Oficiālā Krievija turpina PSRS tradīcijas – Kremlis tērē aizsardzībai un uzbrukumam procentuāli (pret IKP) vairāk nekā attīstītās valstis. Daļa tēriņu nesasniedz mērķi, jo nauda tiek izsaimniekota.
2020. gada martā Austrumeiorpas politikas pētījumu centrs (APPC) pabeidza projektu – analītisku rakstu krājuma izveidi par Krievijas ekonomiku: “The Russian Economy: Prospects for Putin 4.0”. [1] Grāmatas tapšanā piedalījās arī Krievijas militārās sfēras eksperts Aleksandrs Golcs. Mans komentārs ir veidots pēc minētās grāmatas A. Golca raksta “Military Expenditures during Putin’s Rule” motīviem.
Krievija konsekventi ierindojas to valstu saraksta augšgalā, kurām ir salīdzinoši lieli militārie izdevumi. Sociālo izdevumu apjoms kopumā ir lielāks nekā aizsardzības izdevumi, tomēr atvēlētie līdzekļi izglītībai un medicīniskajai aprūpei ir vidēji divreiz mazāki nekā līdzīgi izdevumi attīstītajās valstīs. 2016. gadā Krievija atvēlēja izglītībai 2,6 % no IKP; salīdzinājumam, Lielbritānija – 4,2%, Latvija – 4.3 %, Kanāda 4,4%, Somija – 5,6 %. Vēlme par katru cenu izskatīties kā “lielvarai” audzējot militāro potenciālu, būtu daudzmaz saprotama, ja vienlaikus Kremlis tērētu tikpat daudz medicīnai, cik attīstītās Rietumu valstis. “Lielvara Krievija” 2018. gadā bija nodrošinājusi ar silto ūdeni 70 %, bet ar gāzi – 66 % mājsaimniecību. Vispirms ieroči, jo cietoksnis ir ielenkts! NATO uzbruks! Un arī pašiem ir jāuzbrūk ukraiņiem, citādi šie nebaidās…
Avots: Kudors A., Hermanis J., The Russian Economy: Prospects for Putin 4.0, Riga: CEEPS, University of Latvia Press, 2020, p. 173.
Kā redzams tabulā, Krievija procentuāli pret IKP tērē aizsardzībai vairāk naudas nekā attīstītās, bagātās valstis. Visus Vladimira Putina valdīšanas 20 gadus, izdevumi aizsardzībai, drošībai un tiesību aizsardzības sfērai ir tikuši palielināti par 10 līdz 15 % gadā. Vai runa ir tikai par valsts drošības vairošanu, vai arī par autoritāra valdnieka baidīšanos no savas tautas? Kur totalitārisms un autoritārisms, tur – bailes. Laika posmā no 2006. līdz 2011. gadam izdevumi aizsardzībai, drošībai un tiesību aizsardzībai kopā bija vidēji 25 % no budžeta izdevumiem. 2012. – 2017. gadā tie jau sasniedza 30,7 % no visiem federālajiem izdevumiem. Minētie izdevumi sasniedza maksimumu 2016. gadā un veidoja 34,6% no visiem federālā budžeta tēriņiem. Savukārt, vērtējot tikai aizsardzības izdevumus pret IKP, ir redzams, ka Krievija 2016. gadā atvēlēja 5,4 %, ASV 3,2 %, Ķīna 1,9 %, Kanāda 1,2 % no IKP. 2017.un 2018. g. Krievija vairs nespēja atvēlēt tik lielu daļu un samazināja aizsardzības (un uzbrukuma) izdevumus.
Kā norāda Aleksandrs Golcs, Krievijas vadītāji izmanto divus argumentus, lai skaidrotu lielos militāros tēriņus: pirmkārt, viņi apgalvo, ka Krievija atrodas naidīgā vidē; tai ir uzspiesta jauna militāra konfrontācija ar Rietumiem un bruņošanās sacensības. Te nākas piebilst, ka Krimu droši vien arī ļaunie Rietumi lika okupēt un anektēt… Stāsts par Krieviju, kā ielenktu cietoksni, ir labi zināms; iesaku interesentiem lasīt APPC grāmatu “Fortress Russia..”, kur minētā tēma apskatīta no dažādiem skatupunktiem. [2] Otrais arguments ir tāds, ka ieguldījumi ieroču ražošanā pārvēršas ekonomikas izaugsmē. Tomēr, Golcs norāda, ka Krievijas sabiedrība gandrīz neko nezina par šo izmaksu efektivitāti.
