijis milzīgs – toreiz droši jutās 75,0 %, nedroši tikai ap 25,0 %). Vīrieši jūtas mazliet drošāk kā sievietes (56,0 % vs 45,0 %). Arī visās vecuma grupās nedrošības sajūta ir aptuveni puse.


Sociālās aizsardzības sistēmas noslodze un fiskālās ilgtspējas izaicinājumi


Neizbēgami, šāda atvērto durvju politika prasa milzīgus finansiālus līdzekļus un ieguldījumus. Vācijas centrālā valdība laika posmā no 2016.-2025. gadam par bēgļiem/patvēruma meklētājiem kopumā izdevusi vismaz 242,5 miljardus EUR[18]. Papildus maksājumi 4-6 miljardu apmērā[19] katru gadu tiek segti no vācu federālajām zemēm.


Arī turpmākajos gados izmaksās ieplānotās summas ir milzīgas. Šīs izmaksas ir arī viens no iemesliem, kas noslogo vācu sociālo sistēmu. Tuvākajā laikā vācu valdībai nāksies pieņemt nepatīkamus lēmumus, jo bez reformām[20] vācu kopējo sociālo sistēmu nebūs vairs iespējams uzturēt. Gaidāmas izmaiņas gan obligātajā veselības apdrošināšanas sistēmā, gan nodokļu apmērā mazākām un lielām algām, iespējama arī PVN celšana. Reformas skars pensijas, darba ņēmēju darba laiku, kā arī atstās ietekmi uz centieniem pazemināt Vācijā esošās augstās enerģētikas izmaksas. Visam tam nepieciešams budžets, kas nav pietiekams.


Analizējot, kuru valstu pilsoņi saņem, piemēram, Bürgergeld jeb sociālo pabalstu – pilsoņu naudu, priekšplānā izvirzās vācieši, nākamie secīgi ir ukraiņi, sīrieši un afgāņi. Dati par 2025.gadu uzrāda, ka kopējais šī pabalsta saņēmēju skaits bijis 5,3 miljoni; no tiem 47,2 % bija ārvalstnieki.[21] 2025. gadā vācu valsts par šo pabalstu kopumā ir izdevusi 46,6 miljardus EUR. Kopš 2015.gada šī pabalsta izmaksas migrantiem no 8 TOP patvēruma meklētāju valstīm Vācijā pieaugušas no 1,6 miljardiem EUR līdz 7,2 miljardiem. Pieaugums vairāk kā 4x. Piemēram, šo pabalstu saņem 200000 afgāņu no kopējiem 449000 (1,7 miljardi EUR), 440000 sīrieši no kopējiem 936000 (3,9 miljardi EUR). Ukraiņi pagājušo gad saņēmuši 6 miljardus (kopā kopš 2022. gada – 20,9 miljardus).


Saņemtā pabalsta summa ir atkarīga no tā, vai ir bērni, vai potenciālais pabalsta saņēmējs dzīvo viens (563 EUR) vai kopā ar kādu (katram no pāra tad tiek piešķirti 506 EUR mēnesī). Papildus tiek segtas dzīvesvietas izmaksas, samaksa par apkuri utt. Ar 2026. gada 1. jūliju pabalsts tiek reformēts un būtiski pastiprināti noteikumi tā saņemšanai un ilgstošai apgūšanai. Šis ir tikai viens no atbalsta veidiem, kas tiek nodrošināts Vācijā, un ir atstājis būtisku ietekmi uz valsts sociālekonomisko situāciju un norisēm politiskajā vidē.



