• Andis Kudors

Vanagi un baloži

Updated: Apr 20

Krievijas ārpolitikas mērķu sasniegšanā ir iesaistīti ne tikai diplomāti un politiķi, bet arī eksperti un pētnieki. Daļu no viņiem varam saukt par "vanagiem", bet citus par "baložiem".

Savu pirmo rakstu jaunajā blogā, jeb kā iesaka teikt valodnieki – emuārā, izvēlējos veltīt nevis Covid 19 tēmai (lai arī bija kārdinājums), bet ornitoloģijas 😊 un politoloģijas starpdisciplinārajai pieejai ārlietu izpētē. Iespējams, esat dzirdējuši salīdzinājumu “baloži un vanagi”. Runa ir par diplomātu un politiķu komunikācijas stilu un saturu ārpolitikā. Par “vanagiem” var dēvēt arī tos kaujinieciski noskaņotos bruņoto spēku pārstāvjus, kuri asi komunicē ar ārvalstu sabiedrību. “Vanagi” parasti ir vieglāk saprotami; viņu mērķi, pat ja nav pieņemami, tad vismaz skaidri redzami. Tāds bija, piemēram Modests Koļerovs, Krievijas Valsts prezidenta administrācijas Starpreģionālās un kultūras sadarbības pārvaldes vadītājs, kuram 2005. gadā uzticēja apkarot krāsaino revolūciju izplatīšanos NVS valstīs. Arī Rīgā ciemojās – laikā, kad Saskaņas Centrs tika konstruēts. Pēc kādas ekskursijas pa Latgali, Koļerovu ielika Latvijas melnajā sarakstā; mums nav separātisma un nav arī nepieciešams. Šādi rīkojas ar vanagiem, ja tie medī aizliegtās teritorijās. Rīgā pirms daudziem gadiem paciemojās arī cits “vanags” – Dmitrijs Rogozins, kurš vēlāk kļuva par Krievijas vicepremjeru. Būdams augstajā amatā viņš brīdināja Moldovu, ka tā varot ziemā salt un uz eirointegrācijas līkumiem pazaudēt Pārdņestru. Rogozins (kurš tagad virza kosmonautikas attīstību Krievijā) kādā tautiešu pasākumā Rīgā, stāvot tribīnē, pacēla roku un teica: “Te daži runā par Maskavas roku, lūk tā ir!”


Ar “vanagiem” ir salīdzinoši vienkārši, bet ko darīt ar baložiem? Tie, kā jau miera dūjas, nevienu īpaši nesatrauc. Un tieši tāpēc, Kremli apkalpojošie “baloži” dažkārt ir bīstamāki par “vanagiem”. Ornitologi saka, ka baloži ir pirmklasīgi lidotāji; briti tos izmantoja Otrajā pasaules karā slepenu ziņu nosūtīšanai. Bijušais Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs 2014. gada rudenī aizlidoja tālu – pāri okeānam, lai Kenana institūtā, Vašingtonā paziņotu, ka pašreizējā starptautiskā kārtība vairs nestrādā, tāpēc lielajiem spēlētājiem esot jāsēžas pie sarunu galda, lai runātu par jauniem spēles noteikumiem. Tas bija laiks pēc Krimas aneksijas, kad Krievijas pārstāvji, saskaroties ar Rietumu sankcijām, sprieda, cik jauka bija Jaltas konference 1945. gada februārī, kad Maskava piedalījās lemšanā par tautu likteņiem. Igors Ivanovs Kenana institūtā uzstājās kā Krievijas Starptautisko attiecību padomes vadītājs. Padome ir publiskās diplomātijas organizācija, kuras mērķis ir pārliecināt ārvalstu politologus un politiķus, ka Krievijas ārpolitikas kurss ir ja ne ideāls, tad vismaz labs.


Publiskā diplomātija vienmēr ir pakārtota oficiālās ārpolitikas mērķiem. Tas netraucēja pasākuma moderatorei Džilai Doertijai (Jill Dougherty), agrāk CNN Krievijas jautājumu ekspertei, noslēgumā uzdot jautājumu Ivanovam: “Vai jūs nejūtaties vientuļš ar savu viedokli Maskavā?” Toreiz stiepu roku cik varēju, bet netiku pie iespējas uzdot savu atmaskojošo jautājumu, auditorijā bija daudz cilvēku. Bijušais ārlietu ministrs runāja tik gludi, ka moderatorei iespējams sāka likties, ka viņš nepārstāv Kremļa pamatstraumi (mainstream). Cita starpā šis “balodis” izmeta, ka Latvijā 30% (!) iedzīvotājiem neesot pilsonības. Nu lūk, atbraucis cilvēks, kurš nevis sola ASV pārvērst radioaktīvajos pelnos (tāda Kiseļeva teiktajam par Baltiju neticētu), bet cienījams vīrs, kurš vēlas sarunas, mieru un daudz zina par Latviju…


