No vienas puses, Putins maksā nodevas Kadirovam par mieru Ziemeļkaukāzā, no otras, “Putina sistēma” ir novedusi atpakaļ pie “trauksmainajiem deviņdesmitajiem”.
18. septembrī Romanovu krustojumā Maskavā notika apšaude, kuras rezultātā gāja bojā divi apsargi un septiņi cilvēki ieguva savainojumus. Pirms apšaudes sākšanās viens no iebrucējiem ar cirvi izsita fasādes stiklu, lai iekļūtu telpās un dotu iespēju Vladislavam Bakalčukam nodibināt savu kārtību lielākajā Krievijas tiešsaistes mazumtirgotāja “Wildberries” ofisā. Šī reiderisma stila epizode ļoti atgādina 90. gadu praksi, kad ādas jakās un treniņbiksēs tērpti vīri “risināja jautājumus”. Kā tad tā? Vai tad Vladimirs Putins ar autoritāro, stingro roku nav visu sakārtojis un trauksmainos deviņdesmitos atstājis pagātnē?
“Meža ogu” veiksmes stāsts
Kompāniju “Wildberries” (meža jeb savvaļas ogas, angļu val.) 2004. gadā dibināja Tatjana Kima. Viņa aprecējās ar Vladislavu Bakalčuku, kurš palīdzēja sievai ar jaunā uzņēmuma sākuma kapitālu. Bakalčuks ir uzņēmējs, kurš pārdeva savu uzņēmumu – interneta provaideri “UTech” – “Gazprombank” par 7,5 miljoniem ASV dolāru. Jaunais uzņēmums strauji auga, tiešsaistē pārdodot preces no Rietumu katalogiem, un 2020. gadā “Wildberries” strādāja jau vairāk nekā 48 000 darbinieku. 2024. gada jūlijā Forbes vēstīja, ka Tatjana Kima ir turīgākā sieviete Krievijā, un viņas bagātība ir sasniegusi 7,4 miljardus ASV dolāru. Tatjanas un Vladisva laulībā dzima vairāki bērni, kompānija auga, tik tālu viss labi.
2024. gadā Tatjanas un Vladislava Bakalčuku kompānija “Wildberries” paziņoja par apvienošanos ar “Russ” kompāniju, turklāt Tatjana uzsāka šķiršanās procesu no vīra Vladislava un atgriezās pie pirmslaulības uzvārda – Kim (Kima). Mediji ziņoja, ka Tatjana Kima ir attiecībās ar vienu no vides reklāmu uzņēmuma “Russ Outdoor” īpašniekiem – Robertu Mirzojanu. No uzņēmējdarbības perspektīvas nav īpaši skaidri potenciālie “Wildberries” ieguvumi no apvienošanās ar daudzkārt mazāko kompāniju “Russ”, kuras apgrozījums ir desmitiem reižu mazāks nekā gigantam “Wildberries”. Darījums izskatās aizdomīgi, jo apvienotā uzņēmuma īpašnieku sadalījums 65 % – Kimai un 35 % – brāļiem Mirzojaniem, aiz kuriem stāv miljardieris Suleimans Kerimovs.
Kas ir Suleimans Kerimovs?
Kerimovs ir Krievijas Federācijas Padomes (parlamenta augšpalāta) senators, bet neoficiāli viņu var saukt par Dagestānas pelēko kardinālu ar plašiem sakariem Krievijā. Bez Kerimova ziņas Dagestānā nenotiek nekas nozīmīgs. Ar viņu tiek saskaņota ne tikai kandidatūras Dagestānas augstākajai vadībai, bet pat pretendenti uz rajonu vadītāja amatiem. Kerimovu ģimenei pieder kompānija “Poļus”, kas ir lielākā zelta ieguvēja Krievijā. Papildus ienesīgajam zelta biznesam Kerimovs kopš 90. gadiem iesaistās uzņēmēju strīdos kā “jautājumu risinātājs”, bet ne kā neitrāls arbitrs, jo Kerimovs parasti nostājas vienā pusē un gūst ekonomisko labumu, palīdzot uzvarēt. Viņa pretinieku pusē ir bijis pat Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenka (strīds par kompānijām “Belaruskaļij” un “Uralkaļij”), brāļi Magomedovi u.c. Kerimovs ir palīdzējis arī Krievijas bankām strīdu risināšanā. Svarīgs kompānijas “Wildberries” akcionārs ir banka VTB, kurā ir zināma teikšana Kerimovam, kurš sadarbojas arī Germanu Grefu (bijušais KF ekonomiskās attīstības un tirdzniecības ministrs) un banku “Sberbank”. Grefs publiski iestājās par Suleimanu Kerimovu 2017. gadā, kad viņu aizturēja Francijā, turot aizdomās par naudas atmazgāšanu. Interesanti, ka Kerimovs esot vedis skaidru naudu uz Franciju ar savu personīgo lidmašīnu. Brāļi Magomedovi (Zijavudins un Magomeds) nodeva kompromātu par Kerimovu Francijas institūcijām. Kerimovs nepalika parādā, un paši Magomedovi arī nonāca aiz restēm. Tā ir “uzņēmējdrabība” Krievijas stilā.