 Mājokļu pieejamība un dzīvojamā fonda kapacitātes izaicinājumi


Milzīgais migrantu/bēgļu/patvēruma meklētāju skaits rada arī ārkārtīgi augstu spiedienu uz mājokļu jeb dzīvojamo fondu. Ārzemnieku skaits ir viens no galvenajiem aspektiem, kāpēc praktiski visās federālajās zemēs ir ļoti zema brīvu dzīvokļu pieejamība, vienlaicīgi pieejamajiem īpašumiem ir nesamērīgi augstas izmaksas un cenas. Šī situācija rada diskomfortu Vācijas pamatiedzīvotājiem, īpaši, jaunajai paaudzei, kam ikdienā visciešāk jāsaskaras ar šo problēmu (students par dzīvesvietas īri šobrīd maksā aptuveni 53,0 % no visa sava mēneša budžeta). Vācijā trūkst 1,4 miljoni dzīvokļu, šo vajadzību un iztrūkumu dzīvojamajā fondā nespēs segt arī katru gadu paredzamie jaunuzceltie 200000 dzīvokļi. Nepietiekams dzīvojamās platības daudzums kavē arī ekonomisko izaugsmi.[22]


Īres cenas pieaugušas nevien metropolēs, bet arī ārpus tām. Kopš 2022. gada Vācijā kopumā īres cenas pieaugušas par 20,2%, savukārt Berlīnē – par 31,5% (par kvadrātmetru tiek prasīti 14,6 EUR). Vislielākais pieaugums novērots Kaizerslauternes apgabalā (+ 47.2 %), tam seko Kotbusa (+ 44,3 %) un Rostokas apgabali (+ 34, 7%)[23]. Nupat iznākušā ZDF rakstā[24] norādīts, ka īres cenas 10 gadu laikā (2016.-2026. g.) Vācijā vidēji augušas par 44,0 % (Berlīnē pat par 69,0 % un Leipcigā par 67,0 %).

 

Politiskās vides transformācija un sabiedrības polarizācijas tendences


Vēl viena problēma, ko rada augstais (nelegālas) imigrācijas spiediens, ir sabiedrības polarizēšanās un politiskā šķelšanās. Nenoliedzami, ka tieši migrācijas problemātikas dēļ, Vācijā īpaši strauju popularitātes lēcienu ir piedzīvojusi labējā AfD. Ja AfD 2017.gada federālajās vēlēšanās ieguva tikai mazliet vairāk par 12,6 % balsu, tad 2025. gadā tās jau bija 20,8 % balsu. Galvenais AfD rīks atbalsta iegūšanā ir neapmierināto vēlētāju piesaiste aktualizējot un saasinot (nelegālas) imigrācijas pilnīga apturēšana un masveida izraidīšanas vajadzību. Esošajos apstākļos šāda politika un retorika vācu sabiedrībā rod lielu atbalstu. Jāatzīmē, ka AfD, vienlaikus, ir pret jebkādas militārās palīdzības nosūtīšanu Ukrainai, kā arī atbalsta izstāšanos no ES. Par šo politisko spēku pastāv gan aizdomas par saikni ar krievijas valdību, gan vienlaicīgi tiek veikta šī politiskā spēka novērošana sakarā ar aizdomām par “iespējamu labēji ekstrēmistisku organizāciju”[25], ko veic Vācijas Federālā konstitūcijas aizsardzības birojs un citas atbildīgās organizācijas.


Vienlaikus jāpiemin, ka pārējās vācu partijas ilgākā laika periodā ir praktizējušas politiku “gan jau kaut kā”, ignorējot vēlētāju noskaņojumu, aptaujās pausto un policijas statistiku. Vienā no pēdējiem veiktajiem politiskajiem barometriem (aptaujām) Vācijā 2025. gada novembrī[26], skaidri redzams, ka “Galvenās problēmas, kas politikai būtu jārisina”, jau ilgstoši TOP3 bija un ir migrācija (šajā – TOP1).


 Problēmas mērogu apstiprina arī Kanclera Merz izteikums 2025. gada oktobrī, paužot, ka “pilsētās ir problēmas ar tiem migrantiem, kuri valstī uzturas nelegāli, nestrādā un neievēro Vācijas likumus/noteikumus”. Lai gan pret šādiem izteikumiem sekoja masveida kritika, ZDF aptauja[27] apstiprināja, ka vairākums vāciešu (63,0 %) piekrīt kanclera izteikumam. Vismazāko atbalstu kanclera izteikumiem pauda jaunākā paaudze (42,0 %), savukārt vidējās un vecākās paaudzes redzējums krasi atšķīrās no jaunās paaudzes.