Tā tā nauda aiziet
Krievijas bruņotie spēki kopš vājā snieguma karā pret Gruziju 2008. gadā, ir vairojuši savas kaujas spējas. Krimas aneksija, nepieteiktas karš Donbasā un operācija Sīrijā rāda spēju rīkoties ātri. Bruņojuma programma laikā no 2011. līdz 2020. gadam ir nodrošinājusi armiju ar daudzmaz jauniem ieročiem. Slepenības dēļ ir grūti novērtēt iztērēto līdzekļu sniegto atdevi. Slepenība aizsardzības sfērā ir pašsaprotama lieta, tomēr, Golcs norāda, ka Krievijā tā ir pārspīlēta un neļauj civilajai varai īstenot demokrātisku kontroli, kas uzlabotu naudas tēriņu efektivitāti. Pat Krievijas politiķiem ir grūti izsekot drošības un aizsardzības sektora tēriņiem, jo valsts budžetā tie sadalās zem dažādiem virsrakstiem, daļa no kuriem nav tiešā veidā saistīti ar militāro sfēru, piemēram, “mobilizācija un nemilitāras mācības”, “ekonomikas sagatavošana mobilizēšanai”, “galvenie nacionālie jautājumi” un “fiziskā kultūra” u.c.
Nav runa tikai par parlamentāro kontroli; zināms, ka Krievijas Valsts Dome nav de facto tā svarīgākā varas institūcija. Pēc Golca domām, pat Kremlis paradoksālā kārtā sāk zaudēt kontroli pār finanšu izlietojumu. Saskaņā ar plāniem 2018. gadā bruņotajiem spēkiem bija jāsaņem 203 lidmašīnas un helikopteri, bet tika saņemtas tikai 126 vienības. Jūras spēkiem bija paredzēts iegūt 35 kara kuģus un atbalsta kuģus, bet tika piegādāti tikai 25. Bija plānots saņemt stratēģisko zemūdeni “Kņazs Vladimirs” (vai kādu pārsteidz nosaukums?) 2018. gadā, bet tās piegāde tika atlikta uz 2019. gadu. Piegādes labākajā gadījumā tiek izpildītas 70 procentu apjomā.
Pārspīlētā slepenība palīdz korumpantiem
2015. gadā tika pieņemts īpašs likums, kas uzņēmumiem uzlika pienākumu budžeta līdzekļus glabāt tikai valdības noteiktās bankās. Atbilstoši aizsardzības ministra vietnieces Tatjanas Ševcovas teiktā, ir bijušas situācija, kad Aizsardzības ministrija nosūtīja priekšapmaksu militārā kompleksa uzņēmumiem par konkrētiem pasūtījumiem, tomēr, viņi tos nodeva nevis tālāk apakšuzņēmējiem, bet noguldīja naudu depozītā un izsniedza aizdevumus. Golcs uzskata, ka nauda šādās shēmās iet arī “otkatiem” nozares amatpersonām.
Saskaņā ar Krievijas Galvenās militārās prokuratūras sniegto informāciju par militāriem korupcijas noziegumiem, nodarītais kaitējums 2018. gadā pārsniedza 7 miljardus rubļu, savukārt vairāk nekā 2800 amatpersonu saskaņā ar prokuratūras aktiem tika sauktas pie disciplinārās atbildības. Vienā no shēmām, nenosaukts Vladimiras apgabala uzņēmums piegādāja produktus Aizsardzības ministrijai par cenu 332 tūkstoši rubļu par vienību, kamēr to reālās izmaksas bija no 9 līdz 11 tūkstošiem rubļu par vienību. Tātad ražojuma cena tika palielināta 30 reižu! Korupciju Krievijas aizsardzības nozarē raksturo slepenas vienošanās starp piegādātājiem (uzņēmumiem) un klientu – īpašu Aizsardzības ministrijas departamentu, kas nevēlas sevi pasludināt par cietušo pusi un par pārkāpumiem informēt likumsargus.
Nav efektīvi
Korupcija nav vienīgā Krievijas militārās nozares problēma. Krievijas militāri-rūpnieciskais komplekss galvenokārt ražo “atkārtoti modernizētus” ieročus, kas sākotnēji izstrādāti Padomju Savienībā pirms 40 vai 50 gadiem. Militārās lidmašīnas Su-34 un Su-35, ir padomju iznīcinātāja Su-27 kloni, tāpat arī vairums artilērijas sistēmu. Un plaši reklamētie militārie projekti, piemēram, tanks “Armata” (T-14) vietējās militārās rūpniecības vājuma dēļ netiek palaisti masveida ražošanā. Sākotnēji valsts pasūtījums paredzēja, ka līdz 2020. gadam tiks izgatavots 2300 T-14 tanku. Vēlāk apjoms tika samazināts 15 reizes – līdz 132 kaujas spēkratiem.