Kerimovam ir sakari ārpus Krievijas; viņš ir sadarbojies ar “Morgan Stenley” un “J.P. Morgan” kompānijām. Turklāt, viņam savulaik piederēja 3 % “Deutche Bank” akciju. Kopš ASV iekļāva Kerimovu sankciju sarakstā kā Krievijas oligarhu, kurš balsta Putina režīmu, viņa starptautiskie “gastroļi” ir ierobežoti. Kerimovs savulaik sadarbojās ar Krievijas vicepremjeru Igoru Šuvalovu, kurš investēja naudu ar Kerimova strapniecību. Kerimovs ir labās attiecībās arī ar miljardieriem Oļegu Deripasku un Romānu Abramoviču. Vārdu sakot, Suleimans Kerimovs ir ietekmīga persona Krievijā ar labiem sakariem Kremlī. Aiz viņa stāv arī Putina administrācijas vadītājs Antons Vaino, kura vasarnīca atrodas blakus Kerimova īpašumam. Ir redzams, ka abiem ir labas attiecības, jo Kerimovs publiski sauc Vaino vārdā – par Antonu. Kerimovs savā paziņu lokā sakot, ka Antons atrisināšot tās vai citas problēmas. Antons Vaino esot lobējis “Wildberries” apvienošanu ar “Russ” pie Putina, skaidrojot, ka tā būs jaunā “krievu Amazon” kompānija, kas palīdzēs krieviem karot, apiet sankcijas un konkurēt ar SWIFT sistēmu, paplašinot rubļa lietošanas areālu. Putins esot darījumu apstiprinājis. Jautājums – kāpēc Kadirovam pacēlās roka pret tik ietekmīgu pretinieku? Arī kadirovieši jau ir pieredzējuši “jumta” nodrošināšanā dažādiem uzņēmējiem. Var teikt, ka konfliktā ir sastapušies divi pieredzējuši spēki.
Kadirovs sola asins atriebību
Vladislavs Bakalčuks, kuram pieder 1 % kompānijas “Wildberries”, iespējams cerēja uz pusi no īpašuma (vai nozīmīgu atpirkšanās naudu), laulībai izjūkot. Laulību līguma nav bijis; Bakalčuks pastāv uz to, ka kompāniju “Wildberries” ir veidojis kopā ar sievu Tatjanu, un viņam pienākas daudz. Valstī, kur darbojas likuma vara un tiesiskums, uzņēmējs dotos uz tiesību sargājošām institūcijām, bet ne Krievijā… Bakalčuks devās pēc palīdzības pie Ramzana Kadirova, ko Čečenijas līderis arī solīja, piebilstot, ka neļaus izjaukt ģimeni un uzņēmumu.
Pēc šaušanas “Wildberries” ofisā daļa iebrucēju tika aizturēti, un viņiem draudēja bargas apsūdzības. Tomēr jau visai drīz Vladislavs Bakalčuks tika atbrtīvots, par lielu pārsteigumu daudziem, jo likās, ka Izmeklēšanas komiteja būs stingra pret tiem, kuri nostājas pret Putina apstiprinātu darījumu. Šis gadījums pierāda, cik garas rokas ir Kadirovam Maskavā. Viņa zelta akcija ir Putina vēlme kontrolēt ar Kadirova rokām ne tikai Čečeniju, bet ja nepieciešams, visu Ziemeļkaukāzu.
Ar šo nekas vēl nebeidzās, viss tikai turpinājās. Ramzans Kadirovs TV kameru priekšā un Čečenijas virsnieku klātbūtnē paziņoja: “Es oficāli saku, es oficiāli pasludinu asinsatriebību Barahojevam, un ja viņš nepierādīs, un Suleimainam Kerimovam, Kurbanovam Rizvanam. Tāpēc, ka es esmu kaukāzietis, esmu čečens. Es savu atgriežu mājās.” Zinātāji gan saka, ka asinsatriebību Kaukāzā pasludina vecaji, un jābūt pamatam – izlietam asinīm. Bet te ir tikai iespējamā slepkavības pasūtīšana notikusi. Kadirovs apsūdz Bekhanu Barahojevu, Rizvanu Kurbanovu, ka tie kopā ar Suleimanu Kerimovu esot kaluši plānus viņa slepkavībai. Deputāts Kurbanovs jau visai ātri pēc Kadirova uzsaukuma ierakstīja video, kurā teica, ka ir izbraucis no Krievijas, un atentātu pret Kadirovu nav gatavojis. Turklāt Kurbanovs piebilda, ka vienmēr esot izturējies ar dziļu cieņu pret Kadirovu ģimeni vēl no laikiem, kad ļoti tuvu draudzējies ar Kadirova tēvu – Ahmatu. Arī Bekhans Barahojevs, piesaucot Allāhu kā liecinieku, paziņoja, ka par Kadirova atentāta gatavošanu neko nav zinājis.