Viens no nepatīkamākajiem pēdējo gadu vācu sabiedrības polarizācijas aspektiem[28] ir tas, ka vāciešu vairākumam (53,0 %) šķiet, ka “cilvēks tiek atstumts/izslēgts, ja pie noteiktiem tematiem, cilvēks pauž savu viedokli”. Tā ir ļoti bīstama tendence nevien sabiedrības vienotības jautājumā, bet arī drošības aspektā un (uz)ticībā valsts iekārtai kā tādai.


Politiskās transformācijas aspektā noteikti arī jāpiemin iepriekšējās vācu valdības 2024. gada jūnijā pieņemtais likums (kas jau daļēji ir ticis atcelts), kas migrantiem ļāva turbo-ātrumā iegūt vācu pilsonību (tai skaitā, pieļauj dubultpilsonību), kas nākotnē tieši ietekmēs ne tikai statistiskos rādītājus, bet arī vēlēšanu iznākumu(s) un, attiecīgi, sabiedrību un norises tajā kopumā.


2024. gadā vācu pilsonību ieguva 291955 personas, kas ir par 46,0 % vairāk kā 2023. gadā (200100 personas). Katrs ceturtais bija sīrietis (83200), tam sekoja turki (22500) un irākieši (13500). Zemāk redzamas pilsonības piešķiršanas tendences[29].



Mums, Latvijai un Baltijai, ir jāmācas no šīs pieredzes un kļūdām 


-        Nedrīkst pieļaut masveida imigrantu ierašanos, kas pārslogos jau šobrīd noslogotās atbildīgās valsts iestādes. Nelegāla imigrācija nav pieļaujama, lai arī šobrīd valdība ar to tiek galā diezgan sekmīgi. Arī legālas imigrācijas noteikumi ir jāpastiprina, pretējā gadījumā noslēgtu komūnu veidošanās nenovēršami novedīs pie kriminalitātes pieauguma, tāpēc drošības iestādēm jāspēj likumā ietverto pielietot praksē.


-        Ir jāveicina pastiprināta noraidīto personu atgriešanas/izraidīšanas politika. Kā redzams no Vācijas piemēra, tad iekļūt ES ir ļoti viegli, taču pēcāk veikt izraidīšanu/deportāciju ir gandrīz vai neiespējamā misija.


-        Lai novērstu iespējamu nedrošības sajūtas palielināšanos, pašvaldības policijai būtu jāveic papildus reidi tieši diennakts tumšajā laikā un vietās, kas ir zināmas kā migrantu pulcēšanās vietas.


-        Reliģijas un varas izrādīšana ārpus likumā atļautajām normām ir jāizslēdz saknē, nedodot vietu likuma interpretācijai vai pārkāpumu tolerēšanai. Nedrīkstam pieļaut līdzīgas ainas kā Hambrugā, Briselē, Parīzē vai Londonā.


-        Latvijas darba devējiem jāuzliek par obligātu pienākumu uzaicinātajiem imigrantiem nodrošināt ne tikai valsts valodas apguvi atbilstošā līmenī, bet arī vispārpieņemto sabiedrības kulturālo normu izpratnes veicināšanu, lai sekmīgi varētu integrēties sabiedrībā. Ja tas netiek darīts, vai migrants konkrētā laika periodā to nav vēlējies vai spējis apgūt, jāseko izraidīšanai. Nav pieļaujams atkārtots rusifikācijas pieaugums, ko var vairot legāla migrācija caur darba devējiem.


-        Medijiem ir jāatspoguļo esošā situācija bez jebkādām ideoloģiskām iezīmēm, valsts un pašvaldību iestādēm jāievēro atklātība informācijas un statistikas jautājumos bez interpretācijas caur ideoloģiskām vai citām valsts stabilitāti apdraudošām prizmām. Atklātība, caurskatāmība un starpvalstu pieredzes un prakses ņemšana vērā ir pieeja, kas nepieciešama sekmīgai migrācijas jautājumu risināšanai.

 


Komentāri

  • Facebook
  • Twitter
  • YouTube

© 2020 Andis Kudors

bottom of page