Politologs Dmitrijs Treņins, kurš pazīstams kā Vašingtonā, tā Maskavā, 2007. gadā nāca klajā ar grāmatu “Saprast Krieviju”, kurā centās skaidrot, ka Krievijas iekšpolitika un ārpolitika nav ideāla, bet varēja būt vēl sliktāk. Pieņemiet mūs kādi esam! Vidusslānis aug, ejam demokrātijas virzienā. Es te, protams, vienkāršoju, bet nosaukums “Saprast Krieviju” pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā asociējas ar humora šova “Naša Raša” varoni Baradaču, kurš pēc kārtējiem nedarbiem aicina policistus “saprast un piedot.” Treņina grāmatu izdeva “Baltijas forums”. Vai tas ir pārsteidzoši, ka “Baltijas foruma” pētījumu programmu direktors Viktors Makarovs 2008. gadā uzrakstīja izteikti pozitīvu recenziju Treņina grāmatai, un izteikti kritisku The Economist eksperta Edvarda Lukasa (Edward Lucas) grāmatai “Jaunais Aukstais karš” (īsais nosaukums). Recenzija joprojām ir pieejama Providus.lv mājaslapā. Lukass minēto grāmatu rakstīja publicistikas stilā; no politoloģijas perspektīvas tur var atrast, kur piesieties, tomēr viņš bija viens no pirmajiem, kurš sāka zvanīt trauksmes zvanu Rietumos par Putina režīma destruktīvo ietekmi uz procesiem brīvajā pasaulē. Vēsture rāda, ka tieši Lukasam, un ne Treņinam, izrādījās taisnība par to, uz kurieni Putins stūrē Krievijas kuģi.


Vēl agrāk uz ASV aizlidoja cits “balodis” – Dmitrijs Saimss (Dmitri Simes), kurš 1973. gadā pārcēlās no PSRS uz dzīvi ASV. Saimss ieņēma dažādus ārlietu padomnieka un pētnieka amatus ASV. Kļuva par domnīcas “Nacionālo interešu centrs” vadītāju un izdevuma The National Interests redaktoru. 2015. gada februārī Saimss Maskavā tikās ar Vladimiru Putinu. Kā domnīcas vadītājs viņš tajā laikā sarīkoja ASV amatpersonu tikšanās ar Krievijas Centrālās bankas pārstāvi Aleksandru Toršinu un viņa atbalstīto Mariju Butinu, kura vēlāk tika arestēta un notiesāta par slēptu Krievijas valdības interešu virzīšanu ASV. Saimss sarīkoja arī D. Trampa runu 2016. gada 27. aprīlī Mayflower viesnīcā Vašingtonā, kur Krievijas vēstnieks Sergejs Kisļaks cita starpā klausījās arī par to, kā Tramps uzlabos attiecības ar Krieviju.


Dmitrijam Saimsam 2018. gadā draudzīgi deva iespēju vadīt Kremļa kontrolētā Pirmā kanāla (“mūsu” PBK) politisko diskusiju šovu “Lielā spēle” kopā ar “Russkij mir” fonda vadītāju un politiķi Vjačelavu Ņikonovu. Ja RTR TV Vladimira Solovjova diskusiju šovs ir satrakojušos “vanagu” balagāns, tad Saimss/Ņikonovs cenšas runāt pieklājīgi. Sanāk kaut kas līdzīgs sliktā (RTR) un labā (PBK) policista saspēlei, bet mērķis abiem viens – kā “vanagiem”, tā “baložiem”. Savulaik Dmitrijs Saimss bija arī starp “Saskaņas” biedru kūrētā “Baltijas foruma” runātājiem. Tiem, kuri vēlas vairāk uzzināt par Dmitrija Saimsa personību un ēnām, kas uz viņu krīt, iesaku izlasīt Dmitrija Felšinska rakstu “Who is mister Simes..”


Nu un kā ķirsis uz kūkas ir Ukrainas žurnālista Dmitrija Gordona 2. aprīlī publicētā videointervija (pieejama Youtube.com), kurā kādreizējais VDK izlūks ASV (Vladimira Putina bijušas kursa biedrs Andropova Ārējās izlūkošanas institūtā) Jurijs Švecs stāsta, ka Dmitrijs Saimss ir bijis VDK aģents, kuru kūrējis Jevgēņijs Primakovs. Pēc Šveca vārdiem, Saimsa iefiltrēšana ASV esot bijis spīdošs Primakova darbs. Putina kursa biedrs norādīja arī, ka Saimss esot steidzīgi pārcēlies uz Maskavu, laikā, kad notika ASV īpašā prokurora Roberta Millera ziņojuma gatavošana par Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta 2016. gada vēlēšanās. Viena spiega teiktais, protams, nav tas pats, kas tiesas spriedums, bet Saimsa darbība, runātais un rakstītais lielā mērā sakrīt Kremļa “baložu” runāto un rakstīto – “neskatoties uz domstarpībām, ir jāsadarbojas ar Krieviju”, “lielajiem jārunā”, “sēžamies pie galda, citādi būs traki”, “nevajag iedzīt Krieviju (Putinu) stūrī, tas ir bīstami” utt. Vārdu sakot, ļaujiet Maskavai okupēt un atņemt kaimiņvalstu teritorijas. Jo, vispār jau nedrīkst, bet ja ļoti gribas, tad drīkst.

Kas mums no tā? Atceramies, ka gan “vanagi”, gan “baloži” strādā Krievijas ārpolitikas labā. No Krievijas pie mums brauc arī eksperti, kuri nepieder nevienai no šīm grupām un Kremli neapkalpo, ar tiem esam gatavi komunicēt. Ir vērts, protams, runāt ar visiem, lai zinātu viņu viedokli, bet nesekosim moderatores Vašingtonā piemēram.

Drošība ir svarīga!

  • Facebook
  • Twitter
  • YouTube

© 2020 Andis Kudors