Putins ierodas Čečenijā
Informācija par Bakalčuku šķiršanos un problēmām, kas sākušās martā, izskanēja plaši 2024. gada vasarā, un 23. jūlijā Kadirovs ierakstīja savā Telegram kanāla kontā, ka nepieļaus reiderismu un iešot šajā jautājumā līdz galam. Tas ir būtisks izaicinājums Putinam, kurš deva zaļo gaismu “Wildberries” un “Russ” apvienošanai. Nepagāja ne mēnesis, un 21. augustā Vladimirs Putins pēc 13 gadu pārtraukuma ieradās Čečenijā un skūpstīja Korānu. Cara vizīte šāda konflikta laikā tikai stiprināja Kadirova pozīcijas. Atgādinu, ka šaušana “Wildberries” ofisā notika jau vēlāk reiderismu – 18. septembrī.
Nav droši zināms, par ko abi runāja pie izslēgtām TV kamerām, bet viena no versijām ir tāda, ka Kadirovs esot prasījis par Wildberries, uz ko Putins esot atbildējis apmēram sekojoši: Kerimovs daudz ko sasolīja, bet nav izpildījis. Kadirovam ar to pietika, lai izdarītu secinājumus. Iespējams, ka Putins ir mainījis savu pozīciju un ļaus Kadirovam “darboties”.
Izskanēja arī cita versija, proti, ir notikusi Nacionālās gvardes komandiera Viktora Zolotova saruna ar Kadirovu. Bijušais Putina miesassargs un līdzgaitnieks kopš 90. gadiem Sanktpēterburgā – Zolotovs esot teicis Kadirovam, ka Čečenijas līderis ir aizpeldējis aiz karodziņiem, un ka vajag piebremzēt. Ja patiesa ir otra versija, tad Kadirovam ir jāatceras, ka neaizvietojamu kadru nav, kā tas bija redzams arī ar Jevgēņija Prigožina dumpja nepiedošanu. Vienīgi, ka tagad – kara laikā, Putins nevar atļauties kādu nestabilitāti Ziemeļkaukāzā, tāpēc visdrīzāk tuvākajā laikā no Putina puses nesekos kāda izlēmīga rīcība. Viens no krievu Zet-blogeriem pat aizrunājās līdz tam, ka šī pretstāve var aizvest līdz Krievijas sabrukumam.
Jumts pret jumtu
Versiju ir daudz, viena no tām saka, ka Kadirovs ir bijis “Wildberries” “jumts” un tāpēc tagad iesaistījās. Tiek gan teikts, ka ne visa “Wildberries” jumts, bet tikai noliktavu apsargāšanā un konfliktos ar migrantiem. Izskanēja viedoklis, ka Kadirovs vienkārši ir gribējis savu daļu no pīrāga, kas viņam arī esot piedāvāts – viens miljards ASV dolāru. Bet tas esot bijis par maz, tāpēc Kadirovs neliekoties mierā. Kadirovs ir sarunājis lielus vārdus, tāpēc grūti iedomāties, kā viņš varētu atkāpties.
Putinam ir grūti neatbalstīt Kadirovu, jo tas ir viens no viņa režīma balstiem. Bailes no Kadirova ir reizē bailes no Putina, un diktatoram mežonīgās Krievijas taigā un tundrā vajag iedvest bijību. Kerimovs, lai arī ietekmīgs, tomēr, ir tikai viens no galmam pietuvinātiem uzņēmējiem; tādu ir daudz. Savukārt, Ramzans Kadirovs ir “Putina sistēmas” daļa. Tā ir tā bēdīgā “varas vertikāle”, ko Putins & Co sāka būvēt pirms gadiem divdesmit, un nu tā nes augļus. No vienas puses, Putins maksā nodevu Kadirovam par mieru Ziemeļkaukāzā, no otras, Putina sistēma ir dabiskā ceļā nonākusi atpakaļ pie “trauksmainajiem deviņdesmitajiem”, ar kuriem Putins biedēja savu elektorātu, solīdams kārtību. Un kur tad ir tā kārtība? Putina režīmā nav likuma varas. Tā vietā darbojas alternatīva principu sistēma, kuras likumi nav rakstīti, bet visi to zina un respektē. Citādi seko sods, turklāt, līdz pat nāves sodam. Bet rakstītie likumi? – Tie ir domāti vājajiem… Tas ir Putina valdīšanas rezultāts, – mežonīga valsts, kur vardarbību var lietot nevis tie, kuriem to likums paredz, bet visi, kuri zvēr uzticību vadonim un ir gana izlēmīgi, lai ņemtu rokās ieročus.