Noteiktu ieroču un militārā aprīkojuma ražotāji ir monopolisti, kas paceļ cenas ļoti augstu. Tas ietver visus neefektīvos tēriņus, nepieciešamību uzturēt gan bankrotējušos uzņēmumus, gan birokrātisko vertikāli. Rezultātā viens tanks “Armata” maksā vairāk nekā 250 miljonus rubļu, tuvojoties militārās lidmašīnas izmaksām. Par zemo iekšzemes aizsardzības nozares efektivitāti liecina sliktais uzņēmumu finansiālais stāvoklis. Militārās rūpniecības uzņēmumiem ir aptuveni divu triljonu rubļu parādi, kuru atmaksa ir apšaubāma. Valsts, iespējams, vienkārši norakstīs aizsardzības uzņēmumu parādus 600–700 miljardu rubļu apmērā. Tādējādi Krievijas pilsoņi būs tie, kuri par visu maksā.
Šķēpus par lemešiem, vai lemešus par šķēpiem
Aukstā kara laikā militārā rūpniecība bija svarīgs jauno tehnoloģiju izstrādes dzinējs. Mūsdienās situācija ir mainījusies, attīstītajās valstīs galvenais izrāviens tehnoloģiju sfērā notiek civilajā nevis militārajā vidē. Zinātne iet roku rokā ar uzņēmējdarbību; pieprasījums pēc augstajām tehnoloģijām civilajā sektorā – viedtālruņiem, videoiekārtām, aizvien sarežģītākiem datoriem un elektriskiem transportlīdzekļiem – pārsniedz valstu valdību ieguldījumus militārajās tehnoloģijās. Virziens ir mainījies – tagad tehnoloģijas nāk no civilā uz militāro sektoru, nevis otrādi. Tas nav labi Putina režīmam, jo viņa radītā valsts manuālās vadības sistēma ar kleptokrātijas pazīmēm, neļauj modernizēt ekonomiku. Ik gadus no Krievijas aizplūst desmitiem miljardu ASV dolāru, kas netiek investēti Krievijas ekonomikā, tai skaitā tehnoloģiju attīstībā. Bez modernizētas politiskās pārvaldes šo daudzgadu tendenci nav iespējams izmainīt (lasiet par šo tēmu vairāk APPC grāmatā – “The Russian Economy: Prospects for Putin 4.0”!). PSRS plānotāji jau centās sacensties ar brīvo tirgu, zinām pie kā tas noveda.
Kas mums no tā?
Neliekuļošu, revanšisma pārņemtas agresorvalsts zemā militārās ražošanas efektivitāte nav nekas skumdinošs no Latvijas drošības perspektīvas. Cilvēcīgi gan ir žēl parasto Krievijas pilsoņu, kuri varētu dzīvot labāk, ja viņu līdzgaitnieki mazāk zagtu un netērētu tik daudz militārajām vajadzībām. Bet tur mēs neko nevaram darīt, lai cilvēki izlemj paši, kā vēlas dzīvot. Neskatoties uz ražošanas zemo efektivitāti, militārajā ziņā Krievija ir salīdzinoši ietekmīga valsts. Latvijas drošība, atrodoties blakus kompleksainam, autoritāram režīmam, ir lielā mērā atkarīga no transatlantisko saišu stipruma. Jāturpina arī Latvijas aizsardzības spēju stiprināšana, kur Bruņoto spēku mehanizācija ir viens no svarīgiem virzieniem.
Drošība ir svarīga!
[1] Kudors A, Hermanis J. (eds), The Russian Economy: Prospects for Putin 4.0, Rīga: CEEPS, University of Latvia Press, 2020, 184. http://appc.lv/wp-content/uploads/2020/03/Research_Russian_Economy_2020.pdf
[2] Kudors A. (ed.). Fortress Russia: Political, Economic, and Security Development in Russia Following the Annexation of Crimea and its Consequences for the Baltic States, Rīga: CEEPS, University of Latvia Press, 2016, http://appc.lv/eng/wp-content/uploads/sites/2/2016/02/vaks-ar-tekstu.pdf