Sprāgst un deg
Šajā sāgā ir vēl etnisko attiecību dimensija. Atgādināšu, ka 18. septembrī “Wildberries” ofisā līdz ar Vladislavu Bakalčuku iebruka čečeni un nošāva divus ingušus. Ingušijā tas sacēla lielu negāciju vilni; ziņas par nogalinātajiem pūlis uztvēra ar dusmām un saucieniem: “Allahu Akbar!” Ieroči ir ne tikai kadiroviešiem, un par asins atriebību māk runāt arī citi kaukāzieši. Dagestānas un Čečenijas konflikts nekad nav līdz galam ticis atrisināts, tas gruzd un ik palaikam aizdegas ar mazāku vai lielāku liesmu. No trim personām, kurām Kadirovs piesolīja asins atriebību, divi ir inguši un viens – dagestānietis.
Abas puses rāda muskuļus. Konfliktam attīstoties, Groznijā uzsprāga cisterna pie degvielas uzpildes stacijas. Tas bija simboliski, jo ar degvielas tirdzniecību savulaik sākās Kadirovu ģimenes bizness. Medijos izskanēja versija, ka aiz sprādziena stāv FSB, kas mēģina ierādīt vietu Kadirovam. Piemaskavā notika atentāts pret bijušo Ingušijas valdības priekšsēdētāja vietnieku Šeripu Alihadžijevu, kuru Kadirovs nosauca par noziedznieku, tā ka kož arī no otras puses.
Dagestānas vadītās Sergejs Meļikovs paziņoja, ka atbalsta un atbalstīs Suleimanu Kerimovu, un lai pasvītrotu teikto, piešķīra viņam “Dagestānas goda pilsoņa Nr. 1.” titulu. Meļikovs ir netikai Dagestānas vadītājs, bet bijušais Nacionālās gvardes komandiera Viktora Zolotova pirmais vietnieks, ģenerālpulkvedis. Atgādināšu, ka Zolotovs ir bijušais Putina miesassargs, kuram juridiski ir pakļauta daļa Kadirova kareivju (to, kuri Nacionālajā gvardē). Ne tikai Kadirovs ir Putina sistēmas daļa, bet arī Meļikovs, kurš ir publiski solījis savu palīdzību Kerimovam. Te gan jāpiebilst, ka Kadirovs, protams, ir ietekmīgāks par Dagestānas vadītāju. Pēc iespējamās Zolotova sarunas ar Kadirovu, netālu no Groznijas tika apšaudīta Zolotova vadītās Nacionālās gvardes smagā automašīna KAMAZ. Drosmīgs gājiens.
Nobeigumā: mežonīgie austrumi
Te aprakstīju tikai daļu no epopejas notikumiem, vienā rakstā nemaz visu nevar iekļaut. Secinājums ir vienkāršs, Krievijā ir atgriezušies deviņdesmitie, Putinam nav ar ko lielīties. Krievija ir pulvermuca, kas var uzsprāgt. Putina agrākais līdzgaitnieks Sergejs Pugačovs piecas stundas garajā intervijā Dmitrijam Gordonam skaidroja, ka Putins visiem sakot “jā!”. Un tad tie paši savā starpā izkaujas un uzvarētājs salutē Putinam. Tikai lielos konfliktos parādās, kas ir kas Putina varas hierarhijā.
Putins ļauj kadiroviešiem Maskavā “kārtot lietas”, būt par “rešalām” (strīdu risinātājiem). Tomēr ir jāņem vērā ka Kadirovam Krievijā nav daudz draugu; no viņa drīzāk baidās, nekā mīl. Tāpēc pie pirmās iespējas, (ja ne ātrāk, tad pēc Putina nāves) Kadirovam varētu plāni klāties, jo viņa šodienas izgājieni ir iespējami, tikai tāpēc, ka Putins viņu pasargā. Kadirovam nav pašam iespēju uzturēt savu armiju bez federālā budžeta naudas, tāpēc spēku samērs joprojām ir Putina pusē (ja vispār viņi būtu jāsadala kādās pusēs). Tādi civilizācijas sasniegumi kā likuma vara un neatkarīgas tiesas mežonīgajos austrumos – Krievijā – joprojām nav iedzīvināti. Krievija garīguma citadele? – Nē, vardarbības citadele.
Comments